VESELĪBA: Lai mazāk cilvēku mirtu no vēža

Jau pērn Māja līdz ar citiem medijiem informēja, ka 2015. gads Latvijā pasludināts par Pretvēža gadu. Onkoloģisko slimību pacientu organizāciju pārstāvji un mediķi, kuri viņus ārstē un aprūpē, pauda cerību, ka tobrīd vēl topošā valdība izpratīs stāvokļa nopietnību: saslimstība ar vēzi valstī turpina pieaugt, joprojām augsts īpatsvars ir vēlīnās stadijās atklātiem gadījumiem, turklāt Latvija atpaliek no citām Eiropas valstīm mūsdienīgu medikamentu lietošanā, ārstējot ļaundabīgos audzējus.

Kā iesācies Pretvēža gads, ko no tā gaidīt un ko der pārdomāt arī tiem, kurus vēzis nav skāris – par to mūsu saruna ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāju, asociēto profesori, medicīnas zinātņu doktori Guntu Purklani.

– Mēs jau esam pieraduši, ka regulāri gan starptautiskā, gan vietējā mērogā tiek izsludināti dažādām veselības aktualitātēm veltīti gadi, mēneši vai dienas. Plašāka sabiedrība bieži tās pat nepamana. Kā būs ar Pretvēža gadu?

– Par lielo problēmu klāstu, kas saistīts ar vēža izplatības pieaugumu, mēs pietiekami aktīvi esam runājuši arī līdz šim, un ir cerība, ka Pretvēža gadā mēs vismaz nospraudīsim darāmo darbu plānu un to arī sāksim pildīt. Galarezultāts, ko gribam panākt – lai mazāk cilvēku mirst no vēža. Vienā gadā tas nav īstenojams, tomēr Pretvēža gads ir plāna sākuma posms. Pats gada sākums varbūt nebija īpaši daudzsološs, taču šobrīd jūtama zināma aktivizēšanās, Veselības ministrija izrāda interesi tikties ar profesionālo asociāciju pārstāvjiem, pārrunāt konkrētas lietas, tā ka ir radusies zināma cerība, ka Pretvēža gads nebūs tikai formāls. Virzienu, kuros mums jau ir iestrādes un kuros jādarbojas, ir ļoti daudz, sākot no vēža primārās un sekundārās profilakses, savlaicīgas diagnostikas un beidzot ar adekvātu ārstēšanu.

– Kāpēc vēzis vēršas plašumā, kas vainīgs: piesārņotā vide, nepareizs dzīvesvedsveids, gēni?

– Mēs nevaram izcelt vienu konkrētu faktoru, kas būtu galvenais, tas ir komplicēts process. Globāli akcenti, kas skar daudzus kontinentus un valstis, ir vides piesārņojums un ģenētiskais komponents, zinātne pie tiem strādā un vāc pierādījumus. Būtisks faktors ir populācijas novecošanās, jo vēzis pārsvarā ir vecu ļaužu slimība.

– Cik daudz parastam cilvēkam, kura profesija nav saistīta ar medicīnu, būtu jāzina par vēzi?

– Jau kopš bērnības ikvienam vajadzētu iegūt vispārējas pamatzināšanas par cilvēka ķermeni un tā funkcijām, kaut vai tik daudz, lai zinātu, kur atrodas dažādi orgāni, un tad, ja parādās kādas izmaiņas, cilvēks skaidri saprastu – tā normāli nav jābūt, tāpēc man jāpainteresējas, kas tas ir un vai nav bīstams. Jaunieši šajā ziņā ir uzmanīgāki, bet, piemēram, kāds gados vecāks pacients, kuram bija zarnu audzējs, domāja, ka zarnas atrodas kaut kur mugurā. Es atbalstu pieeju, ka labāk 99 reizes uztraukties par parādījušos pumpiņu vai citu aizdomīgu veidojumu veltīgi nekā vienu reizi ignorēt izmaiņas, kas liecina par nopietnu slimību.

– Par dažādām pumpiņām un bumbuļiem ļaudis parasti tomēr uztraucas, bet var taču būt arī tādas slimības izpausmes, kuras cilvēks nesaista ar vēzi, piemēram, sāpes mugurā. Gadās, ka arī ģimenes ārsts, zinot, ka pacientam ir sēdošs dzīvesveids, īpaši neiedziļinās un iesaka procedūras. Daudzi pie ārsta nemaz neiet, bet paši dzer bezrecepšu zāles, lieto ziedes...

– Ja ārsts bez kādas papildu izmeklēšanas nolemj, ka vainīgs sēdošais dzīvesveids, un nosūta uz fizikālās medicīnas procedūrām, tā ir pavirša pieeja. Es saku: laimīgs ārsts ir tas, kurš ir noteicis diagnozi. Ja ir pareiza diagnostika un mērķtiecīga izmeklēšana, tad var izvēlēties pareizu ārstēšanu. Ģimenes ārstam jābūt pietiekami zinošam un domājošam, turklāt ir arī gatavi algoritmi, kādā virzienā pacientiem ar attiecīgām sūdzībām nozīmēt izmeklējumus. Ir arī tādi cilvēki, kuri pēc savas iniciatīvas par maksu veic izmeklējumus, kādus nu paši iedomājas, piemēram, magnētisko rezonansi mugurai. Izmeklēšanai nav bijis pareizs virziens, nekādu patoloģiju tajā neatrod, un cilvēks tad pats arī izgudro, ko darīt tālāk – bez jebkādas ārsta apskates un konsultācijas. Pacienti, kuri negrib gaidīt rindā, bieži vien neoficiāli iet pie ārstiem – saviem paziņām, lai kāda būtu viņu specialitāte.

– Vai tad pazīstamais ārsts nepasaka, pie kāda cita speciālista jāiet?

– Ne vienmēr tā notiek, jo pazīstamais ārsts apskata pacientu privāti, neoficiāli, nekādi dokumenti netiek aizpildīti, līdz ar to viņš nejūtas līdz galam atbildīgs par šo pacientu.

– Nesen avīzes rakstīja, ka no šā gada personai ar nosūtījumu no ģimenes ārsta pie onkologa uz konsultāciju jātiek, ilgākais, 10 dienu laikā – kas no tā izriet?

– Mani tas absolūti samulsināja. Vispirms jāsaprot, ka Latvijā nemaz nav tāda speciālista – onkologa. Šo vārdu mūsu valstī nes divi speciālisti – onkologs ķīmijterapeits, kas ir pamatspecialitāte, un onkoginekologs, kas ir apakšspecialitāte ginekoloģijā. (Trešais speciālists, kuram 99% pacientu ir vēža slimnieki, ir staru terapeits – latviešu valodā specialitātes nosaukumā nav iekļauts onkoloģijas vārds, bet starptautiski to sauc radiation onkologist.) Par onkoginekologu ir skaidrs – viņš ir ginekologs, kurš operē. Bet acīmredzot daudziem nav skaidrs, ko dara onkologs ķīmijterapeits: viņš ārstē pacientus ar pierādītu audzēju, vai tas ir krūts, zarnu, kuņģa, kaulu vai cits audzējs. Primārā diagnostika nav onkologa ķīmijterapeita darbs. Ja ģimenes ārstam vai kādam speciālistam – neirologam, ginekologam, urologam, traumatologam vai jebkuram citam, pie kura pirmā nokļuvis pacients, rodas aizdomas par to, ka diagnoze varētu būt onkoloģiska, tad viņam šis pacients mērķtiecīgi jānosūta tālāk uz konkrētiem izmeklējumiem, kādi vajadzīgi, lai pierādītu šīs aizdomas. Pie onkologa ķīmijterapeita bez izmeklējumu rezultātiem būtu lieks gājiens, jo mēs tik un tā sūtīsim šādu pacientu atpakaļ, lai viņiem veic vajadzīgo diagnostiku – nevar sākt ārstēt audzēju, kas nav pierādīts.

– Cik liela nozīme pareizās diagnozes noteikšanā ir pacientam pašam un tam, kā viņš izklāsta savas sūdzības un atbild uz ārsta jautājumiem?

– Pacientam ir jāsaprot, ka jāizstāsta savas sūdzības un sajūtas ārstam pēc iespējas precīzi, lai varētu mērķtiecīgi veikt tālāko izmeklēšanu. Dažs patiešām spēj pateikt tikai to, ka viņam kaut kas nav labi. Ja cilvēkam ir kāda intuitīva sajūta, tajā ir jāieklausās, bet, protams, saprātīgās robežās. Dažs atnāk ar attieksmi – es tev neko nestāstīšu, tu esi ārsts, tāpēc noskaidro visu pats. Taču neviens ārsts nav gaišreģis. Labi, ja pacients mērķtiecīgi gatavojas vizītei un formulē savas sūdzības.

– Ko var dot profilaktiskā veselības pārbaude pie ģimenes ārsta, ja pacientam nekādu sūdzību nav?

– Ir ļoti labi vienreiz gadā veikt vienkāršus izmeklējumus: plaušu rentgenu, vēdera apskati, asinsanalīzes, sievietēm – ginekologa apskati un, ja cilvēks ir attiecīgajā vecuma grupā, arī valsts apmaksātos skrīninga izmeklējumus. Tas ir pienākums pret savu ķermeni. Tas, protams, negarantē, ka cilvēks tuvākajā laikā nesaslims, tomēr ļauj agrāk pamanīt problēmas. Un, ja tas ir noticis, tad uzticēt ārstēšanu profesionāļiem.

– Ko dod skrīninga izmeklējumi?

– Tie ir domāti noteiktām cilvēku grupām, kurām nav sūdzību, kas varētu liecināt par krūts, dzemdes kakla, zarnu vai prostatas vēzi. Arī skīninga izmeklējuma rezultāts nav garantija, ka līdz nākamajai šādai pārbaudei viss būs kārtībā un cilvēks var nepievērst uzmanību izmaiņām savā organismā. Šobrīd skrīninga lietderība netiek traktēta viennozīmīgi, nekur pasaulē skrīninga programmas nav izmaksu efektīvas, bet bagātās valstis par to neuztraucas. Tur vēža agrīnā diagnostika nav problēma ne pieejamības, ne aparatūras, ne cilvēku attieksmes ziņā. Sākas diskusijas, īpaši par mamogrāfiju – vai ir vērts veselas sievietes regulāri pakļaut apstarošanas riskam. Bet attīstītajās rietumvalstīs krūts audzējus atklāj pirmajā vai otrajā stadijā, sievietes pašas tos satausta, pašas iet pie ārsta un ne no kā nebaidās. Bet Latvijā šīs skrīninga programmas ir vajadzīgas, jo tās dod iespēju vairāk atrast audzējus agrīnā stadijā. Institūcijai, kura organizē skrīningu, gan vajadzētu ne tikai izsūtīt skrīninga vēstules, bet rūpīgāk sekot, kur šīs sievietes paliek, analizēt, vai viņas ir devušās ārstēties, ja atklāts audzējs, kādi ir ārstēšanas rezultāti. Tam jāseko nopietni. Šodien gadās, ka skrīninga vēstuli saņem sieviete, kura jau ir ārstējusies, iekļauta onkoloģisko pacientu reģistrā, tātad uz viņu šis skrīnings patiesībā neattiecas. Sistēma ir jāpilnveido. Tāpat būtu vairāk jāstāsta sabiedrībai, ka ir cilvēki, kuri no vēža ir izārstējušies un tagad labi dzīvo.

– Latvijā cilvēki gan nelabprāt vēlas stāstīt par savu slimību un ārstēšanos...

– Un arī ārstiem jāglabā pacientu noslēpumi. Tuvinieku un citu cilvēku atbalsts ir ļoti vēlams, taču mēs vienmēr noskaidrojam pacientu uzticības personas, ar kurām viņi mums atļauj runāt par savu veselības stāvokli, un citiem informāciju nesniedzam. Nevar noliegt, ka saslimstība ar vēzi palielinās, tomēr nav tā, ka mēs nevaram palīdzēt. Daudzi paliek dzīvi, ir vai nu izārstēti, vai saņem ārstēšanu un sadzīvo ar slimību. Diemžēl cilvēki vairāk ievēro gadījumus, kad iznākums ir bijis negatīvs, un saka: redz, viņš saņēma visu jūsu terapiju un tomēr nomira.

– Rodas iespaids, ka pēdējā laikā aktivizējušies dažādu savdabīgu teoriju piekritēji, kuri māca, kā izvairīties no vēža, pareizi ēdot un pareizi domājot, tiek arī kritizētas oficiālajā medicīnā lietotās ārstēšanas metodes. Kā uz to reaģējat?

– Šī parādība sastopama visā pasaulē, un kolēģi dažādās valstīs ir secinājuši, ka mēs to varam vienīgi ignorēt. Mēs pacientiem stāstām, kā ir: ko varam sasniegt ar savu ārstēšanu un ko nav iespējams izdarīt. Tie, kuri lieto citas metodes, droši vien ir vairāk psihoterapeiti savā būtībā, un tas ir smalks bizness. Pacients bieži vien dzird to, ko viņš grib dzirdēt, un no medicīnas norobežojas, mūsu metodes ir nepatīkamas, var radīt blakusparādības. Jā, vēzis ir slimība, ar kuru arī mirst. Mēs zinām, ka teorētiski var nomirt pat no angīnas vai apendicīta, bet vēža diagnoze ir ļoti nopietna. Kaut gan pēdējā laikā varam zināmā mērā piedāvāt pacientiem personalizētu medicīnu, mēs, ārsti, nespējam pateikt, vai cilvēks būs veiksmīgajos 60% vai neveiksmīgajos 40%, tas ir individuāli, vēzim ir dažādi tipi un apakštipi.

– Slimībās bieži vainojam stresu, negatīvo domāšanu un dzīvesveida nepareizības. Cik lielā mērā tas attiecas uz vēzi?

– Mani vērojumi liecina, ka tie, kuri gaišāk skatās uz dzīvi, labāk sadzīvo ar ārstēšanu, bet uz pierādījumiem balstītu slēdzienu par to nav. Veselīgam dzīvesveidam ir nozīme, taču vēzis var piemeklēt arī tos cilvēkus, kuru dzīvesveids ir bijis pareizs un kuri ne pie kā nav vainīgi paši.

– No atsevišķiem cilvēkiem dzirdēts arī viedoklis, ka labāk būtu pacientiem nestāstīt, ka viņiem ir vēzis, kā to darīja padomju laikos. Vai tas būtu humānāk?

– Es varu teikt, ka diagnozes slēpšana nav nākusi par labu. Atceros pacienti, kurai jaunībā bija ārstēts olnīcu vēzis un neviens nebija viņai pateicis šo diagnozi. Pēc tam, kad problēmas parādījās no jauna, viņa informācijas trūkuma dēļ nevarēja pareizi izvērtēt situācijas nopietnību. Vēlāk sieviete teica: ja es būtu zinājusi, ka tas bija vēzis, rīkotos citādi. Tādu gadījumu ir diezgan daudz. Šodien mēs uzskatām, ka pacientam ir tiesības zināt savu diagnozi, protams, ārstam ir jāprot ar viņu pareizi komunicēt. Ir cilvēki, kuri saka – es neko negribu zināt, darīšu, kā jūs teiksiet, es no tā neko tāpat nesaprotu. Ir tuvinieki, kuri gribētu, lai mēs slēpjam diagnozi no pacienta, jo viņš, lūk, izdarīšot pašnāvību. Taču vēža pacientu vidū pašnāvnieku nav vairāk kā populācijā kopumā.

– Pacientu skeptisko attieksmi pret ārstēšanas iznākumu veicina arī bieži dzirdētā informācija par mūsdienīgu medikamentu trūkumu – kā tas ir?

– Protams, šī problēma ir aktuāla un mēs par to daudz runājam, uzrunājam atbildīgās amatpersonas un ceram, ka mūs sadzirdēs. Bet reizēm pacienti, saklausījušies to visu, nolemj: ja jau nav pieejamas jaunās zāles, tad nav vērts ārstēties. Ne visos gadījumos ir vajadzīgas tieši šīs zāles, ir pat situācijas, kad cilvēks pats ir kaut kur šos medikamentus dabūjis un tic, ka tie darīs brīnumus, taču tie nav nākuši viņam par labu, bet gluži otrādi – sarežģījuši viņa dzīvi.

– Acīmredzot ir svarīgi, lai pacients uzticētos ārstam?

– Tas ir ļoti būtiski. Ja ar ārstu neveidojas kontakts, pacients no tā cieš, tāpēc ir jābūt iespējai aiziet arī pie cita ārsta, jābūt otrai ārstniecības iestādei, kur cilvēks var vērsties. Bieži vien saka: šī ir maza valsts, kāpēc jums vajadzīgas divas šādas klīnikas? Kaut arī maza valsts, mēs tomēr gribam saviem pacientiem labāko. Nav jābūt piecām vai 25 iespējām, kā tas ir lielās valstīs, bet vajadzīga vismaz otra vieta, kur cilvēks var aiziet, lai uzzinātu otra speciālista viedokli. Pašlaik Latvijā tas notiek diezgan kariķētā formā, kad ārstējošam ārstam nesaka ne vārda, bet paklusām aiziet pie cita, kurš sāk visu no nulles un vēlreiz nozīmē izmeklējumus, kam jāziedo ļoti ilgs laiks. Rietumos pirmais ārsts pat lūdz, lai pacientu apskata otrs, arī iedod visus izmeklējumu rezultātus. Kā ārste esmu kategoriski pret jebkādu monopolsituāciju. Ja pacients jūt, ka viņam ir vajadzīgs otrs viedoklis, tas ir normāli, cilvēks drīkst atrast ārstu, kuram viņš uzticas.