Gustavs Terzens: Nevajag gaidīt "zaļos cilvēciņus" Daugavpilī, lai mēs sāktu uzņemties atbildību par savu valsti un tās drošību

Latvijas patriota, žurnālista, dīdžeja, mūziķa, TV raidījuma «Literatūre» veidotāja un nu jau arī Latvijas Radio raidījuma «Kultūras rondo» vadītāja Gustava Terzena dzīvē būtisku vietu ieņem dienests Latvijas Zemessardzē.

Lāčplēša diena. Ko tev nozīmē šie svētki, īpaši - kopš esi zemessargs?

Zemessargam Lāčplēša diena ir svēta diena - tāpat kā jebkura piemiņas diena vai svētki, kuri saistās ar šo valsti! Tajās dienās uzvelkam formastērpu un rādām to, cik tas viss mums ir svarīgs. Nekomentēšu to triviālo daļu, kur bērni skolās sacerējumos joprojām raksta, ka 11. novembris ir Lāčplēša dzimšanas diena; tur būtu jāpiestrādā pedagoģiskajai sistēmai. Bet tas, ka Andreja Pumpura eposs «Lāčplēsis» ir savilkts kopā ar to dramatisko notikumu, kad tapa mūsu valsts… Mums to neviens neuzdāvināja! Mums tā bija jāizcīna, un patiesībā tā ir celta uz ļoti daudzu cilvēku, uz mūsu senču asinīm. Kad man to kādreiz stāstīja, šīs lietas neizjutu tik ļoti personīgi. Tagad, skatoties uz Latvijas karoga karmīnsarkano krāsu un lielākiem notikumiem, kuri vēsturē ierakstīti ar asinīm, šodien to daru ar dziļāku izpratni un lielāku atbildību.

Kāda ir sajūta, formastērpā ejot pa ielu, un kā uz to reaģē apkārtējie?

Redzu, ka cilvēki [armijas] formu aizvien vairāk sāk cienīt un respektēt, bet tā ir bijis izsenis. Ja paskatāmies beidzamā laika socioloģiskos pētījumus un aptaujas, tad reitingā «Organizācijas, kurām jūs uzticaties» Nacionālie bruņotie spēki ir pirmajā vietā. Un tas nevis glaimo, bet tam tā ir jābūt! Turpat es gribētu redzēt Saeimu, policiju, Ministru kabinetu; Valsts ieņēmumu dienestu gribētu redzēt pirmajā piecniekā. Un nejokoju, jo par valsts un pilsoniskās apziņas briedumu liecina arī tas, ka mēs uzticamies politiķiem un nodokļu inspektoram, nevis tikai viņus lamājam. Bet līdz tam mums laikam vēl tāls ceļš ejams. Bet valkāt zemessarga formu - tas ir liels gods!

Vai meitenes un bērni, redzot tevi šajā formā, atskatās?

(Smejas.) Mums forma jāvalkā tik «cieti» un patriotiski, ka nav laika tam pievērst uzmanību. Bet ja kāds raugās uz mums ar respektu, tad tiešām par to priecājos.

Jo beidzot ir panākts tas, ka armiju un zemessargus ciena, nevis kā tas bija pirms kāda laika…

Gribu vēlreiz pavilkt svītru - tas ir sen beidzies! Mēs esam NATO dalībvalsts, Zemessardze Latvijā ir aktīvais kaujas spēks, un tur nav vietas nekādām vecām idejām.

Karavīrus, kuri 1919. gadā cīnījās pret Bermontu, mēdz salīdzināt ar Lāčplēšiem. Vai arī zemessargus tā dēvē, vai tas būtu par skaļu teikts?

Mana dienesta vieta ir Latvijas Zemessardzes Studentu bataljons, kurš ir vēsturiskās studentu rotas mantinieks. Un nepārspīlējot gribētos teikt - ja 1919. gadā nebūtu šīs studentu rotas, tad arī nebūtu brīvas Latvijas. Tās vēsturiskās lietas bija diezgan izšķirošas, un to noteikti var specifiskāk pajautāt kādam kara vēsturniekam. Toreiz tur viss bija tā - soli solī. Tāpēc nepārspīlējot - man tiešām ir lielas gods būt Studentu bataljona zemessargam! Atliek kādreiz atnākt uz kādām mācībām vai pasākumiem, kur kopā ir vairāki Zemessardzes bataljoni - tur var redzēt to konkurenci un to, kā mēs viens otru pieskatām. Teiksim tā, mēs viens otru tēmēklī esam redzējuši. (Smejas.)

Cerams, tā ir veselīga konkurence…

Absolūti! Tiesa, vienlaikus tā ir arī ļoti kritiska, jo Zemessardze nav vieta, kur - lietosim šo vulgārismu - «luņoties». Šobrīd arī visi instruktori, vadība un mācībspēki pret to visu izturas ekstranopietni, un mums tiek dotas tādas zināšanas, par kurām tiešām esmu pārsteigts! Kad pagājušogad iestājos Zemessardzē, domāju - nu, kas tad tur būs? Patrenkās, pašaudīsimies… Taču viņi to ņem tik padziļināti un profesionāli, ka mums būtībā vispār nav par ko sūdzēties. Tas ir apbrīnojami, ka viņiem ir tāda pacietība un spējas mūs, ikdienas civilistus, apmācīt tik dziļi un taktiski.

Zemessardzē ir izlūki, snaiperi un sakarnieki, un vislabāk ir, ka par šīm trim pozīcijām mēs neko nezinām. Vai viņi ir labāki nekā profesionālajā armijā, es nezinu, neesmu bijis klāt, taču nevienu izlūku vai snaiperi neesmu pamanījis. Tās ir labas ziņas, jo mums viņi nav jāredz.

Valkāt zemessarga formu ir gods, bet kādus pienākumus tas uzliek?

Ir jābūt tā saucamajai laukuma redzei. Un, ja vienreiz uzvilksi formastērpu, vairs nekad to nenovilksi; vismaz to varu teikt par sevi. Kad vēl pagājušogad nebija nojaukts «kauna stabs», formastērpā no mācībām devos uz mājām, un no garāmbraucošās mašīnas austrumslāvu valodā dabūju dzirdēt replikas par sevi… Arī kad «Nameja» mācību laikā devāmies t.s. sociālajā patruļā, sapratu - jā, ir pret to negatīvi noskaņoti cilvēki. Taču daudz vairāk ir pozitīvi noskaņotu cilvēku, un tas priecē. Bet vislielākais gandarījums ir par to, ka mani atbalsta mani bērni Fricis un Grieta, kuri saka - tēti, tu dari pareizu lietu! Man ir ļoti svarīgi viņiem pierādīt, ka mēs, pieaugušie, rīkojamies šajos pieaugošajos vājprāta apstākļos, kad aiz robežas ir viens pilnīgi vājprātīgs kaimiņš; ka bērniem rādu nevis to, kā satraucies staigāju pa istabu, bet ka daru kaut ko reālu!

Kādas ir tavas ģimenes īpašās Lāčplēša dienas tradīcijas?

Mums jau izsenis, īpaši, kopš ģimenē ir bērni, ir tradīcija katru gadu iet un nolikt svecītes pie Rīgas pils mūra. Turklāt, jo puika kļūst vecāks un pieaug, jo vairāk viņš uzdod jautājumus; to dara arī meita, un jautājumi ar katru gadu kļūst padziļinātāki. Tad vienmēr ir jāatceras izstāstīt un salikt pareizos akcentus, lai bērniem būtu pareiza vēstures izpratne. Jo - mūsu valsts vēsture ir ļoti sarežģīta. Varbūt tā nedaudz ir kanonizēta, hrestomatizēta un saprotami sakārtota. Taču, jo vairāk lasu, jo saprotu, ka īpaši posms starp Pirmo un Otro pasaules karu bija ļoti sarežģīts… Tādēļ tā ir tāda svētība, ka mums ir sava valsts, jo pietrūka ļoti maz, lai mums tās nebūtu. Mēs esam viena no tām tautām, kurām ir sava valsts, bet cik tautām nav savas valsts?! Vienmēr ir jāpatur prātā, ka Latviju mums neviens nav uzdāvinājis, ka tā vienmēr ir izcīnīta. Tāpēc mēs ar bērniem iesim svecītes likt pie pils - vietā, kur puikas toreiz, 1919. gadā, karoja.

Un tomēr acīmredzot par Latvijas vēsturi mēs runājam par maz, ja nāk jaunas paaudzes, kuras nezina, ko īsti mēs svinam 11. novembrī.

Ir tāds jēdziens - «aizsniedzamā vēsture», un mums tā vēsture joprojām ir sāpīga: viss, kas saistās ar padomju laikiem, ar to, ka barbariskais krievisms un sovjetisms ir tik tuvu, ka tas ir gatavs nākt atņemt, demolēt, izvarot, nogalināt, postīt… Tas nekur nav zudis. Tā apziņa mani biedē, bet neaizmidzina. Man gribētos, lai mūsu vēsture skolās netiktu sagriezta un pasniegta «pareizajos gabaliņos», bet gan - lai atsevišķi notikumi tiktu pētīti padziļināti: kā mūsu politiķi brauca uz Eiropu un sniedza dokumentus, lai Latvija tiktu atzīta par neatkarīgu valsti. Mārtiņa Ķibilda raidījums «Atslēgas» šajā gadījumā bija perfekts, un man liekas, ka tā būtu jāpēta Latvijas valsts tapšana - 1917., 1918. un 1919. gads būtu jāpēta pa mēnesim, kā tas viss notika; ka toreiz cilvēki bija gatavi «likt galvu uz ežiņas», lai šeit būtu valsts, ka cilvēki nebija gatavi atdot valsti, kura tikko bija tapusi. Mēs tagad brīvā valstī dzīvojam ilgāk nekā jebkad agrāk, un atkal tur, pie robežas, kaut kas vārās, un atkal ģeopolitiskā situācija ir tik turbulenta un staigna… Tāpēc vēlreiz saku, ka mūsu pienākums ir iet dienēt! Man par šo vispār nerodas jautājums, jo vīrietim, kuram pie mājas ir izkārts sarkanbaltsarkanais karogs un kuram ģimenē ir bērni, tas ir pienākums.

Par šo ir dzirdēta visu veidu iespējamā aizbildināšanās…

Daudzi saka: man ir problēmas ar veselību, man tur vēl kaut kas… Labi! Ej, sadakterējies! Zemessardzēs ir iestājušies puiši, kuri sākumā netika cauri filtrācijai, bet pēc tam savācas, paskrien krosiņu, aiziet pie ģimenes ārsta un - tiek! Un es lepojos ar viņiem. Turklāt šeit top jauna vēsture, jo ir pagājis kāds laiks, kopš pasaulē nākusi jauna paaudze, kura, kā es skatos, atkal ir gatava savārīt ziepes, jo nezina vēsturi. Ir tas triviālais teiciens, ka tam, kurš nezina vēsturi, ir lemts to atkārtot. Mēs šo jauno paaudzi jau redzam amatos un dažu politisko spēku krēslos. Nerādīšu ar pirkstu un nesaukšu krāsu. Režisoram un disidentam Vitālijam Manskim ir filma par Putina vājprātu «Putina liecinieki». Filmā ir epizode, kurā Manskis filmēja bijušo prezidentu Borisu Jeļcinu tajā Vecgada vakarā, kad Putins savā uzrunā teica, ka atjaunos Padomju savienības himnu. Jeļcins uz to visu noskatās, un, kad viņa sieva jautā, ko viņš par to domā, atbilde skan: «Krasņenko…» (pasarkani, iesarkani - tulk. no krievu valodas). Mums arī ir tādi pasarkanie.

Uz kuriem skatoties kļūst mazliet neomulīgi…

…Nevis neomulīgi, bet viņiem ir jāzina, ka mēs viņus redzam un vērojam! Mēs viņus skaitām un redzam katru dienu! Nekas viņiem netiks, un nekur viņi neko nedabūs! Mūsu ir pietiekami daudz, un tie, kas esam dienestā, pasarkanajiem un sarkanajai lupatai vairs nekad neļausim plivināties mums pie sejas un pār mūsu galvām! Vienreiz pietiek! Tāpēc esam modri un nemiegam ciet, jo nekas nav beidzies. Katrā ziņā mēs jau esam pārdzimuši tiktāl, ka šo vairs nelaidīsim cauri.

Neatklājot nekādus noslēpumus - kāda ir ikdiena dienestā?

Līdzko tu pārkāp bataljona slieksni, pēc likuma tu esi komandiera rīcībā. Ja tev ar to ir problēmas, tad vienkārši uz turieni neej! Vislabākais, kas ar tevi dienestā notiek - tiek labi un profesionāli pieslīpētas visas tava «ego» kantes. Katrs ienāk ar savām idejiņām un viedoklīšiem, bet to tur ātri un prasmīgi izārstē. Taču to nevajadzētu jaukt ar «ģedovščinu», jo tas viss sen ir beidzies!

Runājot par manu bataljonu, esmu pārsteigts par mūsu virspavēlniecību un instruktoriem un viņu pedagoģiskajām spējām - ka viņi māk mūsu civilajās galvās ielikt to visu sarežģītās militārās jomas kvantumu, kas mums ir jāzina. Atcerieties, ka NATO princips ir «atbalsts atbalstam atbalstā», lai pēc iespējas būtu vismazākie cilvēku zaudējumi. Tur ir vajadzīgas smadzenes un zināšanas, jo mums nav «lielgabalu gaļas», tāda arī nekad nav bijusi un nebūs. Līdz ar to mums ir jākaro gudrāk, un to instruktori arī mums māca, un tas viņiem izdodas. Tas ir viss: lauka mācības, nakts šaušana, specializācija, granātmetējs, mīnmetējs, ložmetējs. Tās ir nedēļām ilgas apmācības. Uz ko aicina Zemessardzes vadība un ko arī sāku apsvērt - tās ir mācības Kaprāļu skolā un kļūšana par instruktoru. Savas zināšanas ir jādod tālāk, jo klāt nāk cilvēki, un ir jūtams, ka pēc notikumiem Izraēlā Zemessardzē atkal ir cilvēku pieplūdums. Zinu, ka daudzi bataljoni jau ir aizpildīti, bet ir arī bataljoni, kuros vēl ir vieta. Tā ka - zvaniet uz savu tuvāko bataljonu un stājieties Zemessardzē, jo tas tikpat būs jādara.

Cilvēki to dara tāpēc, ka saprot - tas ir viņu pienākums?

Saprast un zināt - jā, pasaulē ir tāda lieta. Bet izjust un meties tajā iekšā ir kas cits, un arī man tas prasīja zināmu drosmi. Tas ir diezgan kardināls dzīves pavērsiena punkts, jo saproti, ka dzīve vairs nebūs tāda kā līdz šim; ka tu ej kalpot, un kalpošanai ir jābūt gatavam. Kad zemessargs dod zvērestu, viņš to dara par savu dzīvību, veselību, par savu valsti, savu Tēvzemi. Tie nav tukši vārdi. (Domā.) Kad man skatās acīs un prasa - tu iesi? -, es atbildu: iešu! Tā ir tāda skaudra atziņa.

Droši vien katram, esot dienestā, pienāk reize, kad saproti - vairs nespēju… Kas tomēr motivē turpināt?

Lielākā daļa turpina nākt uz mācībām, pēc kurām sazvanāmies un spriežam - nu, nekad vairs! Paiet trīs dienas, kad saproti - tomēr varētu. Jo kad tiek pie lielajām «rotaļlietām», tad saproti, ka tas ir ne tikai adrenalīns, bet arī milzu atbildība, jo kaujas šaušana vienmēr ir augstākā drošības līmeņa pasākums. Tas jāņem vērā visiem, kas domā, ka Zemessardzē «spēlē kariņos». Turklāt jau nav laika par to domāt, jo mācības ir tik intensīvas, ka arī tad, kad liekas - tu vairs nevari, izrādās, ka vari vēl desmit reizes. Man to mācīja boksā: kad tev liekas, ka vairs nevari, tad vari vēl desmit sitienus. Viss ir galvā.

Cik daudz tava laika aizņem dienests Zemessardzē?

Ar Zemessardzi noslēgtais līgums paredz, ka mācībās gadā jāpavada divdesmit viena diena. Man šogad būs jau piecdesmit dienas. Jo es tā gribēju. Gribēju pārbaudīt, vai beigās dabūšu prēmiju. (Smejas.) Mums ir divas obligātās lietas - mācības «Namejs» un «Kurbads», kas ir bataljona apmācības. Esam Rīgas 1. brigāde, un mūsu cīņas vieta, visticamāk, būs pilsēta, kas nav pasaulē pats vieglākais un patīkamākais darbs. To arī savā uzrunā minēja bataljona jaunais komandieris, kurš šovasar stājās amatā - ka jāiespringst un ka nekāds pikniks tas nebūs. Mēs viņam klausām, jo tas ir cilvēks ar lielu pieredzi un zināšanām. Nezinu, kā ir citos bataljonos, bet Studentu bataljons tiešām ir svētīts ar labiem, kompetentiem, autoritatīviem komandieriem; tā ir pilna uzticēšanās «pa rangu uz augšu».

Droši vien vēl ir daļa svārstīgo, kuri domā - stāties vai nestāties Zemessardzē? Kā viņus varētu motivēt to darīt?

Es teiktu tā: skatāmies aizsniedzamo vēsturi un negaidām, kad pasaulē būs vēl viena milzīga un traģiska situācija, kura varētu motivēt izlemt par labu dienestam Zemessardzē. Vajag stāties, jo visos līmeņos ir vajadzīgi cilvēki. Zemessardzē ir tā: ja esi labs šuvējs, tad kaut ko šūsi, ja esi pavārs - gatavosi ēst, ja ir spēks nest granātmetēju, nesīsi to. Neviens tev neliks darīt to, ko nevari izdarīt; visi zobratiņi iekritīs tur, kur vajag. Tik labi Zemessardze māk gudri izmantot esošos resursus. Nu nevajag mums gaidīt «zaļos cilvēciņus» Daugavpilī, lai mēs sāktu paši uzņemties atbildību par savu valsti un par tās drošību! NATO viss ir izrēķināts, un nevienam netiks atdots ne centimetrs, un tas, ko es redzu - mēs varam nosargāt Latviju! Kļūstot par zemessargu, tu nonāc tādā foršo džeku klubiņā, kāda tev civilajā [dzīvē] nebūs!

Tajā brīdī, šķiet, saprotam, ka arī ar patriotismu mūsu valstī viss ir kārtībā…

Tieši tā, un nevajag mums te pārdefinēt patriotismu! Ar šādiem komentāriņiem tie, kuri sēž tajos krēslos, lai uzmanās. Nevajag spēlēties ar svētumu. Un ar uguni vispār nekad nevajag spēlēties - to jums saku kā zemessargs. Protams, par visu nāciju es nevaru spriest, bet zinu, ka man ar to viss ir kārtībā, un arī vietā, kur notiek mans dienests, ar patriotismu viss ir kārtībā, turklāt ar uzviju!

Vai skolās vajadzētu patriotisma stundas? Tas ir tāds plāns ledus, jo var sākt pārmest ideoloģisko apstrādi. Es teiktu, ka ar to vajadzētu sākt ģimenē. Ja tev pasē ir rakstīts «latvietis» un tev nav vienalga par mūsu karogu un mūsu valsti, tad nevajag patriotisko audzināšanu deleģēt tikai skolai un skolotājiem, jo - tam ir jāsākas ģimenē! Tēvi, māciet savus dēlus un meitas; sievas - turiet pie vārda savus vīrus!

Ja tavi bērni gribēs stāties Jaunsardzē, tu viņiem ļausi to darīt?

Lai stājas! Mums bataljonā ir pāris instruktoru no Jaunsardzes, un viņi mums nes labas ziņas par Jaunsardzi. Patiesībā mans dēls varētu stāties jau tagad, bet tas notiks tad, kad viņš pats sapratīs un gribēs to darīt. Es viņam ik pa brīdim «iepilinu», un šis piedāvājums pavisam noteikti ir galdā. Ar varu nekad nekas labs nesanāk, bet ar vēlību un pareizu attieksmi - gan.

Tad jau pat labi, ka ir atjaunots Valsts aizsardzības dienests…

Man šķiet, tur kaut kas ir izdevies un izdarīts pareizi, jo puiši paši brīvprātīgi stājas dienestā. Protams, vienmēr būs kādi, kuriem «vissirslikti», taču atcerieties, ka ar vaimanoloģiju un pelnu kaisīšanu sev uz galvas mēs tikai dodam zaļo gaismu un iniciatīvu pretiniekam. Tā nedrīkst darīt.

1991. gada janvārī daudzi stāvēja uz barikādēm, aizstāvot savu valsti. Ja to vajadzētu darīt tagad, vai cilvēki to darītu?

Tas mums būtu jādara obligāti un bez ierunām. Es iešu, un, ja cilvēki gribēs nākt aiz manis, lai nāk. Iemācīšu viņiem tās pāris lietas, kuras pats esmu iemācījies.