Kā sevi pasargāt no psiholoģiskajiem sadistiem?

© Pixabay

Atskanot vārdam «sadisms» vai «sadists», cilvēka pirmā reakcija varētu būt nepatika, saviebšanās, pat saraušanās, it kā viņam būtu iesitusi elektrība. Tāda ir psiholoģiski veselu cilvēku reakcija. Runājot par sadismu, ja netiek minēts konteksts, vispirms varētu nākt prātā seksuālais sadisms (visbiežāk ar to apzīmē izvarošanu ar spīdzināšanas elementiem), par ko, iespējams, uzziņu literatūrā ir rakstīts visvairāk. Tas ir noziegums, par ko iestājas kriminālatbildība, tātad ir jāatbild tiesas priekšā. Taču bez seksuālā sadisma pastāv arī citi tā veidi, piemēram, psiholoģiskais sadisms. Arī par to iespējams lasīt uzziņu literatūrā, taču tas nav tik plaši aprakstīts un analizēts kā seksuālais sadisms.

Īss ekskurss vēsturē

Kad 1740. gada 2. jūnijā kādā aristokrātu ģimenē Parīzē piedzima puisēns, nevienam pat visbriesmīgākajos murgos nevarēja rādīties, kāda būs šā jaundzimušā loma cilvēces vēsturē. Runa ir par Donasjēnu Alfonsu Fransuā - marķīzu de Sadu, kas vēl mūsdienās ir labi zināms rakstnieks, kura spalvai pieder tādi darbi kā «Sodomas 120 dienas», «Justīne jeb tikumības nedienas» un citi. Viņš bija plaši zināms ar savu netiklo dzīvesveidu, orģijām, kas bija ne vien perversas, bet arī pilnas ar vardarbības elementiem. Rezultātā marķīzs de Sads 32 savas dzīves gadus bija spiests pavadīt cietumos un psihiatriskajās slimnīcās. No marķīza de Sada vārda vēlāk tika atvasināti jēdzieni «sadisms» un «sadists». Tos abus visbiežāk lieto saistībā ar fizisku sadismu, kad varmāka nodara upurim ļoti lielas fiziskas sāpes, viņu pazemojot un visādi mokot. Upura ciešanas varmākam rada neķītru baudu, viņš tās burtiski izgaršo, tāpēc jau arī šīs perversās darbības tiek veiktas. Lai mocītu un izbaudītu otra ciešanas.

Bez fiziska sadisma pastāv psiholoģiskais sadisms. Arī tad otram cilvēkam apzināti tiek nodarītas ciešanas, taču šis nodarījuma veids neatstāj zilumus vai lauztus kaulus. Pēc tā paliek dziļas brūces upura dvēselē. Un diemžēl par šādu nodarījumu neviens uz tiesas sola sēdināts netiek.

Pēc psiholoģijas zinātņu doktores Annas Solteras uzskata, nākamajam sadistam apjausma par to, ka viņam baudu rada citu cilvēku sāpes un ciešanas, rodas aptuveni 12 gadu vecumā.

Aukstā ieroča vietā vārds

Psiholoģiskais sadists nevienam nesit, nesper, nedur ar nazi, taču gūst klusu, perversu baudu, otru cilvēku emocionāli spīdzinot. Viņa ierocis ir vārds. Psiholoģiskajiem sadistiem raksturīga daiļrunība, kad, kā teikts sakāmvārdā, tāds spēj norunāt vārnu no koka. Atšķirībā no citiem daiļrunātājiem, kuriem mutes virināšana aizņem lielāko dzīves daļu, psiholoģiskie sadisti precīzi jūt cilvēka vājos punktus un pa tiem bez žēlastības «sit», izmantojot vārdus. Jā, viņi ir ļoti vērīgi un labi psihologi, taču šo vārdu vissliktākajā nozīmē.

Šādiem indivīdiem sagādā baudu otram cilvēkam sabojāt garastāvokli. To viņi panāk elementāri - pasakot it kā šķietami nenozīmīgas frāzes, taču vienlaikus lieliski apzinādamies, ka šīs frāzes sarunu biedram izraisīs emocionālas ciešanas. «Kāpēc tev vēl aizvien nav bērnu - sen bija laiks pie tiem tikt!»; «Kāpēc tu neprecies - laiks rit!»; «Kad tev beidzot būs normāls darbs ar normālu algu?» - tās ir tikai dažas frāzes, kuru lietotājus nekļūdīgi varam atpazīt kā psiholoģiskos varmākas. Pie psiholoģiskas spīdzināšanas pieder ar viena cilvēka salīdzināšana ar citu, tam citam par labu. «Redzi, cik Annai labs vīrs - tik rūpīgs un gādīgs, bet tavējais ir pļēgurs un vēl neveiksminieks!» - indivīds, kas šādi vai līdzīgi atļaujas sāpināt un pazemot otru cilvēku, ir psiholoģiskais sadists. Turklāt viņa vienīgais mērķis, to pasakot, bija otra cilvēka reakcijas vērošana un viņa sāpju izgaršošana.

Iepriekš minētie piemēri pieder pie «smagās artilērijas», kad šķiet - tālāk jau vairs nav kur, taču psiholoģiskie sadisti ikdienas sarunās var iepīt arī šķietami it kā nevainīgas frāzes, piemēram: «Kā tu esi novecojis!»; «Ak vai, kā tu esi pieņēmusies svarā!»; «Tu slikti izskaties!» (ar šo frāzi gan uzmanīgi, jo vismaz teorētiski pastāv iespēja, ka tā tiek teikta aiz rūpēm par otru cilvēku).

Kas ir raksturīgi psiholoģiskajiem sadistiem?

Psiholoģiskos sadistus raksturo negatīvu prognožu izteikšana, turklāt viņi to mēdz darīt brīžos, kad neviens to nelūdz. Piemēram, ja psiholoģiskajam sadistam atklāsiet, ka plānojat iestāties augstskolā (runa ir par cilvēkiem, kuri nav 18 vai 20, bet gan 40 vai 50 gadus veci), viņš nekavēsies jums paziņot, ka beigās nekas nesanāks un studēšana jūsu gados būs ļoti grūta. Ja paziņosiet, ka gatavojaties precēties, sadists uz to atbildēs, ka jūsu izredzētais (-ā) droši vien pēc laika jūs izmantos, krāps, ka jūsu nākamā laulība, visticamāk, izjuks - tieši tāpat, kā tas notika iepriekšējā reizē, kad precējāties.

Vēl šiem indivīdiem ārkārtīgi patīk izplatīt dažādas baumas un tenkas, protams, tikai tādas, kas satur negatīvu informāciju. Nereti tie ir absurdi pārspīlējumi, kam ar patiesību nav nekā kopēja. Kurš kuru krāpj; kurš gatavojas šķirties; kuram ir problēmas laulības dzīvē; kuram - grūtības ar bērnu audzināšanu, - šādi temati psiholoģiskajam sadistam ir īsta «medus maize». Vēl lieliskāk, ja viņš jums var darīt zināmu, ka jūsu vīrs (sieva) ir neuzticīgs (-a). Šādu ziņu izplatīšana sadistam līdzinās nokļūšanai septītajās debesīs, jo viņam izdevies sēt šaubu sēklu, radīt neuzticēšanos.

Psiholoģiskajiem sadistiem raksturīga vēl kāda īpašība. Vai zināt teicienu: «Izvelc suni no ūdens, viņš tev iekodīs rokā»? Atbilstoši šim sakāmvārdam rīkojas psiholoģiskie varmākas. Turklāt ar smaidu sejā un lielu pašpārliecinātību.

Pēc kontaktēšanās ar šādiem cilvēkiem vienmēr paliek rūgtas mieles un sabojāts garastāvoklis. Par spīti tam, ka sarunas laikā it kā nekas rupjš un aizskarošs netika pateikts. Gluži pretēji, šiem parazītiem raksturīga labu manieru un pat galantuma tēlošana. Viņi ir smaidīgi, it kā labvēlīgi noskaņoti, ar labu uzvešanos, taču tikai tāpēc, ka pašiem tas ir izdevīgi. Varētu jautāt - kam izdevīgi? Lai tiktu klāt otram cilvēkam, lai iegūtu tā uzticēšanos, bet pēc tam lai izlaistu savu «indi» un gūtu neķītru baudiņu no tā, ka izdevies otram nodarīt sāpes.

Kā ikvienam varmākam, arī psiholoģiskajam sadistam ir raksturīga gļēvulība. Savā būtībā tās ir bailīgas radības, kas trīc un dreb par paša ādu. Arī par reputāciju, tieši tāpēc arī rīkojas viltīgi un ar smaidu sejā.

Kā rīkoties, ja ir jākontaktējas ar psiholoģisko sadistu?

Atbildēt uz šo jautājumi ir gan ļoti viegli, gan arī ļoti grūti. Ja esat atšifrējis psiholoģisko sadistu, visloģiskākais ieteikums būtu bēgt. Pārnestā nozīmē, protams! Pārraut attiecības, nekontaktēties, citiem vārdiem, izsvītrot šo indivīdu no savas dzīves, taču ne vienmēr tas ir iespējams. Ja psiholoģiskais sadists ir kolēģis, bet mainīt darbavietu negribas vai arī tas nav izdevīgi, vienīgais, ko var darīt - kontaktus ar šo kolēģi samazināt līdz minimumam. Runāt tikai pašu nepieciešamāko un tikai par darbu. Tas arī viss. Turklāt jums nav pienākuma paskaidrot, kāpēc šādi rīkojaties.

Lasītājam varētu šķist, ka psiholoģiskie sadisti galvenokārt ir sievietes, jo kuram gan patīk izplatīt tenkas? Nē, tie ir maldi, jo daudz psiholoģisko sadistu atrodams arī vīriešu vidū. Dāmai, kurai kļūdas dēļ ir attiecības ar šādu indivīdu, vienīgais ieteikums ir tās pārraut, turklāt pēc iespējas ātrāk. Cita lieta, ka psiholoģiskais sadists darīs visu, lai izbeigt attiecības būtu pēc iespējas grūtāk. Taču punkts ir jāpieliek, pretējā gadījumā vienīgais zaudētājs šajās attiecībās būsiet jūs. Šis varmāka nevēlēsies jūs atlaist tikai viena iemesla dēļ - viņš (-a) vairs nespēs tikt pie jūsu dzīvības enerģijas, ko viegli iegūt, jūs pazemojot, noniecinot, nesaudzīgi kritizējot.

Jāņem vērā fakts, ka, līdzīgi slepkavām un izvarotājiem, arī psiholoģiskajiem sadistiem vienmēr būs sev attaisnojums. Viņš taču saka jums patiesību! Viņš cīnās par patiesību pat tad, ja jums vai kādam citam to ir sāpīgi dzirdēt. Kurš gan cits, ja ne viņš, jums darīs zināmu, ka jūs esat resns (-a), vecs (-a), darba tirgū nepieprasīts (-a), nevienam nevajadzīgs (-a)?

Ja šis arguments nedarbosies, psiholoģiskais sadists laikus būs sagatavojis nākamo. Proti, jūs pats (-i) viņu līdz tādai rīcībai esat nevedis (-usi). Jūs pats (-i) izprovocējāt, viņš jau neko…

UZZIŅAI:

No Annas Solteras grāmatas «VARMĀKAS. Pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem» (Rīga: Adria Books, 2007., no angļu valodas tulkojusi Inese Tamsone)

Seksuālais sadisms, pēc definīcijas, ir dzimumdziņu novirze, ko raksturo seksuāls apmierinājums no citu cilvēku sāpēm, ciešanām, bailēm un pazemojuma. Vienkāršāk sakot, sadisti moka cilvēkus, gūdami no tā seksuālu baudu. Viņi nav tie, kas vienkārši izvaro. Viņi spīdzina. Par laimi, sadistu nav daudz (104. lpp.).

Vienīgi sadistiem ir raksturīgi gūt no sāpēm pacilātību un baudu. Psihopāti, vardarbīgie izvarotāji un bērnu seksuālie izmantotāji upura sāpes vienkārši ignorē (115. lpp.).

Psiholoģiskie sadisti mūsdienās ir ļoti aktīvi virtuālajā pasaulē. Dzēlīgi, cilvēka cieņu aizskaroši komentāri zem rakstiem par populāriem cilvēkiem - uzmini nu, kas ir to autors! Psiholoģiskais sadists.

Vēl viena no psiholoģisko sadistu izpriecām ir anonīmu sūdzību un ziņojumu rakstīšana. Būdami gļēvuļi, viņi nekad neparakstīs savus sacerējumus, jo tādā gadījumā, iespējams, par saviem vārdiem (nereti - meliem) būs jāatbild.

Psiholoģiskie sadisti labprāt izvēlas tādas profesijas, kur nepieciešams kontaktēties ar citiem cilvēkiem, piemēram, pedagoģiju.

Šādiem indivīdiem pašiem ir ļoti bail no sāpēm, ciešanām, arī no kritikas un pārmetumiem.

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais