Zilbārdis, Džeks Uzšķērdējs, Čikatilo un citi briesmīgi maniaki
Par sērijveida slepkavām dēvē noziedzniekus, kuri ilgākā laika posmā nogalinājuši vismaz četrus cilvēkus. Bieži vien no vienas līdz nākamai slepkavībai paiet diezgan ilgs laiks, ko slepkava pavada, dzīvojot pilnīgi normālu dzīvi – to kriminologi nodēvējuši par «svētuma masku». Maniaku upuriem parasti ir kādas kopīgas iezīmes – dzimums, vecums, profesija, auguma parametri utt.
140 bērnu un 600 jaunavu
Starp Eiropas slavenākajiem maniakiem var minēt Žannas D’Arkas līdzgaitnieku, franču muižnieku baronu Žilu de Rē, kuru 1440. gada 26. oktobrī sodīja ar nāvi, apsūdzot burvestībās, velna pielūgsmē un aptuveni 140 bērnu slepkavībās. Vēl franču augstmanis bija slavens ar milzīgu daudzumu laulību un sievu un kļuva par prototipu pasaku tēlam Zilbārdim.
Par vienu no asiņainākajām sērijveida slepkavām cilvēces vēsturē tiek uzskatīta arī ungāru grāfiene Elizabete Batorija, kura no 16. gadsimta beigām līdz pat 17. gadsimta sākumam kopā ar saviem padotajiem nogalināja aptuveni 600 jaunu meiteņu. Batorija mazgājās nogalināto meiteņu asinīs, lai paildzinātu savu jaunību un skaistumu. Tiesa, pēc vienas no versijām, apsūdzības pret grāfieni tika safabricētas, jo Elizabete Batorija bija ietekmīga augstmane, kura reāli apdraudēja baznīcas un vietējās varas kundzību.
Uzšķērdējs bija tikai iesācējs
1888. gada nogalē Londonā sākās nežēlīgas prostitūtu slepkavības. Kad upuru skaits sasniedza deviņas, Centrālajā ziņu aģentūrā pienāca vēstule, kurā vainu par slepkavībām uzņēmās cilvēks ar iesauku Džeks Uzšķērdējs, tiesa, viņš nebija vienīgais, kurš avīzēm nosūtīja atzīšanās vēstules. Lai vai kā, bet īsto slepkavu tā arī neatrada.
Taču, kas gan ir Džeks Uzšķērdējs, salīdzinot ar slepkavu no Kolumbijas, vārdā Pedro Alonso Lopezs! Viņš atzinās 300 jaunu sieviešu nonāvēšanā un ir sava veida rekordists, jo neviens cits maniaks vienatnē nav nogalinājis tik daudz cilvēku. 1980. gadā Lopezu apcietināja, bet par viņa turpmāko likteni ir pretrunīga informācija. Pēc vienas no versijām, viņam piesprieda nāves sodu un nošāva, pēc otras – Lopezs izcieta cietumsodu un 1998. gadā tika atbrīvots.
Slavenākais līķu tirgotājs
Doktors Henrijs Hovards Holmss ASV kriminoloģijas vēsturē figurē kā pirmais oficiāli reģistrētais sērijveida slepkava. Viņa īstais vārds bija Hermanis Vebsters Madžets. Nākamais slepkava piedzima 1861. gadā, un viņa bērnība bija tipiska cilvēkiem ar izkropļotu psihi – vecāki (tēvs alkoholiķis, māte reliģiska fanātiķe) zēnu pamatīgi sita pat par visniecīgākajiem pārkāpumiem, savukārt mazajam Hermanim ļoti patika ņirgāties par dzīvniekiem un veikt ar tiem «medicīniskus» eksperimentus.
1884. gadā Madžets Mičiganas universitātē ieguva ārsta diplomu, bet 1886. gadā jau kā Henrijs Hovards Holmss Čikāgā iekārtojās darbā par farmaceitu aptiekā, kuras vecā saimniece vienu dienu vienkārši pazuda, bet viņš kļuva par aptiekas jauno īpašnieku. 1890. gadā viņš pabeidza būvēt savu grezno viesnīcu – biroju ēku, kurā bija desmitiem istabu, kas savienotas slepenām ejām, ar dubultsienām, slepenām kāpnēm un durvīm. Holmsa kabinetā bija kontrolpanelis, ar kura palīdzību viņš upura istabiņā palaida indīgas gāzes. Savukārt labi nomaskētajā pagrabā bija ierīkota laboratorija ar kremācijas krāsni un sērskābes vannām. Vēlāk šo viesnīcu nodēvēja par «Slepkavību pili». 1891. gadā Holmss nogalināja savu mīļāko un ar plikām rokām nožņaudza viņas mazo meitiņu, bet sievietes skeletu dakterītis veiksmīgi pārdeva medicīnas koledžai par 200 dolāriem. 1893. gadā Čikāgā norisinājās starptautisks gadatirgus, kura laikā Holmss tūristiem izīrēja savu viesnīcu. Aptuveni 50 no viesiem pazuda bez vēsts, taču tolaik tas nebija nekas īpašs. Visus līķus un skeletus no doktora Holmsa pirka medicīnas institūti, neiedziļinoties, no kurienes tie nākuši. Holmsu apcietināja pēc tam, kad kāda no apdrošināšanas kompānijām atklāja viņa krāpšanos ar neīstajiem līķiem. Tiesā dakterītis atzinās 27 slepkavībās, par ko viņam piesprieda nāvessodu pakarot.
«Dakteris Slakteris»
Mūslaiku «Dakteris Slakteris» Maikls Svango savas «karjeras» laikā paspēja apceļot visu Ameriku un pabija arī ārzemju «vizītēs». Desmit gadu ārsta prakses laikā viņš uz viņpasauli paspēja aizsūtīt aptuveni 60 pacientu.
Pirmās aizdomas par Svango pretlikumīgo darbību viņa kolēģiem radās 1984. gadā, kad atklājās, ka slimnieku veselības stāvoklis pasliktinājies pēc tam, kad pacienti nobaudīja viņu ārstējošā ārsta paša gatavoto maltīti. Pārmeklējot Svango kabinetu, tur atrada cukuram piemaisītu žurku indi, bet mediķa mājās atrada šaujamieročus un indes pudelītes. Svango piesprieda piecus gadus cietumā, taču jau pēc 2,5 gadiem par priekšzīmīgu uzvedību viņu atbrīvoja. Iznācis brīvībā, Svango turpināja savu noziedzīgo darbību. Tiek lēsts, ka kādā Ņujorkas slimnīcā vairāk nekā 40 pacientu priekšlaikus devās uz viņsauli, «pateicoties» Svango. 1993. gadā, kad policija nāca viņam uz pēdām, dakteris – slakteris aizbēga uz Zimbabvi, bet vēlāk – uz Dienvidāfrikas Republiku un Saūda Arābiju. Vienā no kārtējām pārlidojumu reizēm lidostā viņu apcietināja. Taču nebija pietiekami daudz pierādījumu, lai apstiprinātu ārsta vainu viņa pacientu nonāvēšanā, tādēļ Maiklu Svango apsūdzēja vien krāpšanā nelielos apmēros, ar ko gan pietika, lai dakteri ietupinātu aiz restēm.
Visu rakstu lasiet žurnālā "VZ+ Krimināli"