Detektīvstāstu pievilcības noslēpums

Kopā ar detektīvu varoņiem lasītāji seko dinamiskai sižeta attīstībai, neparedzamiem pavērsieniem, atrisina noslēpumus un meklē vainīgos. Reizēm no grāmatas nevar atrauties, kamēr tā nav izlasīta, tad kādu laiku nevar aizmigt, bet naktī slikts sapnis liek uztrūkties no miega. Tomēr cilvēks drīz vien meklē nākamo tāda paša žanra grāmatu. Kas ļāvis žanram saglabāt popularitāti pusotru gadsimtu pēc tā pirmsākumiem, un kādi ir klasiskā detektīva kanoni?

Kāpēc cilvēkiem patīk detektīvi

Izskaidrojums ir pilnīgi dabiskā cilvēku vēlme - atklāt noslēpumus, ieskatīties nezināmajā, atvērt nepazīstamas durvis. Psihologi nosaukuši vēl vairākus iemeslus:

• Cilvēkiem patīkami apzināties, ka viņi nav tie, kas cīnās par dzīvību pēc saņemtā sitiena pa galvu vai pieciem naža dūrieniem, plāno bēgšanu no drūmā pagraba vai apraudas pratināšanā.
• Tāpat kā fantastikas vai dāmu romānu cienītāji, detektīvu fani iegūst trūkstošo pieredzi. Pateicoties grāmatām, var gūt pilnīgāku priekšstatu par pasauli, un šīs zināšanas rada sajūtu, ka būsi gatavs jebkurām nepatikšanām. Lasītājs iziet sava veida apmācību - kā pasargāt sevi, ja dzīvē nāksies saskarties ar līdzīgu notikumu.
• Kriminālstāstu lasīšana ir veids, kā piedzīvot spilgtas emocijas - bailes, šausmas, dusmas. Evolūcija padarījusi eksistenci drošāku un līdz ar to arī garlaicīgāku. Kļūt par lieciniekiem kāda cita ļaundarībām ir aizraujoši un nekaitīgi - tieši tas, kas vajadzīgs smadzenēm un psihei.
• Lasītājiem patīk uzskatīt sevi par labiem cilvēkiem - viņi tikai lasa grāmatu un nedara neko nelikumīgu vai amorālu.

• Nelieši piesaista vairāk uzmanības nekā pozitīvie varoņi. Lasītāji bieži vien ņem nākamo detektīvstāstu, lai iepazītu noziedznieku un saprastu viņa rīcības loģiku. Neizprotami, noslēpumaini un pat pievilcīgi - negatīvi tēli var izraisīt īpašu interesi.
• Iepazīstot ļaundara personību, cilvēki iepazīstas ar savu Ēnu. Šo arhetipu aprakstījis psihiatrs Karls Jungs, un tas apvieno sabiedrībā nosodāmas, bet katrā cilvēkā pastāvošas rakstura iezīmes. Piemēram, agresivitāte tiek uzskatīta par negatīvu īpašību. Tomēr tā var arī palīdzēt sasniegt mērķus un nepadoties, neskatoties uz grūtībām. Analizējot neviennozīmīgi vērtējamu varoņu uzvedību, var izveidot savu vērtību sistēmu un pārstāt redzēt pasauli melnbaltu.
• Cilvēka dabā ir pētīt labo un ļauno. Ar detektīvu palīdzību mijiedarbība ar dzīves negatīvajām pusēm ir droša gan lasītājam, gan apkārtējiem. Pēc izlasīšanas cilvēks sāk vairāk novērtēt to, kas viņam ir, un saprot, ka laikam tomēr ir laimīgs.

Kā radās noteikumi detektīvstāstu rakstīšanai

Pusotra gadsimta vēsturē žanra kanoni un noteikumi parādījās pakāpeniski, pēc pirmo darbu publicēšanas. Mēģinot izprast jaunā žanra romānu panākumus, rakstnieki nākamos darbus veidoja pēc tēla un līdzības ar iepriekšējiem. Tomēr tajā pašā laikā ikviens centās ienest kaut ko savu, atšķirīgu no citiem, atmiņā paliekošu un interesantu. Tāpēc vienā darbā nekad neatradīsim visu žanra noteikumu stingru ievērošanu.

Vai sekot ieteikumiem vai tos ignorēt, katrs detektīvu autors izlemj pats, taču vajadzētu ņemt vērā, ka tie veidoti, balstoties uz pasaules literatūrā par labākajiem detektīvžanra paraugiem atzīto tekstu analīzi un izdarītajiem secinājumiem. Stereotipiska struktūra un zināma žanra kanonizācija daļēji atvieglo un daļēji apgrūtina rakstnieka darbu, jo tradīciju un kanonu ievērošana ir puse panākumu; bet, no otras puses, aiz šabloniem grūtāk nepazaudēt autora individualitāti.

Kas tad tie ir par kanoniem? 1928. gadā angļu rakstnieks ar pseidonīmu S. S. van Dains publicēja savu literāro noteikumu kopumu, nosaucot to par «Divdesmit detektīvu rakstīšanas noteikumiem». Ronalds Nokss, viens no Detektīvu kluba dibinātājiem, arī ierosināja savus detektīvu rakstīšanas noteikumus. Mūsdienu situācija dažus no šiem noteikumiem padarījusi neiederīgus un novecojušus, un neviens sevi cienošs detektīvromānu autors tos tagad neizmantos. Pie tiem ķerties nozīmētu atzīt savu oriģinalitātes trūkumu. Piedāvājam to padomu apkopojumu, kuri vairāk vai mazāk joprojām tiek īstenoti klasiskajos detektīvstāstos. Detektīvžanrs literatūrā joprojām attīstās un mainās, taču saglabā klasisko paraugu un dažu kanonu iezīmes.

Klasisko detektīvu kanoni

Parasta vide. Apstākļi, kādos risinās notikumi, lasītājam ir ierasti un labi zināmi (vismaz lasītājs pats uzskata, ka tajos pārliecinoši orientējas). Lasītājam skaidrs, kas no aprakstītā ir ikdienišķs, kas neiederas situācijā un izskatās dīvaini.

Stereotipiska rakstura uzvedība. Varoņiem lielākoties trūkst oriģinalitātes, viņu psiholoģija un uzvedības modeļi ir diezgan paredzami, un, ja viņiem ir kādas savdabīgas iezīmes, tās kļūst zināmas lasītājam. Arī varoņu rīcības motīvi (un nozieguma motīvi) ir stereotipiski.

Lasītājam jābūt tādām pašām iespējām atklāt noziegumu kā detektīvam, visiem apsūdzošajiem pierādījumiem, nozieguma atstātajām pēdām un citām detektīvam zināmajām noslēpuma atklāšanas atslēgām jābūt skaidri un precīzi aprakstītām. Atrisinājuma pamatā nevar būt informācija, kas lasītājam netika sniegta izmeklēšanas apraksta laikā. Var paslēpt tikai dažas nelielas detaļas, kas neietekmē iespēju atklāt noslēpumu. Pabeidzot izmeklēšanu, jāatrisina visas mīklas, jāatbild uz visiem jautājumiem.

Lasītāju nedrīkst tīši maldināt, izņemot gadījumus, ja lasītāju kopā ar detektīvu apmānījis attēlotais noziedznieks.

Detektīvromānā bez līķa neiztikt, jo kurš gan lasīs 200 lappuses, ja runa būs par mazāk svarīgu noziegumu.

Romānā nav vēlama mīlestības līnija, jo detektīvromāna mērķis ir saukt pie atbildības noziedznieku, nevis savest kopā iemīlējušos vai attēlot to «kaķis un pele» spēlītes.

Jābūt tikai vienam detektīvam - galvenajam dedukcijas metodes izmantošanas varonim, kurš metodiski meklē apsūdzošus pierādījumus.

Detektīva mazāk apķērīgais draugs, tāds kā Vatsons klasiskajā detektīvā, nav obligāts, bet ir pieļaujams, lai lasītājs pamērotos spēkiem ar viņu. Pēc savām prāta spējām viņš var pavisam mazliet atpalikt no vidējā statistiskā lasītāja.

Parasti netiek izmantotas vai, ja tiek, tad ne vairāk kā viena slepena eja vai slēptuve. Izņēmums - ja lasītājs tiek brīdināts, ka mājās tāda ir iespējama, piemēram, senos laikos te slēpušies mūki.

Nav pieļaujams izmantot nepazīstamas indes vai ierīces, kuru tehniskais apraksts aizņem vairākas lappuses, kā arī tādas, kuru darbība robežojas ar fantastiku.

Klasiskajā detektīvromānā kā mīklaino notikumu izskaidrojums parasti neparādās dvīņi, ja vien lasītājs par to iepriekš nav brīdināts. Tāpat noziedznieks nevar pārvaldīt maskēšanās un pārģērbšanās mākslu, ja vien netiek īpaši uzsvērts, ka viņam piemīt tādas prasmes.

Detektīvromānā neiederas gari apraksti, literāras atkāpes par blakus tēmām.

Noziedznieks jāatmasko dedukcijas ceļā, iegūto pierādījumu analīzē izmantojot loģikas likumus, nevis pateicoties nejaušībai, laimīgai apstākļu sakritībai vai nemotivētai vainas atzīšanai. Detektīvam nevajadzētu vadīties pēc neapzinātas, bet pareizas intuīcijas.

Nozieguma atklāšanas veidam jābūt pilnīgi materiālistiskam, neder patiesības noskaidrošana spiritisma seansa laikā, domu lasīšana, maģiskās bumbas utt. Lasītājs var atpalikt no detektīva loģiskās spriešanas gaitā, bet nevar izsekot līdzi noziegumam citās dimensijās.         

Nepieļaujamas nejaušas kļūdas un neizskaidrojamas sagadīšanās. Piemēram, reālajā dzīvē liecinieks var gan runāt taisnību, gan melot, gan tikt maldināts, gan vienkārši nemotivēti kļūdīties (sajaukt datumus, uzvārdus). Detektīvā pēdējā iespēja ir izslēgta - liecinieks vai nu stāsta taisnību, vai melo, vai kļūdai ir loģisks izskaidrojums.

Noziedznieks nevar izrādīties ne detektīvs, ne kāds cits no oficiāli izmeklēšanā iesaistītajām personām. Izņēmums - ja noziedznieks kādu laiku melīgi uzdodas par detektīvu.

Noziedzniekam jāizrādās personāžam, kurš lasītājam ir pietiekami labi pazīstams. Šis personāžs ir viens no priekšplāna tēliem, bet tajā pašā laikā nekrīt acīs, sākumā nešķiet aizdomīgs. Viņam jābūt minētam romāna sākumā, bet tas nedrīkst būt cilvēks, kura domu gājienam lasītājam ļauts sekot.

Lai cik arī slepkavības romānā neparādītos, vainīgajai personai jābūt vienai. Pieļaujami palīgi vai līdzdalībnieki, taču galvenajai vainīgajai personai jābūt vienai.

Klasiskā detektīvromānā neiederas slepenu un/vai noziedzīgu organizāciju vaina slepkavībā.

Vainīgais nevar izrādīties profesionāls noziedznieks.

Noziegums nevar izrādīties pašnāvība vai nelaimes gadījums.

Nozieguma motīvam detektīvromānā jābūt personiskam, tā nevar izrādīties starptautiska mēroga sazvērestība, slepeno dienestu darbiņš. Šādiem gadījumiem paredzēts cits literatūras žanrs, ne jau klasiskais detektīvromāns. Detektīvromānam jāsatur cilvēku ikdienas pārdzīvojumu attēlojums un zināmā mērā jāļauj lasītājam ieraudzīt pašam savas apslēptās vēlmes un emocijas.

Agatas Kristi detektīvromānu stila īpatnības

Par detektīvromānu karalieni dēvētā Agata Kristi radījusi pati savu detektīvromāna stilu, ko mēdz saukt par klasiskā detektīva etalonu, lai gan tā sauktais klasiskais detektīvs radies pirms tam (Artūrs Konans Doils, Edgars Alans Po u.c.). Rakstniece pat kritizēta par atkāpšanos no klasiskā detektīva nerakstītajiem noteikumiem.

Kristi daiļrades pētnieki nosaukuši stila īpatnības, kas raksturīgas daļai vai visiem viņas detektīvromāniem.

1. Uz detektīvromāna fona risinās arī mīlas stāsts.
2. Ierobežota telpa, kurā notikusi slepkavība.
3. Lasītājam pamazām rodas iespaids, ka neviens no iesaistītajiem nevarētu būt vainīgs noziegumā.
4. Slepkava izrādās tas, kurš reiz jau ticis attaisnots.
5. Slepkavības motīvs un iespēja bijusi visiem vai lielākajai daļai iesaistīto personu.
6. Lai viltotu ziņas par patieso slepkavības laiku un nodrošinātu alibi, tiek pārgrozīti pulksteņa rādītāji.
7. Slepkavībā vaino to, kurš pastrādājis mazāk smagu noziegumu, piemēram, bijis tikai zaglis vai šantāžists.
8. Romānā izmanto bērnu skaitāmpantiņus.
9. Ļoti reti darbībā iesaistīti un aprakstīti bērni, no visiem tikai divos detektīvromānos.
10. Lielāka vērība veltīta nevis pierādījumiem, bet slepkavas psiholoģijai. Reizēm pret pierādījumiem ir diezgan nevērīga attieksme.

Divi A. Kristi raksturīgi stila paņēmieni, kas padarīja viņu slavenu, pilnībā neatbilst klasiskā detektīvromāna kanoniem:

1. Persona, no kuras vārda tiek risināts stāstījums, var izrādīties slepkava.
2. Slepkavas var izrādīties visas iesaistītās personas.