«Man nav vienas mīļākās fotogrāfijas, taču ir vairākas tādas, kuras varētu saukt par ļoti būtiskām,» par izvēlēto fotogrāfiju saka Ņujorkā dzīvojošā izcilā latviešu animācijas filmu režisore Signe Baumane, kuras veidotā animācijas filma «Mans laulību projekts» saņēmusi daudzas starptautisku kinofestivālu balvas un iekļuvusi prestižās kinobalvas «Oskars» pretendentu sarakstā kategorijā «Pilnmetrāžas animācijas filma». Taču Signes stāsts ir saistīts nevis ar kino, bet gan ar atbalstu Ukrainai.
Signe stāsta, ka līdztekus darbam pie filmas «Mans laulību projekts» viņa aktīvi piedalījusies dažādos Ukrainas atbalsta pasākumos. «Šī fotogrāfija tapa Ukrainas atraitņu pasākumā. 2022. gadā katru dienu gāju uz Ukrainas protestiem Taimskvērā, un tur vienmēr bija fotogrāfi, kuri gribēja noķert interesantākos fotomirkļus. Tu jau saproti - ja mirklis būs vizuāli interesants, to noķers, publicēs, un tas amerikāņu publikai atgādinās par Ukrainas vajadzībām: ATACMS, «F16» un visu pārējo, lai viņi varētu aizstāvēt savu valsti.»
Gatavojoties vienam no daudzajiem protestiem, Signe uztaisījusi speciālu lietussargu Ukrainas karoga krāsās ar lidmašīnu, kas met uz cilvēkiem bumbas. «Bet tajā reizē pirms atraitņu gājiena Ukrainā pēc pilsētu bombardēšanas kārtējo reizi bija ļoti daudz bojāgājušo civiliedzīvotāju un karavīru, un man lūza sirds, domājot - nu kā tas var turpināties? Tādēļ toreiz uztaisīju lauzto sirdi un saģērbos melnās krāsās kā Ukrainas atraitne. Jo mēs visas katru dienu esam Ukraina atraitnes! Mums katru dienu lūst sirds par karā bojā gājušajiem… Kā tas tā var turpināties? Un cik ilgi? Tāpēc mēs arī 2024. gadā nedrīkstam aizmirst Ukrainu un atslābināt savu atbalstu, jo Ukrainai ir jāuzvar!» Signe emocionāli saka.
Piedalīšanās atraitņu gājienā nav Signes vienīgā aktivitāte Ukrainas atbalstam. «Ziemā un pavasarī uz šiem pasākumiem gāju mētelī, kas pašūts no Zemgales tautastērpa brunčiem, un tur jau mani pazina kā latvieti! Tur arī iepazinos ar Andreju Pildegoviču, Latvijas pastāvīgo pārstāvi ANO. Savukārt pavasarī uz protestiem vilku saulespuķu svārkus, kas šūti no Āfrikā apdrukātas drēbes, taču tie zili dzeltenie toņi man šķita ļoti atbilstoši.» Signe gan darījusi arī praktiskas lietas - piemēram, kādu brīdi viņa kā brīvprātīgā palīdzēja pakot Ukrainai domātos humānās palīdzības sūtījumus. «Sarīkoju trīs labdarības pasākumus - ukraiņu režisora Andreja Zadganska dokumentālās filmas «National Museum» («Nacionālais muzejs») seansus, kuri notika Skandināvijas namā Ņujorkā, Vudstokā un vienā Konektikutas kinoteātrī. Kopā mums izdevās savākt 10 tūkstošus dolāru. Vienam no šie pasākumiem uztaisīju vairāk nekā 150 dzeltenzilas puķes, iedevu katram skatītājam un izstāstīju, ka man tās nozīmē dzīves skaistumu, trauslumu un izturību. Tāpēc lūdzu skatītājus pacelt šīs puķes par godu Ukrainas izturībai, uzvarai šajā karā un atjaunotnei. Tas bija tas, ko reāli varēju izdarīt. Un arī uz šiem pretkara protestiem man likās ļoti svarīgi iet. Jo sapratu, ka man katru dienu kaut mazliet Ukrainai jāpalīdz - kaut ar mazu kripatiņu, bet jāstrādā Ukrainas labā. Ir jāraida kosmosā labas domas, kas veltītas Ukrainai. Mums nav jābaidās, bet jāsaprot, ka likmes ir lielas!»