Obligātā veselības pārbaude: nepieciešamība vai formalitāte

Ilze Zonne schedule31.jan 2017

Ja esi legāli nodarbināts, tad ik pēc noteikta laika atkarībā no darba specifikas tevi jānosūta uz obligāto veselības pārbaudi (OVP). Kārtību, kādā tā veicama, nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 219. Kāda no šīm pārbaudēm jēga – par to mūsu domas dalās. Vieniem nav nekas pretī kādu laiku pasēdēt rindās pie mediķu kabinetiem kopā ar kolēģiem, patērzēt un salīdzināt pārbaudē noskaidroto ar to, ko teicis ģimenes ārsts. Otrus tāda kavēšanās sanikno, bet trešie ļoti nervozē un prāto, ko ārstam stāstīt, ko nestāstīt, lai tiktu atzīti par derīgiem savam darbam, kuru paniski baidās zaudēt.

«OVP pastāvēja jau padomju laikos un turpinās no paša Latvijas neatkarības sākuma,» stāsta profesore, Dr. Habil med. Maija Eglīte, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja. «MK 219. noteikumus esam centušies gadu gaitā uzlabot, bet daudz kas vēl būtu darāms. Pēdējās izmaiņas noteikumos ieviestas 2009. gadā, un kopš tā laika OVP veicam rutīnā. Jāatzīst, ka jēga no šīm pārbaudēm nav tik liela, kā varētu būt.»

«Dakter, ierakstiet, ka viss kārtībā!»

«Situācija valsts ekonomikā atspoguļojas arī OVP. No vienas puses - ārstiem, kuri saņem mazas algas un strādā divos trijos darbos, nereti sabeidzot paši savu veselību, OVP ir papildu peļņas avots un daudziem attieksme pret to ir formāla. No otras puses - Latvijā pastāv bezdarbs, tāpēc pusmūža cilvēki faktiski nevar atrast jaunu nodarbošanos, līdz ar to viņi taisni fantastiskā veidā strādā, ciešot sāpes, un nesaka to ārstam,» situāciju raksturo profesore. «Piemēram, nesen RSU pēdējā kursa studente no Vācijas veica pētījumu, kurā salīdzināja 50 Latvijas un 50 Vācijas iedzīvotājus ar karpālā kanāla sindromu. Latvijā cilvēki ar sāpēm plaukstas pamatnē strādā sešus un vairāk gadus, pirms meklē palīdzību, bet Vācijā - līdz diviem gadiem vai pat tikai dažus mēnešus. Vācijā šo diagnozi oficiāli apstiprina un cilvēkus ārstē ambulatori. Latvijā pēc problēmu ilgās slēpšanas neatliek nekas cits kā operācija. Atšķirības nosaka situācija abu valstu ekonomikā. Es zinu gadījumus, kad cilvēki ar sāpošām rokām vai kājām nostrādā desmit un vairāk gadu, bet pārbaudē saka ārstam: man viss ir kārtībā, jūtos labi, ierakstiet, ka es varu strādāt tālāk. Ārsts, kurš tikai grib pelnīt naudu, notic un tā arī ieraksta. Bet ārsti ir dažādi, ne visi tā rīkojas. Turklāt OVP ietvaros tiek veiktas analīzes, kuras ļauj atklāt ne vien arodslimības, bet arī audzējus un vispārējas slimības, kas mēdz būt smagas un ielaistas, un tomēr pārliecināt cilvēkus doties pie tā vai cita speciālista, kaut arī jāgaida garās rindās, jo diemžēl kļūst arvien mazāk iespēju saņemt medicīnas pakalpojumus bez maksas. Nav noslēpums, ka daudziem naudas patiešām trūkst. Pazīstu konkrētus cilvēkus, kuru ienākumi ir 150 eiro mēnesī. Kad vaicāju, kā viņi iztiek, atbild: pārtieku no prosas un citiem putraimiem un kaut kā jau izdzīvoju. Viss centrējas ap šo vārdu - izdzīvot. Kamēr ekonomiskie apstākļi ir šādi, nekas sevišķi labs no OVP nav gaidāms. Bet arī pilnīgi atcelt OVP, kā tas izdarīts dažās Eiropas valstīs, nebūtu prāta darbs, jo tad kļūtu vēl vairāk ielaistu vēža un citu smagu slimību gadījumu. Piemēram, Japānā šīs pārbaudes atcēla, bet tad saprata, ka jūtami palielinās ielaisto ļaundabīgo audzēju skaits, un atkal atjaunoja.»

Ja ārsts redzētu darba vietu

Ieguvums no OVP būtu lielāks, ja darbinieki būtu ieinteresēti iziet šo apskati un visu ārstam atklāti stāstīt, savukārt ārsts būtu ieinteresēts uzzināt, kādos apstākļos cilvēks strādā, un pats savām acīm apskatītu viņa darba vietu, kā to prasa 219. MK noteikumi. «Šo punktu neizpilda, jo ārstu trūkst un viņi ir aizņemti. Tikmēr daudzi cilvēki strādā vienkārši briesmīgos apstākļos, un, ja tos redzētu ne tikai darba aizsardzības speciālisti, bet arī ārsti, viņiem būtu cita attieksme,» norāda M. Eglīte. «Diemžēl lielākā daļa nav pat iegājusi ražotnēs. Sadarbībā ar RSU Darba drošības un vides veselības institūtu veicām darba apstākļu un risku pētījumu, kas ilga vairāk nekā 10 gadus, un secinājām, ka Latvijā slikti darba apstākļi ir katram trešajam. Darba aizsardzības speciālisti veido sarakstu ar kaitīgajiem faktoriem, kādiem pakļauti darbinieki, piemēram, troksnis, vibrācija, smagumu celšana, putekļi, saskare ar ķīmiskām vielām, psihoemocionālā spriedze u.c. Darba devēji bieži nav ieinteresēti atzīmēt visus faktorus, lai par OVP būtu mazāk jāmaksā. Kļūda likumdošanā ir tā, ka gadījumā, ja kādam darbiniekam atklāj arodslimību, neviens neinformē darba devēju par diagnozi. Ir tikai norāde, ka Jānim vai Pēterim konstatēta arodslimība un kādi pasākumi jāveic darba apstākļu uzlabošanai, bet panākt drīzāk var to, ka slimo darbinieku atlaiž.»

Kad OVP izšķir likteni

«Varu atklāti teikt: pieņemšanā Stradiņa slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centrā diendienā redzu, kā cilvēkiem pasliktinās gan veselība, gan labklājība, daudzi ir nodzīti, nelaimīgi, izmisuši, pāragri novecojuši, un es ar savu OVP slēdzienu faktiski izšķiru viņu likteni,» saka profesore. «Piemēram, sieviete, kurai ir 55 gadi, visu mūžu nostrādājusi vienā darbavietā, ar asarām acīs lūdzas: «Dakter, ierakstiet, ka es varu strādāt! Darba devējs grib no manis tikt vaļā, nekur citur mani darbā neņems, bet pensija vēl tālu.» Es rakstu, ka viņa var strādāt, ja darba devējs uzlabos apstākļus. Seko telefona zvans: ko jūs tur ierakstījāt, es uzlabot neko nevaru, jo man nav naudas! Tad mēs aprunājamies, es saku - bet viņai taču nav ko ēst... un tad darbiniece paliek strādāt vēl kādu laiku. Ārsts jau saprot, ka varbūt pacientei nevajadzētu turpināt strādāt šajā darbā, bet jāapzinās, ka citu atrast viņa nevarēs. Ja cilvēkam ir pārāk daudz slimību un darbnespējas lapu, viņam iesaka iet pie ģimenes ārsta, lai nosūta uz darba ekspertīzes ārstu komisiju un lemj par invaliditāti. Agrāk komisijā bija dažādi funkcionāli testi, kas ļāva spriest, vai cilvēks var vai nevar strādāt. Tagad nereti paiet pusgads, līdz pacients saņem invaliditātes grupu, jo vispirms vajadzīgi dažādi izmeklējumi un, ja vēlas tos veikt bez maksas, ilgi jāgaida rindās.»

Labie piemēri citās zemēs

«Arodārsta prestižs Latvijā nav pārāk augsts, bet, piemēram, Somijā arodārsti tiek ļoti cienīti, dēvēti par uzņēmumu medicīnas direktoriem un ir lieliski atalgoti,» stāsta M. Eglīte. «Viņi arī citādi strādā - par to pārliecinājos, apmeklējot kolēģi, kurš strādā Helsinkos sērkociņu fabrikā. Tur ir speciāla medmāsa, kuras pienākums ir sekot jauno strādnieku adaptācijai. Ievērojot, ka viena darbiniece, jauna, trausla meitene, kura nostrādājusi tikai trīs mēnešus, pie konveijera bieži berzē un purina plaukstas locītavu, viņa secināja, ka acīmredzot roka sāp, tādēļ nosūtīja meiteni pie arodārsta. Viņš konstatēja arodslimību - subakūtu karpālā kanāla sindromu, izsniedza darbnespējas lapu, norādīja, ka roka jāatpūtina, jālieto zāles un jāiet uz fizikālās medicīnas procedūrām, kā arī izskaidroja, ka, turpinot strādāt pie konveijera, drīz vien slimība būs atpakaļ, tāpēc jāmeklē cita nodarbošanās - Somijā tas, pastāvot ļoti zemam bezdarba līmenim, ir pilnīgi iespējams. Vēl viens labs piemērs no Rumānijas - valsts, kuras ekonomiskā situācija nebūt nav spoža. Tur likums prasa, lai visos uzņēmumos, arī mazajos, kur strādā noteikts cilvēku skaits, būtu arodārsts kaut vai vienreiz nedēļā. Ja arī mūsu uzņēmumos vismaz reizi nedēļā uz pusi dienas būtu pieejams arodārsts, strādājošo veselību tomēr varētu uzlabot.»

***

UZZIŅAI

Nozīmīgākās aktualitātes darba medicīnā:

• pieaugošais nodarbināto vecums, kas padara augstākas prasības pret darbu un darba vidi

• jauno materiālu risks

• ilgstošs mazu ķīmisko vielu devu iedarbības efekts

• informācijas pārpilnība, pārāk intensīvs darbs (16 un vairāk stundu diennaktī)

• atkarība no datoriem

• skeleta, muskuļu un saistaudu slimības

• jauniešu arodorientācija

• darbs mājās

• darbs mazajos uzņēmumos