Rīgā ra­di­odī­džejs nosi­tas, nokrī­tot no stu­di­jas jum­ta

© Sandra Strazdiņa

Ra­di­odī­dže­ja Mak­sima Ema­nui­lova, kas pla­šāk bi­ja pa­zīstams ar pseidonī­mu Franklins, dzīve aprāvās 28 ga­du ve­cumā. Viņš nokri­ta no daudzstāvu mājas jumta.

Ra­di­o rodas teh­niskas problē­mas Tra­ģē­di­ja, kas, visti­ca­māk, ir ti­kai ne­lai­mes ga­dī­jums, no­ti­ka vē­lā 11. jū­ni­ja va­ka­rā Rīgā, No­metņu ie­lā 62, kur seš­stāvu ēkas bē­ni­ņu telpās jau trīs ga­dus mājo "Top Radio" ko­manda. Agrāk ša­jā ēkā Āgenskalnā atra­dās televī­zi­jas centrs.

"Top Ra­di­o" di­bi­nātājs, muzi­kālais re­daktors un teh­niskais spe­ci­ālists Ruslans Kulabuhovs "VZ" pastāstī­ja, ka to­va­kar Latvi­jā plo­sī­jies milzīgsne­gaiss, zi­bens trāpīja kādā ra­dio­sta­ci­jas objektā, kaut ko sa­bo­jājot, tādē­jādi ra­di­o ēte­rā valdī­ja klusums. Franklins to­brīd ārpus sa­va darba lai­ka atra­dies ra­di­o studi­jā, kur vi­ņam bi­jis pašam savs ka­bi­nets. Ra­di­o bijis vi­sa Frankli­na dzī­ve, viņš ļo­ti bie­ži te arī nakšņo­jis."Mēs tobrīd sarakstījāmies skai­pā," atce­ras Kula­buhovs un, pie­gājis pie Frankli­na da­to­ra, kas arvien vēl nav izslēgts, atver abu pē­dē­jo saraksti. "Franklins rakstī­ja, ka zi­bens spē­riens bi­jis tie­ši virs torņa un ka ra­di­o vairs ne­skan. To­brīd ne­bi­ja skaidrī­bas, kur tieši zi­bens ie­spēra, ti­kai vē­lāk no­skaidro­jās, ka tas trāpī­jis mū­su rai­dī­tājā, kas atrodas Ie­ca­vas no­vadā."

Kula­buhovs no­lē­mis doties uz studi­ju, lai no­vērstu teh­niskās pro­blē­mas. Kamēr viņš brauca uz ra­di­o, Franklins skai­pā sa­rakstījās ar draudze­ni, kas dzī­vo Angli­jā. Pui­sis draudze­nei rakstī­ja,ka "Ruslans tū­līt atbrauks, la­bos rai­dī­tāju, jānoslēpj alus". Kula­buhovs stāsta,ka vē­lāk tie­šām atrasta alus bundži­ņa, ta­ču tas diez vai esot ietekmē­jis no­ti­kušo. Pa jumtu dzird kā­du skrienam Kad Ruslans ie­ra­dies studijā, Franklins vēl bi­jis turpat. "Uzreiz ķē­ros pie bo­jājumu meklē­ša­nas. Frankli­nam bija labs ga­ra­stāvoklis, viņš kā vienmēr jo­ko­ja un smē­jās. Es vēl pa­lū­dzu atbildēt uz ma­na mo­bi­lā tele­fo­na zvanu, jo bi­ju aizņemts. Viņš te uz dī­vāna sē­dē­ja un runāja." Esot vie­nā no studi­jas pa­līgtelpām, pārbaudot va­dus un ka­be­ļus, Kula­buhovs dzirdē­jis, ka pa jumtu kāds burtiski skrien. Viņš pie se­vis dusmo­jies uz Frankli­nu par kār­tē­jo muļ­ķī­go gājie­nu, atvē­ris jumta logu un sarājis puisi, ka viņš atkal uz­kāpis uz jumta. Taču augšā bijis pilnīgs klusums. Ruslans nodomājis, ka Franklins atgriezies studijā.

"Tagad domāju, ka jau tobrīd viņš bija nokritis, " skumji nosaka Ruslans. Vēl pēc kāda brī­ža Ruslanam vajadzē­ja Franklina palī­dzī­bu, taču puiša ne­kur ne­bija. "No sākuma domāju, ka viņš jokojas ar mani, slēpjas, pēc tam mani pār­ņē­ma panika, skraidī­ju pa telpām, nogāju le­jā, bet pagalmā nekā ne­bija. Namam ir arī iekšpagalms, taču tur vār­ti bija ciet. Zvanī­jos puišiem un teicu, ka Franklins pazudis – dators joprojām ie­slēgts, mobilais uz galda. Puiši mani mie­rināja, ka ir piektdie­na un viņš kā ie­rasts droši vien aiz­gājis spē­lēt biljar­du. Es vēl aiz­braucu uz mājām, jo ne­biju paņē­mis līdz­i vie­nu instrumentu." Asi­nis uz ze­mes un pē­das uz jumta Kad Kulabuhovs atkal atgriezās, iekšpagalma vār­ti bija atslēgti, stāvē­ja policijas mašīna, un tai līdz­ās viņš pamanī­ja guļam cilvē­ku. "Tad es ie­raudzī­ju Franklina ke­das, par kurām viņš bija sapņojis un kuras mēs kopā pir­kām. Visapkārt bija asinis. Sapratu, ka viņš ir nokritis no jumta… savas tābrī­ža iz­jū­tas ne­varu aprakstīt, " vī­rie­ša acis uz mir­kli kļūst node­vī­gi miklas.

Notikušajam kaut maz­liet iz­se­kot iz­de­vies, iz­pē­tot radiostudijas un arī tajā pašā ēkā esošās viesnī­cas videoie­rakstus. "Kame­ra fiksē­jusi, ka es dodos uz vie­nu no palīgtelpām, Franklins man skrien pakaļ, bet tad apstājas, apgrie­žas un dodas pretē­jā vir­zie­nā. Videokame­ra pulksten 23.30 fiksē, ka viņš uz­kāpj uz krēsla, kas stāv zem loga, un iz­lien pa logu uz jumta," stāsta radio vadī­tājs. "Bet pulksten 23.33 viesnī­cas videokame­ra jau fiksē viņa kritie­nu." Uz jumta kame­ru gan ne­esot, tāpēc pēc alikušajām pē­dām uz slapjā jumta var tikai minēt, kā viss noticis. "Virs mū­su studijas jumts nav nokrāsots un arī slapjš ne­slīd, taču viesnī­cas daļā tas ir krāsots un ļoti slidens. Pē­das lie­cina, ka, tie­ši uz­kāpjot uz krāsotās virsmas, Franklins paslī­dē­jis un sācis šļūkt uz jumta malu,tad tai pār­kritis, pie­ze­mējoties pār­is stāvus zemāk uz blakus esošās ēkas jumta.Iespē­jams, viņš jau te guvis kādu savainojumu, un tad viņa kritiens tur­pinās no piektā stāva līdz ze­mei." Kulabuhovs sarunas laikā vairākas reizes atkār­to, ka Franklins re­gulāri kāpis uz jumta. Studijā ir vairāki jumta logi, taču tie­ši šis skaitās "ugunsgrē­ka logs", tāpēc saskaņā ar projektu tam ir rāku gadu laikā ar Franklinu mums vienī­gie strī­di bijuši tikai viņa kāpšanas uz jumta dēļ. Viņš bija spī­tīgs. Ko viņš tur darī­ja? Vienkār­ši sē­dē­ja – tas bija viņa radošais lidojums, pī­pē­ja, malkoja alu. Ne reizi vien esmu ieVilcis viņu atpakaļ telpā, kad viņš kāpa pa logu ār­ā. Pie­audzis cilvēks, bet par savu drošī­bu ne­maz ne­domāja. Viņš vienmēr teica, ka no jumta nokrist nevar, jo tas ir lē­zens," atce­ras Kulabuhovs. Ver­si­ju par paš­nā­vī­bu no­rai­da Jautājums, kāpēc Franklins tovakar iz­kāpa uz jumta, visticamāk, tā arī paliks ne­atbildēts. "Mums uz jumta nav ne­vie­nas ie­kār­tas, viņš tur ne­ko ne­varē­ja ne pār­baudīt, ne labot," skaidro Kulabuhovs. Arī ver­siju par pašnāvī­bu kolē­ģi iz­slēdz: "Viņam bija nākotnes plāni. Viņam bija mēr­ķis saņemt Popova prē­miju kā radio raidī­juma vadī­tājam. Viņš to varē­ja dabūt. "

Kulabuhovs teic, ka radio Franklins ir milzīgs zaudē­jums, jo viņš bijis unikāls cilvēks, kas pašam Ruslanam bijis kā brālis. Franklins bijis rī­ta cilvēks, cē­lies pulksten 5.30, lai katru dar­bdie­nas rī­tu no pulksten 6 līdz 10 ar savu vienmēr možo garastāvokli pamodinātu un labi ie­sākt die­nu palī­dzē­tu saviem radio klausī­tājiem. Pēc sava dar­ba laika Franklins daudz darī­jis radiostacijas labā: uzturē­jis kār­tī­bā mājaslapu inter­ne­tā, dar­bojies ar tele­fona autoatbildē­tāju, meklē­jis inte­re­santu infor­māciju citzemju inter­ne­ta vietnēs, jo zinājis ne vien krie­vu, latviešu un angļu valodu, bet arī spāņu un franču."Viņš bija savdabīgs un inte­re­sants cilvēks, viņš ļoti daudz runāja. Sākumā mūsu klausī­tājiem viņu bija grū­ti pie­ņemt, jo viņš strādāja savādāk ne­kā citi – viņš strādāja eiropeiski. Viņam bija īpatnē­ja balss, kuras dēļ viņu apsaukāja, tāpēc viņš pī­pē­ja, lai balss bū­tu rupjāka. Mēs ne­zinām, kas notika viņa galvā, viņš kolē­ģiem ne­kad ne­stāstī­ja par ģime­ni, viņam ne­bija svarī­ga nauda un apģērbs, viņam vajadzē­ja tikai radio."

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.