VESELĪBA: At­mi­ņa iz­spē­lē jo­kus - aizmirstam, neatceramies...

Ko da­rām brī­žos, kad at­mi­ņa mūs pie­viļ? To var vien­kār­ši ne­ņemt gal­vā, bet var sākt uz­trauk­ties, ka klāt iz­deg­ša­nas sin­droms, ka esi kļu­vis ga­lī­gi vecs vai – vēl jo tra­kāk – sā­kas kā­da sli­mī­ba. Ja ba­žas ne­liek mie­ru, no­teik­ti ir vērts aiziet pie ār­sta. Ja pro­blē­mām ir me­di­cī­nisks pa­mats, viņš no­zī­mēs te­ra­pi­ju, ja pa­ma­ta nav, pār­bau­de pa­lī­dzēs at­gūt sirds­mie­ru. Bet rei­zēm cil­vē­ki sa­asi­nā­ti re­aģē uz at­mi­ņas iz­strā­dā­ta­jiem jo­kiem, kaut arī tie ir pa­vi­sam pa­ras­ti un tā nu­dien var ga­dī­ties kat­ram.

Pa vie­nu ausi iek­šā, pa ot­ru ār­ā

Ne­ēr­ta si­tu­āci­ja: jūs ie­pa­zīs­ti­na ar kā­du cil­vē­ku, bet jūs tū­līt aiz­mir­stat vi­ņa vār­du vai arī esat pa­lai­du­ši gar ausīm kā­du in­for­mā­ci­ju, kas iz­rā­dās ne­pie­cie­ša­ma. Sma­dze­ņu dar­bī­bas pēt­nie­ki skaid­ro, ka cil­vē­ki bie­ži aiz­mirst in­for­mā­ci­ju, kas nav re­gu­lā­ri va­ja­dzī­ga. Ja tu ar ie­pa­zīs­ti­nā­to cil­vē­ku kā­du lai­ku sa­ru­nā­jies, tad no­teik­ti cen­ties vai­rāk­kārt no­saukt vi­ņu vār­dā - tad ir iz­re­dzes, ka tu tik vieg­li to ne­aiz­mir­sī­si. Da­žiem ir vieg­lāk ie­gau­mēt cil­vē­ku vār­dus, tos sais­tot, pie­mē­ram, ar sla­ve­nī­bām, ku­ras sauc lī­dzī­gi. Var pat iz­tē­lē uz­burt acu priekš­ā tā­du kā bil­di, pie­mē­ram, ie­pa­zīs­to­ties ar kā­du Ol­gu, var iz­tē­lo­ties, kā šī dā­ma nāk tev pre­tī ro­ku ro­kā ar Ol­gu Dre­ģi un Ol­gu Ra­jec­ku.

Cil­vē­kiem ne­re­ti ir grū­tī­bas arī ar da­žā­du ie­rī­ču ap­gū­ša­nu, vai tas bū­tu jauns mo­bi­lais tele­fons, TV de­ko­ders, klēpj­da­tors, ve­ļas ma­šī­na vai mikro­viļ­ņu krāsns. Meis­tars, pār­de­vējs vai kāds cits tev pa­rā­da, kā jā­rī­ko­jas, bet tu vi­su tū­līt aiz­mir­sti. Ir vērts vai­rā­kas rei­zes šīs dar­bī­bas at­kār­tot pat­stā­vī­gi, tad ne­būs at­kal jā­mek­lē lie­to­ša­nas in­struk­ci­ja vai kā­dam jā­pra­sa. At­kār­to­ša­na jo­pro­jām ir zi­nā­ša­nu mā­te.

Kur es li­ku?

Arī tā ir iz­pla­tī­ta pro­blē­ma, kad cil­vēks ne­spēj at­ce­rē­ties, kur tik­ko no­li­cis kā­du lie­tu, ka jā­iz­da­ra kāds dar­biņš vai jā­ie­dzer zā­les. Ja, no­lie­kot pild­spal­vu vai bril­les, esi do­mā­jis par kaut ko pa­vi­sam ci­tu, tad nav brī­nums, ka lie­tas no­klīst. Ja tev rak­stu­rī­gas šā­das si­tu­āci­jas un tu gri­bi no tām iz­vai­rī­ties, tad jā­mē­ģi­na vei­dot pa­ra­du­mu likt kat­ru man­tu tai pa­re­dzē­ta­jā vie­tā. Ja tu, iz­ejot no mā­jām, mēdz aiz­mirst lie­tus­sar­gu, sau­les­bril­les vai cim­dus, tad cen­ties tos no­likt kaut kur ār­dur­vju tu­vu­mā, re­dza­mā vie­tā, lai tie dur­tos acīs un trā­pī­tos tev ce­ļā, kad ie­si lau­kā. Da­žā­dus ob­li­gā­ti pa­vei­ca­mus dar­bi­ņus sa­vā prā­tā var mē­ģi­nāt sa­sais­tīt ar lie­tām, ku­ras tu ne­mēdz aiz­mirst. Pie­mē­ram - vi­ta­mī­nu lie­to­ša­nu ar zo­bu tī­rī­ša­nu, lai ik­reiz, no rī­ta tī­rot zo­bus, tu at­ce­rē­tos arī par vi­ta­mī­niem. Se­nos lai­kos cil­vē­ki mē­dza ie­siet mu­tau­ti­ņā mez­glu un tas bie­ži vien lī­dzē­ja. Šo­dien ie­spē­jas ir pla­šā­kas - at­gā­di­nā­ju­mi tele­fo­nā, lī­mē­ja­mās la­pi­ņas, lai­ka plā­no­tā­ji u. c. Par la­bu var nākt arī at­ce­rē­ša­nās vēr­to lie­tu re­zu­mē­jums va­ka­rā pirms gu­lēt­ie­ša­nas: es uz rīt­die­nu sa­ru­nā­ju tik­ša­nos ar drau­gu, pie­rak­stī­jos pie zob­ār­sta, ie­pa­zi­nos ar jaun­o kai­mi­ņu, ku­ru sauc tā un tā.

Te­pat mē­les ga­lā bi­ja, bet pa­zu­da

Tu zi­ni, ka tu zi­ni tā cil­vē­ka vār­du, iz­rā­des no­sau­ku­mu, vei­ka­la ad­re­si vai vēl kaut ko, at­bil­de ir mē­les ga­lā, bet tu pēk­šņi ne­va­ri to at­ce­rē­ties. In­for­mā­ci­ja ir sma­dze­nēs tik la­bi no­gla­bā­ta, ka tu to ne­spēj da­būt ār­ā. Ne­re­ti pir­mais prā­tā nāk kaut kas lī­dzīgs, bet ne­vis tie­ši tas, ko tu cen­ties at­ce­rē­ties - ti­pisks pie­mērs ir vec­mā­mi­ņa, ku­ra mēdz no­saukt vie­nu maz­dē­lu ot­ra maz­dē­la vār­dā. Kad cil­vēks cen­šas at­saukt at­mi­ņā kon­krē­tu in­for­mā­ci­ju, da­ži sma­dze­ņu ap­vi­di ak­ti­vi­zē­jas, ci­ti kļūst ma­zāk ak­tī­vi. Pa­stāv te­ori­ja, ka ar ga­diem mū­su sma­dze­nes kļūst lī­dzī­gas da­to­ram, kas pie­lā­dēts ar mil­zī­gu fai­lu dau­dzu­mu, un tā­pēc kļūst grū­tāk sa­mek­lēt un at­vērt va­ja­dzī­go. Nav dro­ši zi­nāms, vai tā pa­tie­šām ir vai arī ne­spē­jai kaut ko acu­mir­klī at­ce­rē­ties ir kāds cits cē­lo­nis. Tā vai ci­tā­di, sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka ap­mē­ram pus­ē šā­du ga­dī­ju­mu cil­vēks spēj at­saukt at­mi­ņā va­ja­dzī­go in­for­mā­ci­ju mi­nū­tes lai­kā.

No ku­rie­nes tu to zi­ni

Ga­dās, ka stās­tī­tājs pil­nī­gi pa­rei­zi at­ce­ras kā­du fak­tu, bet kļū­dās par in­for­mā­ci­jas avo­tu. Pie­mē­ram, vi­ņam šķiet, ka šo fak­tu dzir­dē­jis tele­vī­zi­jas zi­ņās, bet pa­tie­sī­bā to pa­stās­tī­jis kai­miņš. Kaut kā­du in­for­mā­ci­jas da­ļu viņš at­ce­ras pre­cī­zi, bet jauc de­ta­ļas - no­ti­ku­ma lai­ku, vie­tu, ie­sais­tī­tos cil­vē­kus. Lī­dzī­gi ir tad, ja cil­vēks kā­du ide­ju, iz­tei­ku­mu vai dar­bu uz­ska­ta par pa­ša iz­do­mā­tu, bet pa­tie­sī­bā ir to kaut kur re­dzē­jis vai dzir­dē­jis, ti­kai šo ap­stāk­li pie­mir­sis. Ja tā ga­dās rakst­nie­kam vai kom­po­nis­tam, vi­ņu ap­sūdz pla­ģi­ātis­mā. Pa­ras­ti šie at­mi­ņas jo­ci­ņi ir ne­kai­tī­gi, bet tie var slik­ti beig­ties, ja kļū­mī­go at­mi­ņu īpaš­nieks kļūst par acu­lie­ci­nie­ku no­zie­gu­mam un uz vi­ņa lie­cī­bas pa­ma­ta kāds tiek so­dīts. Šā­da ti­pa at­mi­ņas pro­blē­mas kļūst bie­žā­kas ar ga­diem.

Trau­cē vē­lā­ki ie­spai­di

Mēdz būt arī tā, ka cil­vēks ir re­dzē­jis kā­du no­ti­ku­mu un pēc tam par to sa­ņē­mis vēl ci­tu in­for­mā­ci­ju, no ku­ras tā ie­spai­do­jies, ka vairs ne­at­šķir, ko re­dzē­jis sa­vām acīm un ko uz­zi­nā­jis pēc tam, jo se­viš­ķi, ja šī in­for­mā­ci­ja nā­ku­si no avo­ta, kam vi­ņa acīs ir au­to­ri­tā­te. Šīs pa­rā­dī­bas ie­spai­dā pie­au­gu­šie rei­zēm stās­ta ga­dī­ju­mus no sa­vas bēr­nī­bas, kā­di pa­tie­sī­bā ne­kad nav bi­ju­ši. Se­viš­ķi bie­ži par pa­tie­sām at­mi­ņām tiek no­tu­rē­ti no­ti­ku­mi, ku­rus cil­vēks ir at­kār­to­ti iz­tē­lo­jies.

At­mi­ņas arī ir sub­jek­tī­vas

Viens no mī­tiem, kas sais­tīts ar at­mi­ņu - ka tā vi­su fik­sē ob­jek­tī­vi, kā no­vē­ro­ša­nas ka­me­ra. Katrs cil­vēks to­mēr fil­trē vi­su caur sa­vas pie­re­dzes, ti­cī­bas, zi­nā­ša­nu un pat acu­mir­kļa ga­ra­stā­vok­ļa fil­tru. Tas ne­kur ne­pa­zūd, arī at­sau­cot no­ti­ku­mus at­mi­ņā. Ami­zants pie­mērs ša­jā zi­ņā ir cil­vē­ku at­mi­ņas par sa­vām ro­man­tis­ka­jām at­tie­cī­bām. Kā­dā pē­tī­ju­mā ie­sais­tī­ja pār­us, kas tik­ko bi­ja uz­sā­ku­ši sa­tik­ties. Kat­ru cil­vē­ku lū­dza no­vēr­tēt se­vi, sa­vu par­tne­ri un abu sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas. Pēc di­viem mē­ne­šiem vēr­tē­ju­mu va­ja­dzē­ja at­kār­tot, tur­klāt ot­ra­jā vēr­tē­ša­nas rei­zē pē­tī­ju­ma da­līb­nie­kiem arī lū­dza at­ce­rē­ties, ko vi­ņi bi­ja sa­cī­ju­ši pir­ma­jā. Tie, ku­ru do­mas par par­tne­ri ša­jā lai­kā bi­ja kļu­vu­šas slik­tā­kas un jū­tas at­sa­lu­šas, stās­tī­ja, ka vi­ņu pir­mais vēr­tē­jums ir bi­jis daudz ne­ga­tī­vāks, ne­kā bi­ja pa­tie­sī­bā. Bet tie, ku­ru sim­pā­ti­jas bi­ja pie­ņē­mu­šās spē­kā, uz­ska­tī­ja, ka ir snie­gu­ši par par­tne­ri daudz ro­žai­nā­ku vēr­tē­ju­mu ne­kā īs­te­nī­bā.

Ne­vē­la­mas ļau­nas at­mi­ņas

Mēs vai­rāk rai­zē­ja­mies, ja kaut ko ne­va­ram at­ce­rē­ties, bet ir arī si­tu­āci­jas, kad cil­vēks vi­su lai­ku at­ce­ras to, ko lab­prāt gri­bē­tu aiz­mirst - trau­mē­jo­šus no­ti­ku­mus, ne­ga­tī­vas emo­ci­jas, bai­les. Da­žas at­mi­ņas pre­cī­zi at­spo­gu­ļo re­ālos no­ti­ku­mus, bet da­žas var būt arī sa­gro­zī­tas. Tā­das at­mi­ņas rak­stu­rī­gas cil­vē­kiem ar de­pre­si­ju un pēc­trau­mas stre­su. De­pre­sī­vi cil­vē­ki mēdz at­gre­mot sa­vas dzī­ves ne­ga­tī­vos no­ti­ku­mus un kļū­das, bet tas ti­kai dzen vēl dzi­ļāk de­pre­si­jā. Tie, ku­ri pie­dzī­vo­ju­ši trau­ma­tis­kus no­ti­ku­mus, pie­mē­ram, sek­su­ālu var­dar­bī­bu vai ka­ru, at­ce­ras to at­kal un at­kal. Šiem cil­vē­kiem va­ja­dzī­ga kva­li­fi­cē­tu spe­ci­ālis­tu pa­lī­dzī­ba.