Dzīves laikā katrs no mums uzdod daudz jautājumu par sevi un pasauli. Cilvēce par dzīves jēgu ir runājusi jau no savas pastāvēšanas pirmsākumiem, taču vienas absolūtas un pareizas atbildes nav.
Jautājums par dzīves jēgu ir jautājums par cilvēka eksistences noslēpumu pasaulē. Cilvēces garīgās kultūras attīstības vēsture ir caurstrāvota ar dzīves jēgas meklējumiem. Šī problēma ir mūžīga, tā atkārtojas ikvienā vēstures pagriezienā, ikviena cilvēka prātā, kurš domā par dzīvi. Kāpēc piedzima cilvēks? Kāpēc viņš dzīvo? Kāds ir dzīves mērķis? Parasti šie jautājumi rodas cilvēkam krīzes situācijā, dzīves krustcelēs, kad ierastā vērtību sistēma tiek nopietni pārbaudīta. Tā ir cilvēka dziļi personiskā pieredze attiecībās ar pasauli, ko viņš cenšas saprast un pārdomāt. Ir grūti atrast filozofiskāku un visaptverošāku jēdzienu vai jautājumu par cilvēka dzīves jēgu. Gadsimtiem ilgi ar to ir cīnījušies filozofi un domātāji, radoši cilvēki ir smēlušies iedvesmu, dodoties garīgos meklējumos, katrs no mums ir domājis par šo jautājumu. Tiesa, reti kurš atrod atbildi uz to. Cilvēce savā pastāvēšanas vēsturē ir izstrādājusi diezgan bagātīgus sevis izzināšanas rīkus - reliģija, filozofija, zinātne, okultisms un mitoloģija. Visām kopīgs ir tas, ka dažādos laikos tās piedāvā cilvēkiem savu dzīves jēgas jēdziena interpretāciju. Filozofi, garīdznieki un psihologi vairāku gadsimtu gaitā ir atbildējuši uz šo jautājumu, taču neviena atbilde nav izrādījusies vispārēji patiesa, jo katram cilvēkam ir sava dzīves jēga.
Dzīves jēga ir kādas vērtības pārdzīvojums, kas stiprina un stimulē cilvēkā pirmatnējo sākumu. Piedzīvojot mīlestību, cilvēks mīl, piedzīvojot laimi, viņš ir laimīgs. Bet, pārliecinot sevi, ka mīl un ir laimīgs, cilvēks īsti nejūt ne mīlestību, ne laimi. Tieši pretēji, piedzīvojot mīlestību un laimi, viņam vairs nav vajadzīgi nekādi secinājumi. Jebkuras pieredzes pamatā ir vajadzība, ko cilvēks cenšas apmierināt. Jo spēcīgāka ir vajadzība, jo aktīvāk cilvēks meklē veidu, kā to apmierināt. Tie, kas alkst pēc patiesības, mīlestības, veiksmes, ir aizņemti sevis meklējumos, nevis lai atrastu mīlestības, veiksmes un patiesības brīža sajūtas. Dzīves jēga nozīmē mīlēt dzīvi un piedzīvot apmēram tādas pašas jūtas kā tajos gadījumos, kad esam iemīlējušies cilvēkā. Mīlēt dzīvi nozīmē pieņemt ne tikai prieku un laimi, bet arī bēdas, sāpes un ciešanas, jo arī tās ir daļa no šīs dzīves. Tajā pašā laikā cilvēks tiecas samazināt ciešanu apjomu un sniegt cilvēkiem vairāk prieka. Visu savu dzīvi cilvēks mācās atrisināt globālo problēmu, kas saistīta ar Augstākā un Zemes apvienošanu. Dzīves gudrība slēpjas zelta vidusceļa atrašanā un apzināšanā starp šiem pretstatiem un to ieviešanu savā dzīvē.
Lai atrastu atbildi, vispirms ir jāuzdod pareizais jautājums. Jāsaprot, ko mēs patiešām vēlamies uzzināt. Meklējot savas dzīves būtību un nozīmi, ikvienam ir svarīgi atbildēt uz pašu svarīgāko jautājumu - kāda ir manas dzīves jēga? Tā kā patiesība netiks atklāta uzreiz, vislabāk to sadalīt trīs apakšpunktos, kuru izpratne ievērojami atvieglos sākotnējo izziņu: kādas ir manas dzīves vērtības?, kādi ir mani mērķi?, kāpēc es dzīvoju?. Šo jautājumu izpratne palīdzēs ikvienam, kurš domā par to, kāda ir dzīves jēga. Uz tiem var atbildēt vienatnē ar sevi vai kopā ar draugiem, vai arī sarunā ar savu garīgo mentoru. Lai izprastu savas dzīves vērtības, ir vērts analizēt sevi un savu vidi. Pašanalīze nekādā gadījumā nebūs lieka. Ne mazāk svarīga ir citu izpratne, jo galvenokārt šis izzināšanas ceļš ir paredzēts tiem cilvēkiem, kuru vērtības sakrīt. Nākamais posms ir savu mērķu apzināšana un to nospraušana. Mērķu izpratne ir nepieciešama, lai atrastu savu dzīves jēgu. Kad vērtības ir definētas un mērķi izvirzīti, ir vērts to visu apvienot kopīgā uzdevumā, kurš katru dienu ir jāatceras un pie tā jāstrādā. Kāds saskata dzīves jēgu savā ģimenē, par mērķi izvirzot tās labklājību. Ģimenes vērtības viņam ir pirmajā vietā. Cits par savas eksistences galveno motīvu izvēlas darbu. Viņa mērķis ir karjeras izaugsme, un attiecīgi viņa vērtības sakrīt ar uzņēmuma prioritātēm. Kādam dzīves jēga ir ceļošana. Šajā gadījumā vērtība būs jauna pieredze, un mērķis būs regulāri braucieni. Neatkarīgi no tā, kādu galveno uzdevumu cilvēks sev izvirza, ir svarīgi saglabāt šīs idejas integritāti. Tam jābūt loģiski veidotam, balstoties uz mērķiem un vērtībām. Atrodot atbildes uz daudziem jautājumiem, varēs saprast, kas ir svarīgs, tuvs un vērtīgs.
Psihologi ir nonākuši pie secinājuma, ka dzīve ir labāka tiem cilvēkiem, kuri saprot, kāpēc viņi ir dzimuši. Viņi saglabā savu garīgo veselību līdz sirmam vecumam, dzīvo ilgāk un vairāk bauda dzīvi. Šādi cilvēki ātrāk sevi apzinās un integrējas sabiedrībā, sasniedz lieliskus rezultātus darbā un bauda savu autoritāti savā vidē. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties piemērotu ceļu, kas ļaus kļūt par laimīgu un veiksmīgu cilvēku. Dzīves jēga ir daudzpusīgs un filozofisks jēdziens, bet, kā zināms, viss ģeniālais ir vienkāršs. Iespējams, ka atbilde uz šo vispārēji svarīgo jautājumu ir mums deguna priekšā un daudzu gadu meklējumi un pašanalīze mūs tikai attālina no acīmredzamā risinājuma. Lai kā arī būtu, tas ir jāmeklē, jo tikai cilvēka dzīves jēga padara šo dzīvi pilnvērtīgu un jēgpilnu.
Sociālajos tīklos var pārlasīt simtiem rakstu par dzīves jēgu, bet saprast, kas īsti motivē katru no mums, var, tikai labi izprotot sevi. Cilvēki, kuri ir piedzīvojuši nopietnus pārbaudījumus, piemēram, neārstējamu slimību, tuvinieka zaudēšanu vai lielu bankrotu, bieži saprot savu mērķi. Pārdzīvojuši smagu stresu, viņi pārvērtē savas vērtības un pārstāj sev dāvāto dzīvi uzskatīt par pašsaprotamu. Daudzi pēc šiem pārbaudījumiem sāk nodarboties ar labdarību un palīdz tiem, kas ir saskārušies ar līdzīgu problēmu. Ir svarīgi, lai cilvēka dzīves jēga būtu saistīta ar viņa patiesajām vērtībām un interesēm. Dzīves jēga cilvēkiem var būt atšķirīga, piemēram, futbola komandas atbalstīšanā, jaunu kalnu virsotņu iekarošanā, apzinātā bērnu audzināšanā, mūzikā, palīdzot citiem, patiesības meklēšanā caur filozofiju utt. Daži cilvēki gūst piepildījumu, palīdzot tiem, kam tā nepieciešama, savukārt citi kā savu augstāko vērtību atzīmē profesionālo piepildījumu vai garīgo izaugsmi. Kamēr nav vienas dzīves jēgas visiem, katrs cilvēks var dzīvot savu dzīvi tā, lai katra diena viņam sniegtu pēc iespējas lielāku gandarījumu.
Nihilisms un morālais relatīvisms
Dzīves jēga ir fiktīva kategorija, nav objektīvas jēgas, un viss ir relatīvs. Jebkura darbība ir bezjēdzīga, jo viss beidzas ar nāvi, un Visumam ir tendence uz haosu. Nav ne Dieva, ne cita morāla līdzsvara, nav dzīves pēc nāves un cilvēka darbības novērtējuma pēc nāves. Šāda dzīves jēga parasti ir pusaudžiem, labs sākumpunkts savas neatkarīgas vērtību sistēmas veidošanā, pamatojoties uz personīgo pieredzi, nevis uz vecāku uzspiestām vērtībām. «Jebkura darbība ir bezjēdzīga» nozīmē «jebkuras darbietilpīgas darbības ir bezjēdzīgas». Tas sevī ietver pašattīstību, mācības, ģimenes dibināšanu un citas aktivitātes, pret kurām parasti pusaudži izrāda pretreakciju. Ilgstošs nihilisms parasti noved pie sliktas veselības, karjeras un attiecību iznīcināšanas.
Palīdzēt un rūpēties par citiem
Dzīves laikā cilvēks izvēlas cilvēkus, lai par tiem rūpētos. Tas var būt partneris, bērns, vecāki, neaizsargātas personas (invalīdi, bāreņi, bēgļi). Atsevišķos gadījumos tiek stiprinātas attiecības ar šiem cilvēkiem, jo ir sajūta, ka cilvēks uzlabo apkārtējo pasauli un dara labu. Reizēm ir ļoti grūti aprūpēt kādu, nepārvēršot to par apgrūtinājumu pašam sev. Rūpējoties
par citiem, ir viegli noniecināt savas intereses un ietekmēt savu veselību. Ja cilvēks gaida pateicību vai atzinību par savu darbu, tad reizēm tas var nenotikt. Gandarījuma sajūta dzīvē ir atkarīga no citiem cilvēkiem.
Jēga ir otrā cilvēkā
Cilvēks izvēlas vienu personu, visbiežāk bērnu vai dzīvesbiedru, uz ko liek lielas cerības un paša personīgos mērķus. Ja viņš sasniedz šos mērķus, dzīve ir izdevusies. Ja nē, tad ir jāveltī pūles, lai tos sasniegtu. Otrs cilvēks var atteikties būt par kāda cita cilvēka dzīves jēgu, atteikties izpildīt citu cilvēku cerības par sevi. Vai, tieši otrādi, veltīt sevi šo mērķu sasniegšanai, zaudējot savu iekšējo autonomiju. Dažos gadījumos šādu dzīvi nevar atšķirt no ļaunprātīgas izmantošanas un psiholoģiskas vardarbības.
Mīlestība
Cilvēks domā un dzīvo ar to, ka dzīves jēga ir mīlestībā, un piešķir tai jēgu - satikt otru cilvēku un mīlēt viņu, darīt labus darbus visiem apkārtējiem, visu laiku atrasties pastāvīgā svētlaimes stāvoklī. Grūtības sagādā brīži, ko darīt un kā justies blakus cilvēkiem, kuri pret tevi attiecas slikti vai ir ļauni, kā aizsargāt savas intereses un būt neērtam pret apkārtējiem. Nav iespējams pastāvīgi atrasties vienā emocionālā stāvoklī. Apkārtējie cilvēki var nodot vai aiziet projām. Romantiskā mīlestība laika gaitā izzūd.
Darbs
Visa dzīves jēga ir darbā, sevis ziedošanā, materiālo un kultūras vērtību radīšanā, uzņēmumu darbības nodrošināšanā. Darbs pats par sevi nevar veicināt būtisku ienākumu vai dzīves līmeņa pieaugumu. Pasaulē ir daudz cilvēku, kas strādā divos vai trijos darbos, bet tik un tā nenopelna pietiekami daudz pārtikas, apģērba un mājokļa iegādei. Kādā brīdī cilvēks zaudē darba spējas.
Sakārtot savu pasauli
Cilvēks iedomājas, ka haoss nāk no ārpuses (ekonomiskās krīzes, inflācijas, karš, konkurence darba tirgū), viņš veido savu dzīves jēgu, lai pasargātu sevi un tuvākos no šī haosa, un tam ir nepieciešams sakārtot sevi un savu pasauli - iegūt izglītību, rūpēties par savu fizisko un garīgo veselību, uzturēt attiecības ar apkārtējiem, stiprināt attiecības ģimenē, attīstīt sevī disciplīnu, būt uzmanīgam un risināt radušās domstarpības. Pasauli vienā dienā sakārtot nav iespējams, tas ir nemitīgs un laikietilpīgs process. Cilvēks nekad nekam nebūs pilnībā gatavs. Taču, sakārtojot sevi, tiks panākta augstāka dzīves kvalitāte.