Neredzamā "slepkava" – tvana gāze
Sākusies apkures sezona. Cilvēkiem, kuriem mājās ir krāsnis, plītis vai citas sildierīces, kas pašiem jākurina, lieti der atcerēties gan par drošības noteikumiem saistībā ar uguni, gan potenciālo risku, kas rodas, ja dūmvada aizbīdni aizver, pirms malka, ogles vai cita veida kurināmais paspējis izdegt līdz galam. Diemžēl skaudrā statistika ir nepielūdzama – ik gadu kāds saindējas ar tvana gāzi.
Bez krāsas un smakas
Briesmas pastāv tādēļ, ka neredzamo «slepkavu» tvana gāzi nav iespējams pamanīt: tā ir bez krāsas un bez smakas. Vēl cita tās īpašība - šī gāze ir mazliet vieglāka nekā gaiss. Pat 0,2 procentu tās gāzes piemaisījums gaisam, ko cilvēks nekādi nespēj konstatēt, jau rada samaņas zudumu. Savukārt, ja gaisam piejaukts viens procents šīs gāzes un cilvēks to ieelpo, iestājas nāve. Kāpēc tā? Vienkārši skaidrojot, neredzamā «slepkava» saindē hemoglobīnu, kā rezultātā tas nespēj vairs uzsūkt skābekli.
Saindēšanos ar tvana gāzi varam iedalīt pēc gradācijas - viegla, vidēja, smaga. Ja cilvēks saindējies viegli, parādās galvassāpes, reibonis, slikta dūša, pieres daļā pulsējošas sāpes, seja kļūst sārta, rodas slāpes, cietušais kļūst nemierīgs - uzbudināts. Kā palīdzēt? Pēc iespējas ātrāk cietušais jānogādā svaigā gaisā, viņa galvu un seju var apslacīt ar vēsu ūdeni. Ja cilvēkam ir cieši piegulošas drēbes, no tām jāatbrīvo - vismaz atpogājot pogas. Savukārt telpā jāatver logi un durvis, lai tvanu izvēdinātu. Vidējas saindēšanās pazīmes ir jau iepriekš minētie simptomi, tikai smagākā formā. Cietušais var zaudēt samaņu (īslaicīgi) vai arī kļūt uzbudināts. Var pieaugt elpas trūkums. Rīcības plāns līdzšinējais - vispirms svaigs gaiss! Ja cilvēks zaudējis samaņu, viņam pie deguna var pielikt vates gabaliņu, kas samērcēts ožamajā spirtā. Kad samaņa atgūta un svaigs gaiss nodrošināts, cietušajam var dot dzert stipru tēju. Savukārt smagas saindēšanās gadījumā bez neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķu izsaukšanas neiztikt! Tas jādara obligāti! Ja cilvēks saindējies smagi, viņš zaudē samaņu, smok, var sākt raustīties krampjos, paātrinās pulss. Kā bieža komplikācija šādos gadījumos novērots plaušu karsonis. Ķermeņa temperatūra var paaugstināties līdz pat 41 grādam.
Identiski saindēšanās simptomi var būt arī gadījumos, kad slēgtās telpās (piemēram, garāžā) tiek darbināta automašīna, jo arī izdedžu gāzes sastāvā ir tvana gāze. Tāpēc jābūt apzinīgiem; un mašīnas dzinējs darbināms vien tad, kad garāžas durvis ir atvērtas.
Sargā pats sevi...
Tas attiecas uz ikvienu lietu, kas var radīt risku veselībai un dzīvībai, taču saistībā ar tvana gāzi mūs mazliet sargā arī Eiropas standarts, kas kopš 2006. gada ir saistošs arī Latvijai. Tajā noteikts - krāsnis jābūvē tā, lai dūmvada aizbīdni (šīberi) nevarētu aizvērt līdz galam, bet gan 10 procentu apjomā tas paliktu neaiztaisīts, līdz ar to nevarētu notikt saindēšanās ar tvana gāzi. Šis noteikums gan nenozīmē, ka nesen būvētu krāsni kurināšanas procesā drīkstētu atstāt bez uzraudzības vai arī par tās uzraudzītājiem atstāt mazus bērnus. Šāda rīcība ir bezatbildīga un nosodāma, turklāt var beigties traģiski. Ko tad, ja bērns izdomās krāsni atvērt, bet kāds izdegulis, piemēram, uzkritīs un viņa apģērba? Diemžēl ir gadījumi, kad šādā veidā tiek gūti smagi apdegumi.
Gribi kliegt - nevari; gribi skriet - atsaka kājas
Aptaujājot vairākus cilvēkus, izdevās noskaidrot, ka sliktas pieredzes, kas saistīta ar tvana gāzi, diemžēl netrūkst. Savu stāstu bija gatava atklāt Beāte (uzvārdu lūdza neminēt), gan piebilstot, ka tas noticis viņas bērnībā - 2000. gadu sākumā, tāpēc kādas negadījuma detaļas, iespējams, no atmiņas jau pagaisušas. «Es uzaugu laukos, kur mūsu ģimene dzīvoja vecā, taču atjaunotā muižā.
Malkas apkures krāsnis bija izvietotas tā, lai savienotu divas istabas. Bijām liela ģimene - astoņi bērni. Mums katram bija pienākums savas krāsnis gan apgādāt ar malku, gan pašiem arī kurināt un pieskatīt. Šajā gadījumā mitām divās ar krāsni savienotās istabās, kur vienā istabā dzīvojām divas māsas, otrā pusē brālis,» savu stāstu sāk Beāte, kurai tolaik bija mazāk nekā 10 gadu. «Tajā vakarā, ejot gulēt, netika kārtīgi pārbaudīts, vai krāsns ir izkurējusies. Varbūt zem pelniem vēl bija ogles, ko nevarēja redzēt, un tika aiztaisīts šīberis. Tā kā naktīs un no rītiem ziemā bija diezgan auksts, mēs gulējām, satinušies zem segām. Es tajā rītā pamodos no tā, ka dzirdēju, ka blakus istabā vaid brālis. Māsa uz to nereaģēja, bet es lēcu ārā no gultas un skrēju skatīties. Brālis bija izkritis no gultas un sēdēja uz grīdas. Tāpēc metos uz vecāku istabu, bet pusceļā nokritu. Vienkārši nogāzos uz grīdas, mēģināju sasaukt vecākus, bet man pār lūpām nenāca ne skaņa… Es varēju tikai vaidēt un pret grīdu dauzīt ar rokām. Vecāki pamodās, momentā atrāva vaļā visus logus un durvis. Atceros, ka toreiz es nogulēju vienu vai divas dienas. Vienkārši nestrādāja kājas. Neatceros gan, ka būtu saukuši ātro palīdzību. Māsa, kura bija ar mani vienā istabā, tā arī palika ietinusies zem segas - viņai viss bija kārtībā. Vēl tagad atceros, kā jutos, kad mēģināju kliegt, bet nespēju; mēģināju skriet, bet atteica kājas... Beigās jau visiem viss bija kārtībā, bet aizvien vēl to atceros kā biedējošu pieredzi. To, cik daudz cilvēku mirst no tvana gāzes, uzzināju tikai vēlākos gados. Tagad man šķiet - ārprāts, kāpēc vecāki mūs neveda uz slimnīcu!»
Slēdziens - saindēšanās ar tvana gāzi
Diemžēl netrūkst gadījumu, kad cilvēki, saelpojušies indīgo tvana gāzi, aiziet bojā. Tālāk vēl viens stāsts no dzīves, ko žurnāla lasītājiem uzticēja kāda dāma (vārdu un uzvārdu lūdza neminēt). «Mūsu ģimenes stāsts ir ļoti īss, bet skarbs. Vectēvs aizbrauca uz lauku māju, izkurināja krāsni, aizvēra šīberi, aizgāja gulēt un no rīta nepamodās. Miršanas apliecībā tā arī rakstīts - saindēšanās ar tvana gāzi. Tas notika 1976. gadā.»
1994. gadā Pārdaugavā Rīgā tvana gāzes dēļ aizgāja bojā vesela ģimene - māte un audžutēvs. Šim stāstam gan ir krimināla pieskaņa, jo pēc traģēdijas aizdomas par tīšu ļaunprātību bija radušās pret šīs sievietes bērniem, taču izmeklēšana neko nevarēja pierādīt.
Šī raksta noslēgumā par vēl kādu patiesu atgadījumu Liepājā 1939. gada ziemā, kas arī beidzās traģiski, taču varēja būt vēl traģiskāk... Par to ziņots vietējā laikraksta «Kurzemes Vārds» 1939. gada 17. janvāra numurā (Nr. 13). Publikācijas, kuras autora vārds nav minēts, nosaukums - «Nāve tvana gāzes pieplūdušā istabā». Tātad kādā svētdienas pēcpusdienā divas dāmas Valija Rozentāle un Alīse Vēvere vēlējušās apciemot Dūdumu ģimeni Zaķu ielā 20. «Uz viņu vairākkārtīgiem klauvējumiem durvis nav atslēgtas, lai gan atslēga bijusi durvju iekšpusē. Radās nojauta, ka noticis kas ļauns. Pēc ilgāka laika no dzīvokļa atskanēja klusa sievietes balss, no kuras varēja saprast, ka sieviete nevarot piecelties un atvērt dzīvokļa durvis, vīrs esot miris. Dūdumi iedzīvoja augšējā stāvā. Pie virtuves loga pielika kāpnes un ielīda dzīvoklī. Uz grīdas atrada guļam blakus gultai 28 g. v. Ženiju Dūdumi. Viņa bija tik vārga, ka nevarēja piecelties un runāt. Atrās palīdzības sniegšanas automobilī viņu nogādāja pilsētas slimnīcā. Ženijas Dūdumes vīrs 29 g. v. Jānis Dūdums bija jau miris,» izklāstīts publikācijā. Piebilstams, ka jaunās sievietes dzīvību ārsti paguva izglābt.
Kas šādiem nelaimes gadījumiem ir raksturīgi - cietušie parasti neorientējas laikā. Cilvēks nevar pateikt, cik ilgi nogulējis uz grīdas. Arī gadījumā, kurš notika 1939. gadā Liepājā, pieaicinātais ārsts konstatējis, ka cietušais Jānis Dūdums bijis miris jau vairākas stundas. Savukārt brīdi, kad šausmīgu galvassāpju dēļ pamodusies sieviete un nogāzusies blakus savam jau mirušajam dzīvesbiedram, Ženija nebija spējīga pateikt.