Inese Vai­ku­le pēc 12 gadiem atgriežas televī­zi­jā

Lat­vi­jas Televī­zi­jas rai­dī­ju­ma «Lab­rīt, Lat­vi­ja!» vadī­tā­jas lo­mā šīs nedē­ļas sā­ku­mā, 10. janvā­rī, debi­tē­ja žurnā­liste Inese Vai­ku­le. Vi­ņa uzskata, ka rī­tu vislabāk ir sākt ar smai­du, tā­pēc darbo­šanās šajā rai­dī­ju­mā vi­ņai būs īsti lai­kā.

Pie­dzī­vo­ju­si īstas ugunskristī­bas

Šo­ne­dēļ LTV1 rī­ta rai­dī­ju­ma «Lab­rīt,Latvi­ja!» ko­mandai pie­vie­no­ju­sies žurnāliste Ine­se Vai­ku­le. Vi­ņa ne ti­kai vada rai­dīju­mu pārmai­ņus ar Arni Blo­do­nu, bet ir arī tā redakto­re. Vai­ku­les līdz­ši­nējā darba pie­re­dze saistī­ta gan ar ziņu žurnālisti­ku, gan iz­klaides me­di­jiem. Vi­ņa bi­jusi Saei­mas re­portie­re un po­li­tisko zi­ņu re­dakto­re, Latvi­jas Tele­vī­zi­jā vadī­jusi rai­dī­ju­mus «0 po­zī­ci­ja» (LTV7) un «Ne­prāta spogu­lī » (LTV1). Tele­vī­zi­jas žurnālistes karje­ru Vai­ku­le pirms 12 gadiem sāku­si tieši LTV rī­ta rai­dī­ju­mā, ko­pā ar stu­di­ju biedriem vei­do­jot si­že­tus un sagai­dot rī­ta viesus. «Šo ­pirmdien, kad bi­ja mana pirmā die­na jaunajā darbavie­tā, man bi­ja īstas ugunskristī­bas. Lai arī tas ne­bi­ja pirmais tie­šais ēters manā dzī­vē, labu brī­di ne­biju ro­sī­ju­sies tele­vī­zi­jā, tāpēc tas ne­bi­ja ikdienišķs no­tikums. Taču es bi­ju vai­rākas ne­dēļas no­pietni gatavo­jusies un ti­ku galā,» »VZ« atzina Vai­ku­le.

Atteikusies vadīt televīzijas šovu

Vai­ku­le uz­skata, ka rī­ta rai­dīju­mā ne­var un ne­drīkst būt ti­kai zi­ņas. «Pro­tams, saglabāsim arī zi­ņas, aktu­ali­tātes un sporta informāci­ju, taču ar to vien ne­pie­tiek. Labāko Eiro­pas rī­ta tele­vī­zi­jas pārrai­žu pie­re­dze rāda, ka ir jābūt arī iz­klai­dei, piemēram, ārzemju un pašmāju slavenī­bu zi­ņām. Tas cilvēkiem patīk un rī­ta rai­dī­ju­mā tam ir īstā vie­ta.» Pašai žurnālistei tele­vī­zi­jā visbie­žāk sanāk no­skatī­ties vakara zi­ņu pārrai­des. Kad do­māju­si par to, vai pie­ņemt iz­ai­ci­nāju­mu vei­dot un vadīt rai­dī­ju­mu «Lab­rīt, Latvi­ja! », inte­re­sei par zi­ņām arī ir bi­ju­si no­zīme. «Man bi­ja darba pie­dāvājums no vēl vie­nas tele­vī­zijas, tas vai­rāk bi­ja saistīts ar tele­vī­zi­jas šo­vu. Apdo­mājos un to­mēr riskēju pie­ņemt LTV pie­dāvāju­mu. Zi­ņu lauks mani ir inte­re­sējis vienmēr, un zi­ņām esmu se­ko­jusi arī tad, kad vai­rāk darbojos iz­klai­des jo­mā.»

Interešu konflikta drau­di no­vērsti

Tie­ši strādājot zi­ņu aģentūrā BNS, Vai­ku­le (to­laik vēl Vilcāne) ie­pazi­nu­sies arī ar savu tagadējo vī­ru Edgaru Vai­ku­li. Pēc aizie­šanas no BNS vi­ņa darbs vai­rāku gadu garu­mā bi­ja cie­ši saistīts ar po­li­ti­ku: Vai­ku­lis bi­jis LPP/LC pre­ses sekre­tārs un bi­jis pat LPP valdes lo­ceklis, Ivara Godmaņa lai­kos vadījis iekšlie­tu mi­nistra bi­ro­ju, tāpat bi­jis Aināra Šle­se­ra ārštata padomnieks lai­kā, kad po­li­ti­ķis ie­ņēma Rī­gas vi­cemēra amatu. Vai­ku­le atzi­na, ka dažkārt vī­ra darba dēļ vi­ņai nācies saskarties ar pārme­tu­miem par iespējamiem interešu konfliktiem, taču tagad si­tu­āci­ja esot mai­nī­jusies. «Nu jau Ed­gars vairs nav saistīts ar po­litiku, tagad viņš strā­dā a/s «Diena » un rū­pē­jas par uz­ņē­muma attīstību. Arī savu darbību partijā viņš ir apturē­jis. Abi esam atgriezušies medijos. Mierīgu sirdi varu darbo­ties ziņu žurnā­listikā, » no­rā­dīja Vaikule.

Arī bērnam ir «darba die­nas»

Jaunā raidījuma vadītā­ja ir pārliecinā­ta, ka katra diena ir jā­sāk ar smaidu. «Cilvēks pats sevi lielā mē­rā no­skaņo. Pat drū­mā dienā vari iet un smaidīt, un vismaz deviņdesmit pro­centi cilvē­ku tev atsmaidīs. Smaids ir lipīga lieta, un tas ir jā­iz­manto.» Ar smaidu Vaikule stāsta arī par savu dē­liņu Ro­bertu un piebilst, ka viņš nekā­di neapgrū­tina darbu. «Mans mazais puika Ro­berts ir ļo­ti aktīvs un atraktīvs. Priecā­jos, ka viņš ir labi iejuties dārziņā. Vasarā devos garā­kā komandē­jumā, un mēs ar vīru pieņēm­ām lē­mumu, ka puika do­sies uz dārziņu, tā­pēc tagad arī viņa darba dienas ir diez­gan aiz­ņemtas.»

Lat­vie­šiem nav pamata žēlo­ties

Vaikule ko­pā ar vīru un dē­lu mīt dzīvoklī Rīgas centrā – prom no savas dzimtenes viņa do­ties negribē­tu. «Vasarā biju Amerikā, runā­ju ar turienes latviešiem un kārtē­jo reizi sapratu, cik viss te Latvijā man ir mīļš. Cilvēks tā īsti laimīgs, pamanīts un no­vērtēts var justies tikai savā dzimtenē, » ir pārliecinā­ta žurnā­liste. «Jū­tu, ka aiz­braukušo veiksmes stāsti nereti ir maz­liet falši. Arī no tiem cilvē­kiem, kas jau vairākus gadus veiksmīgi iekārto­jušies svešās zemēs, plūst spē­cīgas ilgas pēc Latvijas. Aiz­bē­got no savām saknēm, kļūsti grūtsirdīgs un nelaimīgs. Daudzi no tiem, kas aizbraukuši pē­dē­jo desmit gadu laikā, strā­dā septiņas dienas nedē­ļā, galvu nepacē­luši, un kaut ko tad arī no­pelna. Varbūt, ja neslinko­tu un tā­pat strā­dā­tu arī šeit, nemaz nebūtu jā­brauc prom. Visiem, kas ro­sās un kam ir veselas ro­kas un kā­jas, arī te Latvijā nav pamata žē­lo­ties.»