Ceļa locītava pēc anatomiskās uzbūves ir vienlaikus gan ļoti vienkārša, gan sarežģīta. Tie nav tikai kauli – ceļa locītavu stabilizē un tai pareizi kustēties ļauj daudzas struktūras. Kā darbojas ceļa locītavas saites un kas notiek, ja traumas dēļ tās tiek sastieptas vai plīst?
Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem Neatkarīgajai palīdz rast Medicīnas sabiedrības ARS traumatologs un ortopēds Jānis Dobelnieks.
Plīsums ir ļoti sāpīgs
Cilvēki bieži mēdz teikt: man sāp ceļa locītava, laikam būs sastieptas saites. «Lai saprastu, vai tiešām vainīgas ir saites, ir jāmēģina atcerēties, kad ceļu locītava bijusi traumēta. Jo, sēžot kafejnīcā vai birojā pie datora, saites nevar sastiept. Saišu pārrāvuma vai pat niecīga to sastiepuma pamatā vienmēr būs bijusi nopietna trauma. Tāda, kas palikusi atmiņā – vai slēpojot, vai spēlējot futbolu, basketbolu, florbolu. Jo saites plīsums ir ļoti sāpīgs,» stāsta Dr. Jānis Dobelnieks. Piemēram, ja slēpojot katra slēpe aiziet uz savu pusi, celis sašķiebjas un viena vai pat divas saites, visticamāk, ir pušu. Sāpes ir ļoti stipras, celis strauji piepampst un 10–20 minūtēs kļūst kā bluķis. Jo, locītavas saitēm plīstot, tiek saplēstas ne tikai saišu šķiedras, bet arī iekšējais asinsvads, un asinis strauji piepilda locītavu. Parasti uz kalna atgriezties vairs nav iespējams, jo sāpes ir pietiekami spēcīgas, sajūtas ļoti nepatīkamas un uz kājas knapi var nostāties. Ja celis nepiepampst, tad saites, visticamāk, nav plīsušas.
«Otrs diezgan tipisks veids, kā tiek sarautas vai sastieptas saites, ir dažādas sporta spēles, kad pie fiksētas pēdas ķermeņa rotācijas kustība turpinās. Saites neiztur un tiek traumētas,» skaidro pieredzējušais traumatologs un ortopēds.
Viņš stāsta: sākumā ir šoks, bet, uzliekot aukstuma kompresi un iedzerot kādu pretsāpju tableti, sāpes drusku mazinās, un cilvēks jūtas nosacīti labāk. Iespējams, viņš pat uzreiz neaiziet pie ārsta, bet mēģina nogaidīt, kas nav nepareizi. Jo, kamēr celis ir piepampis un jutīgs, to grūtāk izmeklēt, un uz aci arī nevar pateikt, vai ir saišu sastiepums, plīsums vai varbūt bojāts ir menisks. Protams, ja sāpes ir intensīvas un tām nav tendences mazināties, bet kļūst tikai sliktāk, tad gan nekavējoties jāiet pie ārsta un jāuztaisa rentgens, lai izslēgtu kaulu bojājumus, lūzumus. Bet, ja kaulu bojājumu neredz, bet ceļa locītava ir piepampusi, ir diezgan liela varbūtība, ka priekšējā krusteniskā saite ir plīsusi.
Ja celis lec ārā
«Kad pēc traumas sāpes ceļa locītavā ir pārgājušas un cilvēks, jūtoties labāk, vēlas atsākt kādas fiziskas aktivitātes, bet jūt, ka celis, pacientu vārdiem runājot, iziet no vietas, lec ārā un parādās nestabilitātes un nedrošības sajūta, tad gan būtu jāaiziet uz konsultāciju pie speciālista, kurš palīdzēs noskaidrot, kas tad ar celi īsti ir noticis – vai saites ir sastieptas, sarautas, varbūt vairākas pārrautas. To precizēt palīdz magnētiskā rezonanse. Lai arī pēc pacienta sūdzībām un ārsta apskates diagnoze bieži vien jau ir skaidra, magnētiskā rezonanse nepieciešama, lai precizētu, vai bez saišu plīsuma nav kādi papildu – meniska vai skrimšļu – bojājumi. Pirms turpināt ārstēšanu, to būtu svarīgi zināt,» stāsta Dr. Jānis Dobelnieks, uzreiz gan piebilstot, ka sonoskopija ne vienmēr ievieš papildu skaidrību. To, ko traumatologs un ortopēds nevar sataustīt un ieraudzīt, arī sonoskopijā ieraudzīt parasti nevar.
Ārsts skaidro: ceļa locītava sastāv no vairākiem kauliem, kas savā starpā ir savienoti ar četrām saitēm. Divas ir gar ceļa locītavas sāniem, bet pa vidu ir divas krusteniskās saites – priekšējā un aizmugurējā. «Abas krusteniskās saites un ārējo sānu saiti nosacīti var uzskatīt par striķiem, kas novilkti starp diviem kauliem, un tie saglabā iestiepumu pie jebkuras locītavas pozīcijas. Bet, ja tās trūkst, to gali aiziet katra uz savu pusi līdzīgi kā bikšu gumija. Un dabā nav tāda spēka, kas šīs sarautās saites pievilktu atpakaļ pie kaula. Tāpēc, tiklīdz celis pēc traumas nomierinās, locītavai parādās brīvkustība, celis ļurkājas. Jo nav eņģu, kas to satur kopā. Savukārt iekšējā sānu saite ir plakana, kā lente, un, ja tā plīst, šķiedras savā starpā nezaudē kontaktu. Parasti sešu nedēļu laikā tā sadzīst pati un nekādas sūdzības un sekas neatstāj.» Iekšējā sānu saite jāoperē tikai ļoti retos gadījumos.
Tūkstoš pirmajā samisējas
Dr. Jānis Dobelnieks stāsta: sastieptas saites neoperē, tās sadzīst pašas. Samērā reti tiek bojāta aizmugurējā krusteniskā saite – tad jābūt ļoti specifiskai traumai. Bet klasika ir priekšējā krusteniskā saite – tā tiek traumēta visbiežāk. Un parasti tas notiek situācijās, kas darītas jau tūkstošiem reižu, bet tūkstoš pirmajā kaut kas samisējas. Vai cilvēks nav izgulējies, vai zaudējis modrību, vai tā vienkārši bijusi apstākļu sakritība. Vai vienkārši kāja nav bijusi paredzēta slodzei. Piemēram, pirms doties uz kalnu, cilvēks strādājis un pelnījis naudu, nevis trenējis muskuļus, un pirmajā nobraucienā muskuļi ceļa locītavu nenotur.
Traumatologs norāda, ka bieži šādas traumas ir jauniešiem, kuri, dzenoties pakaļ adrenalīnam, savu gribēšanu nespēj sabalansēt ar varēšanu. Arī mājsaimniecēm, kuras pēkšņi izdomājušas uzkāpt uz slēpēm. Un tikpat labi tas var notikt ar profesionālu sportistu, kuram nevar pārmest fiziskās sagatavotības trūkumu, – viņš arī var kļūdīties. Patiesībā nav pat jābrauc uz kalnu, jo paslīdēt uz nenotīrītas ielas un nokrist var jebkurš.
Vai vajag operēt?
Vai sarautu priekšējo krustenisko saiti vajag obligāti operēt? «Tas ir strīdīgs jautājums,» atzīst Dr. Jānis Dobelnieks. Viņš zina cilvēkus, kuriem ir sarauta priekšējā krusteniskā saite, bet viņiem netraucē. Tā var būt, sēžot uz dīvāna ar televizora pulti vienā un čipsu paku otrā rokā... Tāpēc, ja tiešām netraucē, pat pie ārsta var neiet. «Sarautā saite parasti nedod celī sāpes, tikai vaļīgumu, nestabilitātes un nedrošības sajūtu. Ja ir sūdzības par sāpēm celī, visticamāk, ka tās rada cits bojājums. Piemēram, meniska plīsums,» skaidro speciālists.
Viņš uzskata: plīsušas saites ir jāoperē ne tikai tādēļ, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. «Jā, iespējams, kāds bez šīs saites var arī iztikt. Bet – kas notiek, kad saites ir sarautas? Notiek viena kaula noslīdēšana attiecībā pret otru, un tādējādi tiek vardarbīgi rīvēts skrimslis. Katru reizi, kad ir sajūta, ka celis pamežģās, skrimslis drusku tiek pabojāts. Protams, mēneša laikā jau nekas nenotiks. Nenotiks arī pēc gada. Bet pēc pieciem, desmit gadiem gan celī jau simtprocentīgi būs deformācijas pazīmes. Un tad jau būs par vēlu.»
Visu izšķir sajūtas
Dr. Jānis Dobelnieks uzskata, ka priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcijas operācija jāveic tikai, ja cilvēkam pašam ir motivācija to darīt – ka viņam to celi vajag veselu. «Ja nav motivācijas vai jau zināmā vecumā ir pilna buķete citu saslimšanu, piemēram, bijis miokarda infarkts, ir aptaukošanās, cukura diabēts – kam vēl operēt saites?!»
Ja ir motivācija, bet nav laika – jo, piemēram, ieplānotas kāzas, nopirktas biļetes atvaļinājumam uz Tenerifi vai bērnam gaidāms izlaidums –, cik ilgi operāciju var atlikt? «Tad vispirms vajag apprecēties, aizbraukt ceļojumā, aiziet uz izlaidumu un tikai tad uz operāciju. Jo pēc operācijas cilvēks kādu brīdi būs darbnespējīgs – četras līdz sešas nedēļas (atkarībā no operācijas sarežģītības) kāja ir fiksēta šinā, jāstaigā ar kruķiem; pēc tam ir rehabilitācija, lai uztrenētu muskuļus, izstrādātu kustības locītavā. Divarpus mēnešus pēc operācijas cilvēks jau brīvi var pabraukt ar riteni, pēc četriem mēnešiem viņš var jau normāli skriet, sporta spēļu aktivitātes gan var atsākt ne agrāk kā pēc pusgada, bet par profesionālu fizisko slodzi var sākt domāt tikai pēc 9–12 mēnešiem.
«Patiesībā visu izšķir sajūtas. Nav tik svarīgi, ko uzrāda magnētiskā rezonanse vai rekomendē dakteris. Pats svarīgākais, kā cilvēks pats jūtas. Ja ceļa locītavas viņam sagādā problēmas, ja tādēļ viņam jāzaudē dzīves kvalitāte un jāatsakās no savām iemīļotām sportiskām aktivitātēm vai dejošanas, tad var domāt par ceļa locītavas stabilizējošu operāciju un iespēju bojātās saites atjaunot. Ja plīsusī saite dzīvot netraucē, nu tad ir jābūt diezgan drosmīgam, lai ietu uz operāciju tikai tāpēc, ka dakteris tā saka.».