Sieviete mirst zem vilciena rite­ņiem, dzī­vesbiedrs izdara pašnāvību

© f64

Mē­ne­ša lai­kā Liel­vār­des no­va­da «Plē­su­mu» mā­jas pie­mek­lē­ju­šas di­vas tra­ģē­di­jas: zem vil­cie­na ri­te­ņiem mi­ru­si 62 ga­dus ve­cā Va­li­ja, bet pēc tam paš­nā­vī­bu iz­da­rī­jis sie­vie­tes 60 ga­dus ve­cais dzī­ves­draugs Pē­te­ris.

Pa­zūd pat abi ka­ķi

Die­nā, kad »VZ« ie­ro­das Liel­vār­des no­va­da «Plē­su­mos», mā­jās ir vien pār­is kai­mi­ņu, pā­rē­jie de­vu­šies uz dar­bu. Ār­ēji ne­ci­la­jā div­stā­vu ēkā ir as­to­ņi div­is­ta­bu dzī­vok­ļi bez ēr­tī­bām. Pa­galms ir plašs, ta­jā ir daudz da­žā­du pa­līg­ēku. Vie­nā pa­gal­ma stū­rī ple­šas ābeļ­dārzs, ko­ki jau bei­gu­ši zie­dēt, vien re­tu­mis pa­ma­nāms kāds ābeļ­zieds. «Kad mēs pēc kol­ho­za sa­bruk­ša­nas zem­i pri­va­ti­zē­jām, tā sa­ga­dī­jās, ka tie­ši Va­li­jai ti­ka tā ze­mes da­ļa, uz ku­ras bi­ja ābeļ­dārzs. Un šo­gad, kaut Va­li­jas vairs ne­bi­ja, tas tik skais­ti zie­dē­ja,» no­trau­šot asa­ras, sa­ka «Plē­su­mu» ie­mīt­nie­ce Te­rē­za. Aug­ļu ko­ku īpaš­nie­ce bi­ju­si lā­ga sie­vie­te un ne­kad nav lie­gu­si cie­nā­ties ar ābo­liem. «Ar­vien ne­spē­ju aiz­mirst tās šaus­mas, kas ar Va­li­ju un Pē­te­ri no­ti­ka! Mums vi­siem mā­jas ie­dzī­vo­tā­jiem tas ir šoks, kur tik pēk­šņi tā var aiziet di­vi cil­vē­ki! Vi­ņi te ko­pā no­dzī­vo­ja 12 ga­du. Abi bi­ja ve­se­li un stip­ri, vi­ņi pat ne­zi­nā­ja, kur ir ap­tie­ka un kas ir zā­les, ie­dzē­ra no sa­vas glā­zī­tes, un viss bi­ja kār­tī­bā,» sa­ka Te­rē­za. Sil­ta­jā lai­kā Pē­te­ris un Va­li­ja dzī­vok­lī uz­tu­rē­ju­šies maz, pār­sva­rā lai­ku pa­va­dī­ju­ši pa­šu cel­ta­jā ār­a vir­tu­vē – za­ļā ko­ka bū­dā, kur va­rē­ja gan ve­ļu iz­maz­gāt, gan pa­ši no­maz­gā­ties, gan arī ēst pa­ga­ta­vot. Ta­gad na­miņš aiz­slēgts un arī dzī­vok­lī ne­vie­na nav. «In­te­re­san­ti, ka Pēc Pē­te­ra un Va­li­jas nā­ves pa­zu­da arī vi­ņu abi ka­ķi. Mel­nais pa­zu­da uz­reiz pēc Va­li­jas aizie­ša­nas, bet pe­lē­kais pēc Pē­te­ra paš­nā­vī­bas. Esam vi­sur iz­mek­lē­ju­šies un iz­sau­ku­šies – nav, un viss,» brī­nās kai­mi­ņie­ne.

Aiz­mi­gu­si uz slie­dēm

Va­li­jai lik­te­nīgs bi­ja 12. ap­rī­ļa va­kars, kad vi­ņa bi­ja de­vu­sies ār­pus mā­jas. Kai­mi­ņi ne­slēpj, ka gan Va­li­ja, gan Pē­te­ris vi­sai daudz lie­to­ju­ši al­ko­ho­lu. «Bet tā vi­ņi bi­ja ļo­ti la­bi cil­vē­ki, mie­rī­gi dzī­vo­jām bla­kus. Va­li­ja vien­mēr pa­lī­dzē­ja, kam va­ja­dzē­ja un va­rē­ja, nā­ca pa­lī­gā sie­nu grābt, ne­at­tei­ca arī kar­tu­pe­ļu tal­kās,» sa­ka Te­rē­za. Ie­spē­jams, lik­te­nī­ga­jā va­ka­rā Va­li­ja de­vu­sies pēc kār­tē­jās grā­dī­gā pu­de­les. «Plē­su­mi» no dzelz­ce­ļa at­ro­das vien pār­simt met­ru at­tā­lu­mā, līdz slie­dēm caur zie­do­šām pļā­vām un ne­lie­liem krū­mā­jiem ved stin­gri ie­mī­ta ta­ci­ņa. Vie­tē­jie šo tais­nā­ko ce­ļu uz vei­ka­lu un au­to­bu­sa pie­tu­ru, šķēr­so­jot slie­žu ce­ļus tam ne­pa­re­dzē­tā vie­tā, iz­man­to jau ga­du des­mi­tiem. Sa­ska­ņā ar ofi­ci­ālo in­for­mā­ci­ju ap pulk­sten 22 sie­vie­ti dzelz­ce­ļa Rī­ga – Krust­pils 54. kilo­met­rā no­trie­ca dī­zeļ­vil­ciens. Vi­ņa, bū­da­ma al­ko­ho­la rei­bu­mā, bi­ja aiz­mi­gu­si uz slie­dēm. «Ar­vien ne­sa­pro­tu, kā tas ga­dī­jās, tā bi­ja ne­jau­šī­ba. Va­li­ja gal­vu kā uz spil­ve­na bi­ja no­li­ku­si uz be­to­na bal­stiem, uz ku­riem tu­ras slie­des. Uz­zi­nā­jām par ne­lai­mi nā­ka­ma­jā rī­tā. At­brau­ca arī Va­li­jas dēls, vi­ņam bi­ja jā­pie­dzī­vo kas šaus­mīgs – viņš la­sī­ja no slie­dēm mam­mas sma­dze­nes un ma­tus. Jā, viņš pats tur vi­su vā­ca un tī­rī­ja,» Te­rē­za sa­trauk­ti stās­ta. «Es tai vie­tai ar­vien ne­va­ru pa­iet ga­rām, uz vei­ka­lu eju pa tā­lā­ko ce­ļu.»

Pa­kā­ries pie dzī­vok­ļa dur­vīm

Pēc Va­li­jas nā­ves Pē­te­ris sa­šļu­cis pa­vi­sam, ar kai­mi­ņiem ne­esot ru­nā­jies un gri­mis ar­vien lie­lā­kā al­ko­ho­la at­ka­rī­bā. «Pē­te­rim Va­li­jas nā­ve bi­ja mil­zīgs pār­dzī­vo­jums, viņš ne­bi­ja spē­jīgs pat ru­nāt, ti­kai pa­me­ta ar ro­ku svei­cie­nu un gā­ja tā­lāk. «Es vairs ne­spē­ju dzī­vot,» tā viņš reiz iz­me­ta,» at­ce­ras kai­mi­ņie­ne Te­rē­za. To­mēr ne­vie­nam nav ie­nā­cis prā­tā, ka vī­rie­tis va­rē­tu lab­prā­tī­gi šķir­ties no dzī­ves. Vēl 9. mai­jā Pē­te­ris no­svi­nē­jis sa­vu 60. dzim­ša­nas die­nu, bet 14. mai­ja va­ka­rā jau bi­ja mi­ris. Arī viņš, tā­pat kā Va­li­ja, aiz­gā­jis mū­žī­ba ap des­mi­tiem va­ka­rā. To­va­kar kai­miņš Zie­do­nis, at­grie­zies mā­jās, kon­sta­tē­jis, ka bei­gu­šies sēr­ko­ci­ņi, un iz­lē­mis tos pa­lie­nēt no Pē­te­ra. «Viņš at­vē­ra ār­dur­vis, bet Pē­te­ris tur pre­tī – pa­kā­ries kāp­ņu­tel­pā pie dzī­vok­ļa dur­vīm,» šaus­mi­nās kai­mi­ņie­ne. Vi­ņa arī pa­rā­da vie­tu, kur uz vie­nas no dau­dza­jām nag­lām, kas ti­ku­šas iz­man­to­tas par drēb­ju pa­ka­ra­ma­jiem, līdz­ās virs­ja­kai un so­mai ka­rā­jies vī­rie­ša ķer­me­nis. Pē­te­ris bi­ja pa­kā­ries auk­lā, ku­ru iz­man­to cu­ku­ra mai­su aiz­sie­ša­nai, auk­lu pa­ņē­mu­ši po­li­cis­ti, bet tuk­šais cu­ku­ra maiss ar­vien stāv sie­nas ni­šā virs nag­lu rin­das. «Zie­do­nis skrē­ja uz bla­kus mā­ju, jo mēs jau vi­si gu­lē­jām, tur cil­vē­ki pa­lī­dzē­ja iz­saukt ātr­o pa­lī­dzī­bu un po­li­ci­ju. Vi­ņi te strā­dā­ja kā­du pus­ot­ru stun­du,» teic kai­mi­ņie­ne.

Pa­dēls pa­vē­lē­ja iz­vāk­ties no mā­jok­ļa

Po­li­ci­ja tur­pi­na iz­mek­lē­ša­nu, bet kai­mi­ņi at­zīst, ka drī­zāk ne­vis lie­lā mī­les­tī­ba pret dzī­ves­bied­ri Pē­te­ri ie­dzi­nu­si ka­pā, bet gan ne­spē­ja tikt ga­lā pa­šam ar sa­vu dzī­vi. «Pē­te­ris bez Va­li­jas ne­kas ne­bi­ja – vi­ņa sa­ņē­ma pen­si­ju, vi­ņai pie­de­rē­ja dzī­vok­lis, vi­ņai bi­ja skaists dārzs, vi­ņa to vī­rie­ti uz­tu­rē­ja, bet vi­ņam ne­bi­ja ne­kā – pat pa­ses,» at­klāj kai­mi­ņi. To­mēr Pē­te­ra paš­nā­vī­bas sa­ka­rā ir kas tāds, ko kai­mi­ņi ne­grib no­klu­sēt, pro­ti, pēc Va­li­jas aizie­ša­nas sie­vie­tes dēls Pē­te­rim iz­vir­zī­jis ul­ti­mā­tu, ka viņš mā­tes dzī­vok­lī vēl var pa­likt 40 die­nas un tad vi­ņam tas jā­at­stāj. «22. mai­jā bei­dzās no­lik­tais ter­miņš. Vi­ņam ne­bi­ja kur iet. Vi­ņam gan pa­šam ir di­vi dē­li – viens dzī­vo An­gli­jā, otrs Lat­vi­jā, bet vi­ņiem ne­bi­ja īpa­šu kon­tak­tu un at­tie­cī­bu. Tie­sa, bē­res tē­vam gan vi­ņi no­or­ga­ni­zē­ja,» teic kai­mi­ņie­ne. Sa­vu­kārt ar Va­li­jas dē­lu Pē­te­rim jau ie­priekš bi­ju­šas ne­sa­ska­ņas tie­ši dzī­vo­ja­mās pla­tī­bas dēļ. «Va­li­jas dēls ir go­dīgs un labs cil­vēks. Viņš mam­mu ap­cie­mo­ja ne­re­ti pat di­vas rei­zes ne­dē­ļā, pa­lī­dzē­ja vi­ņai arī fi­nan­si­āli. Vi­ņiem abiem bi­ja ne­sa­pra­ša­nās, Va­li­jas dēls bie­ži dzi­na Pē­te­ri ār­ā,» zi­na teikt Te­rē­za. «To­mēr Va­li­jas dēls nav vai­nīgs no­ti­ku­ša­jā, jo tas ta­ču ta­gad ir vi­ņa dzī­vok­lis, bet, ja Pē­te­ris te pa­lik­tu dzī­vot, kas mak­sā­tu par elek­trī­bu un ci­tiem saim­nie­cis­kiem iz­de­vu­miem?»

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais