Kāds varētu brīnīties un nesaprast – kā gan emocionālās tuvības var būt par daudz, sevišķi jau starp vecākiem un bērniem. Kāds to būtu gribējis daudz vairāk un apskauž tos, kas saka – par daudz... Vai saka? Varbūt tikai pēc gadiem saprot, ka kaut kas nebija tā, kā vajadzētu.
Emocionālais incests ir tāds ģimenes dinamikas veids, kurā kāds no vecākiem izmanto bērnu savu emocionālo vajadzību apmierināšanai. Vispirms jāpaskaidro: emocionālais incests un seksuālais incests ir divas dažādas lietas. Emocionālajā (dēvē arī par slēpto) incestā starp bērnu un pieaugušo tiek nojauktas personīgās robežas. Tas notiek, ja vecāks emocionālajā līmenī veido attiecības ar bērnu kā partneri - gaida no viņa emocionālu atbalstu, padara viņu par savu padomdevēju vai pat aizstāvi. No psiholoģiskā viedokļa tāda ģimenes struktūra ir ļoti nelabvēlīga, un sekas var būt līdzīgas seksuālā incesta sekām, kaut arī mazāk izteiktas.
Šo terminu pirmais izmantoja psihologs Kenets M. Adamss, lai aprakstītu īpašu ģimenes saišu veidu, kurā bērns darbojas kā partneris kādam no vecākiem. «Incests» apzīmē izplūdušās robežas attiecībās un neskaidru lomu sadalījumu starp vecāku un bērnu. Runa nav par seksuālu incestu, bet veids, kādā vecāki izmanto bērnu vai mēģina manipulēt ar viņu, var nest tādu pašu emocionālo zemtekstu.
Atšķirība starp emocionāli veselīgām vecāku un bērnu attiecībām un tādām, kas ietver emocionālu incestu, bieži ir no malas nepamanāma un nav viegli identificējama. Lielākā daļa vecāku cenšas veidot tuvas attiecības ar saviem bērniem un sniegt viņiem pēc iespējas vairāk mīlestības, un normu kopums, kas nosaka, kādām jābūt tuvām un mīlestības pilnām attiecībām, ir unikāls katrai ģimenei. Kur ir tā robeža, aiz kuras tuvība kļūst neveselīga un traucē bērniem attīstīties?
Labākā drauga sindroms. Vecāki vai viens no viņiem uzlūko bērnu kā draugu vai draudzeni, ar kuru var dalīties pieaugušo noslēpumos un/vai lūgt padomu (māte jautā meitai, kuru draugu labāk izvēlēties: vienu skaistu un satriecošu gultā vai otru - bagātu, bet ne tik glītu). Problēmas starp partneriem, seksuālā dzīve - tēmas, kuras var apspriest tikai ar pieaugušajiem. Pieaugušajam nevajadzētu gaidīt, ka bērns palīdzēs viņam tikt galā ar mīlestību vai sociālām problēmām. Ja vecāks apspriežas ar bērnu par šādiem jautājumiem, viņš nodod viņam atbildību un faktiski mainās ar lomām. Iepazīstinot bērnu ar pieaugušo problēmām, kurām viņa personība vēl nav psiholoģiski nobriedusi, vecāks pārkāpj dabisko attīstības loģiku, izrauj viņu no bērnības pasaules un priekšlaicīgi iestumj pieaugušo pasaulē.
Izsalkušais ego. Dažreiz pieaugušie savās mājās vai sabiedrībā mudina vai piespiež bērnu pastāvīgi slavēt viņu kā vecāku rīcību vai personību. Vecāki gaida un pieprasa no bērna apbrīnas vārdus, uzslavas, komplimentus un mīlestības apliecinājumus.
Bērns spēlē terapeita lomu. Ja bērnam jāatrisina ģimenes krīze vai konflikts starp pieaugušajiem, tas neļauj viņam veidot kontaktus ar vienaudžiem un iziet dabisku socializāciju. Piemēram, daudzās ģimenēs, kurās tēvs dzer, māte sāk uzskatīt dēlu par ģimenes aizstāvi un apgādnieku. Ja tēvs viens audzina meitu, viņš var uzskatīt viņu par mājas saimnieci un sievieti, kas par viņu rūpējas. Vēl piemēri - bērns mēģina novērst situācijas, kas varētu vecāku sadusmot vai apbēdināt, kontrolējot citus ģimenes locekļus un darbojoties kā miera uzturētājs; ja vecākiem ir sliktas attiecības, viens no viņiem sūdzas par otro bērnam. Bērnam nav pieredzes un spēju izteikties kritiski, oponēt vecākiem. Šāds klausītājs nav bīstams un ir patīkams.
Sekas - vēlāk, pieaugušā vecumā, viņam būs dabiskāk apmierināt citu cilvēku emocionālās vajadzības, bet ne savas. Dažos gadījumos šādiem pieaugušajiem neizdodas izveidot noturīgas attiecības; viņu vajadzība pēc krīzēm ir tik spēcīga, ka tā ir svarīgāka par tieksmi pēc stabilitātes. Viņi dzīvo no vienas drāmas uz otru, bet, ja tās nav, tad rada, jo jāapmierina iekšējā vajadzība glābt, būt vajadzīgam, mierināt un sniegt atbalstu.
Gaidīt, ka bērnam vienmēr būsi pirmajā vietā. Emocionālā incesta īpatnība ir vecāku prasība apmierināt visas vajadzības, vai tā būtu mīlestība, uzmanība vai izklaides. Tēvs vai māte gaida, ka bērns būs gatavs atteikties no visa, no paša iecienītākajām aktivitātēm, lai apmierinātu šīs vajadzības. Viņi var piespiest bērnu atteikties tikties ar draugiem, lai viņš varētu pavadīt laiku ar vecākiem. Veselīgās ģimenēs vecāki vienmēr ievēro bērna vajadzības, palīdz viņam attīstīties un neprasa, lai viņš atbilstu viņu cerībām. Viņi saprot, cik svarīgi pusaudža gados ir pavadīt laiku ar draugiem vai nodarboties ar personīgiem hobijiem.
Personisko robežu pārkāpšana. Vecāki mēdz lasīt bērna saraksti, pārmeklēt istabu, aizliegt sazināties ar draugiem, baidoties saraukt izveidojušos emocionālo saikni. Normāliem vecākiem jāapzinās, ka pusaudzim nepieciešams privātums, neatkarība un sava telpa. Kad māte un tētis kļūst vecāki, viņiem vajadzētu dot lielāku brīvību un vajadzības gadījumā ļaut bērnam izlidot no ligzdas.
Jāpiebilst, ka neviens no šiem piemēriem individuāli var nebūt emocionālais incests, taču to kombinācija ir pārliecinoša zīme, ka pienācis laiks apstāties un pārskatīt noteikumus, pēc kuriem ģimene darbojas. Ja vēlamies, lai bērni izaugtu par emocionāli noturīgiem pieaugušajiem, mums jādāvā viņiem laiks, kad viņi var būt tikai bērni.
Riska faktori, kas palielina emocionālā incesta iespējamību vecāku un bērnu attiecībās, var būt kādi notikumi vai garīgās veselības problēmas, piemēram:
Visbiežāk emocionālais incests notiek attiecībās starp vientuļo vecāku un viņa bērnu (vai bērniem) - taču ne vienmēr. Šī parādība ir izplatīta arī ģimenēs ar abiem vecākiem, kurās viens no viņiem ir emocionāli atsvešināts un nepieejams. Emocionāls incests var rasties attiecībās starp bērnu un kādu autoritāti vai varas pārstāvi, kuru bērns labi pazīst un uzticas, taču šis modelis nav tik plaši izplatīts.
Vecākam, kurš vēršas pie bērna pēc atbalsta, parasti ir virkne neapmierinātu vajadzību, kuras viņš cenšas piepildīt.
Piemēram, tās varētu būt...
Emocionālais incests var būt gan vieglas, gan smagākas pakāpes, un vecāki šādā situācijā patiesībā nevēlas kaitēt saviem bērniem. Daudzi no viņiem pat neapzinās, ko dara. Toties bērnam tas rada nevajadzīgu un pārmērīgu stresu - īpaši, ja par vecākiem uzzina vecumam un attīstības līmenim neatbilstošas lietas un ir neticami grūti apstrādāt šo informāciju vai to pieņemt.
Bērnam var būt grūti saprast, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā. Psiholoģiskā vardarbība atšķirībā no fiziskas vai seksuālas vardarbības nav acīmredzama. Varētu domāt - kas tur slikts, ka vecāks ir sava bērna labākais draugs? Bērnam tas var pat patikt un glaimot. Viņš var justies noderīgs, svarīgs un īpašs, jo ir vecāka izvēlētā uzticības persona. Taču tad bērnam ir grūti lūgt palīdzību un atbalstu no vecāka.
Tēvs vai māte, kurš izvēlējies bērnu par uzticības personu, vairs nevar ieņemt vecāku lomu. Viņiem bērns ir vajadzīgs grūtos brīžos, un tāpēc viņi nevar izvirzīt savus noteikumus, pieprasīt disciplīnu. Tas savukārt atņem bērnam drošības izjūtu - vecāku vairs nevar uztvert kā lielu, spēcīgu un zinošu cilvēku, pie kura vajadzības gadījumā var vērsties, lai atrisinātu savas problēmas un izprastu jūtas. Bērna emocionālās vajadzības paliek neapmierinātas, un šķietami tuvās un mīlestības pilnās attiecības lielākoties kalpo tikai vecāku vajadzībām. Vecākiem ir jāsniedz bērnam emocionāls atbalsts, nevis jāpieprasa tas no nenobrieduša un nesagatavota indivīda.
Bērni var izturēt vissmagākos pārbaudījumus, ja attiecībās ar vecākiem viņi paliek bērni. Bet vajadzība spēlēt emocionālā vīra vai sievas lomu nav viņiem pa spēkam. Ja tas notiek, tad iekšējais kodols - tas, kurš satur visu personības uzbūvi - nespēj izveidoties. Dvēselē valda haoss.
Emocionālais incests izjauc attīstības procesu un neļauj bērnam attīstīties dabiskajā ātrumā. Tā dēļ bērns nonāk situācijās, kas ir ārpus viņa izpratnes un nav vecumam atbilstošas. Emocionāla incesta situācijā bērns var justies īpašs, jo ir daļa no pieaugušo attiecībām un viņam ir noteiktas privilēģijas, taču viņš izmisīgi cenšas attaisnot uz šīm attiecībām liktās cerības, kuras bieži vien ir nesasniedzamas. Tas rada pārmērīgu stresu un var dažādos veidos ietekmēt bērna attīstību, tostarp radīt tādas problēmas kā:
- Maldīgi priekšstati par attiecībām var izraisīt pašvērtējuma pazemināšanos un perfekcionisma attīstību - bērns sava vecuma dēļ nevar pilnībā izprast pieaugušo problēmu būtību un stāties tām pretī;
- Vainas apziņa: emocionāla incesta situācijā vecāks var kritizēt bērnu par nespēju apmierināt viņa vajadzības;
- Attiecību problēmas un grūtības noteikt robežas: bērniem, kas aug ģimenēs ar emocionālu incestu, var rasties neskaidri priekšstati par attiecībām un atbilstošām robežām. Šāds bērns var negatīvi uztvert citu cilvēku noteiktās veselīgās robežas un uzskatīt tās par skarbu noraidījumu. Viņš var meklēt attiecības, kas līdzinās tām, kādas pazīst kopš bērnības, un atkārtot šo ciklu savā pieaugušo dzīvē. Viņš var nostiprināt prātā domu, ka vienam no partneriem visa vara un autoritāte jātur savās rokās un jākontrolē otrā pusīte;
- Pārliecības trūkums: ja bērnam tiek uzlikta smaga atbildības nasta par pieaugušā vajadzību apmierināšanu, viņa paša vajadzības bieži vien paliek neapmierinātas. Kad šāds bērns kļūst vecāks, viņam var rasties grūtības pastāvēt par savām vajadzībām - galu galā viņam bērnībā, visticamāk, nebija iespējas praktizēt, izmantojot prasmes, kas saistītas ar pārliecināšanu un spēju pastāvēt par sevi.
Vēl dažas psihologu un citu speciālistu novērotās problēmas kā tipiskas reakcijas uz emocionālo incestu: ēšanas traucējumi, fiziska kaitējuma nodarīšana sev, neveselīgas attiecības, seksuālas problēmas, alkoholisms un narkomānija, nespēja veidot attiecības; sevis nepieņemšana, pilnīga neizpratne par paša dvēseli, neuzticēšanās savām sajūtām, trauksme. Tas, ka šādos apstākļos izaudzis bērns jau ir nobriedis un atstājis vecāku mājas, nenozīmē, ka problēmas ir pazudušas. Patiesībā dažas no iepriekš aprakstītajām sekām sāk izpausties tikai pieaugušā vecumā.
Mēģini iedomāties, ka dzīves jēga ir ne tikai bērnos. Sāc aktīvi dzīvot savu dzīvi:
Katram vecākam vajadzētu pietikt drosmei kritiski paskatīties uz savām attiecībām ar bērnu un pajautāt sev: «Kura vajadzības šajās attiecībās ir pirmajā vietā?» Ja atbilde ir: «Protams, bērna!», tad pavaicāt sev: «Vai esmu pārliecināts, ka tās ir bērna, nevis manas vajadzības, vai varbūt vecvecāku vajadzības, nepiepildīti sapņi, nereālas cerības? Vai bērnam ir iespēja kļūdīties, nebūt ideālam, būt viduvējībai, citādam, dusmīgam, skumjam, nobijušamies, priecīgam? Vai es tiešām varu būt es pats savā ģimenē, mājās un izteikt to, ko jūtu un kas man ir vajadzīgs? Vai man ir dabiski meklēt emocionālu atbalstu pie partnera vai cita pieaugušā, nevis pie bērna, runāt par savām bailēm, sāpēm, dusmām, prieku, skumjām...?»
Bērniem ir jābūt bērniem un jādzīvo viegla, bezrūpīga bērnība. Un viņiem ir jāsaņem atbalsts no vecākiem, nevis otrādi.