VESELĪBA: Kas ir mizofonija un kā to ārstēt

Burtiski tulkojot, mizofonija nozīmē «naids pret skaņām». Citiem vārdiem to dēvē arī par selektīvās skaņu sensitivitātes sindromu (SSSS). Gandrīz katram cilvēkam kāda no diendienā apkārt dzirdamajām skaņām var izraisīt nepatiku un likties kaitinoša, bet daži uz tām reaģē daudz izteiktāk nekā pārējie. Apkārtējie var uzskatīt šos cilvēkus par neaudzinātiem, nesavaldīgiem, rupjiem un pat agresīviem, bet aptuveni 20 pēdējo gadu laikā zinātne tomēr atzīst, ka problēma ir medicīniska, un pētnieki arvien nopietnāk pievēršas tās izpētei.

Terminu «mizofonija» sāka lietot tikai mūsu gadu tūkstotī, bet pati problēma, protams, ir pazīstama jau sen. Latviešu valodā ir frāze: šī skaņa man iet caur kauliem, proti - tā šķiet fiziski nepanesama. Tādas ir mizofonijas palaidējskaņas - trigeri, kas iedarbina vairāk vai mazāk izteiktu fizisku un emocionālu reakciju, kuru cilvēks nevar apturēt ar gribasspēka palīdzību. Parasti vainojamas ir pašas ikdienišķākās skaņas: čāpstināšana, rīšana, strēbšana ēdot, košļenes gremošana, šņaukāšanās, elsošana vai vienkārši elpošana, šņākuļošana miegā, žāvāšanās, svilpošana, dungošana, radio murmināšana fonā, pildspalvas klikšķināšana, švīkstoņa, kas rodas, mazgājot logus, durvju vai pakāpienu čīkstoņa, plastmasas maisiņu čabēšana, transporta līdzekļu radītās skaņas, ledusskapja un citu sadzīves elektroierīču dūkoņa, troksnis, ar kādu suns lok ūdeni utt. Dažreiz reakciju veicina arī vizuāli stimuli, piemēram, nagu graušana, kāju šūpošana, matu šķipsnas virpināšana pirkstos vai citas vienveidīgas, atkārtotas darbības.

Kā problēma izpaužas

Dzirdot palaidējskaņas, cilvēks, kuram ir mizofonija, kļūst nervozs, jūt trauksmi un diskomfortu, tas var būt arī riebums vai vēlēšanās bēgt, bet, ja reakcija ir izteiktāka, mizofonijas izpausme ir niknums, dusmas, naids, panika, bailes. Izpausmes ir ne tikai emocionālas, bet arī fiziskas - svīšana, paātrināts pulss, muskuļu stīvums dažādās ķermeņa daļās, ādas kņudēšana, tirpšana. Raksturīga ir vēlēšanās par katru cenu apklusināt neciešamo skaņu, mesties projām vai uzbrukt tam, kurš šo skaņu rada. Kādā interneta karikatūrā par šo tēmu uz degošas ģimenes mājas fona attēlota tīņu meitene, kura ar atriebīgi triumfējošu izteiksmi sejā saka: «Turpmāk viņi zinās, ka ēdot nedrīkst čāpstināt!!!» Pārspīlējums, tomēr tuvu patiesībai, jo cilvēki, kuri cieš no mizofonijas smagā formā, neslēpj, ka viņiem rodas vēlme trokšņa izraisītāju nogalināt vai vismaz viņam uzbrukt, sadauzīt lupatās ierīci, no kuras nāk nepanesamā skaņa. Citus turpretī pārņem pašnāvības domas. Tie, kuri par savu problēmu atklāti izteikušies internetā, stāsta, ka uz brīdi viņu pašsajūtu atvieglo uzkliegšana vainīgajam zupas strēbējam vai košļenes gremotājam, arī viņa izmēdīšana, skaļi atdarinot minētās skaņas. Daudzi mizofonijas upuri cenšas izvairīties no saskares ar neciešamo skaņu avotu, ja vien tas ir iespējams; mēģina lietot ausu aizbāžņus, klausīties austiņās mūziku vai speciālu «balto troksni», lai slāpētu to, ko nevēlas dzirdēt. Tas ne vienmēr ir efektīvi. Cilvēkam ar mizofoniju bieži sākas sociālas problēmas, viņš aizvaino draugus un tuviniekus, atsakoties no kopīgām maltītēm un citiem pasākumiem, kur nāksies dzirdēt neizturamās skaņas. Ne visi gatavi atzīties, kāds ir izvairības patiesais iemesls, tāpēc citi viņus sāk uzskatīt par augstprātīgiem vai «drusku ķertiem».

Kas vainīgs

Nav īsti zināms, vai mizofonijā vainojami ģenētiski faktori vai tā rodas ārēju apstākļu ietekmē, bet pētnieki atzīst, ka loma ir gan vieniem, gan otriem - ģenētiskie faktori nosaka to, ka mizofonija var attīstīties, bet ārējie apstākļi noved pie tās izpausmēm. Ir arī pētījumi, kas liek domāt, ka cēlonis meklējams kādā smadzeņu pieres daivas īpatnībā, kas nosaka šo pārmērīgo reakciju uz atsevišķām skaņām. Pirmoreiz mizofonija var izpausties gandrīz jebkurā mūža posmā, bet visbiežāk tas notiek 9-13 gadu vecumā, kas jau tāpat ir sarežģīts periods, tāpēc pieaugušie mizofoniju var uztvert kā tīņiem tipisku nesavaldību un viņus par to nosodīt. Aptuveni līdzīgās daļās SSSS piemeklē abu dzimumu pārstāvjus, bet sievietes caurmērā cieš no mizofonijas smagāk.

Kā var palīdzēt

Meklējot kvalificētu medicīnisku palīdzību, mizofonijas pacienti vēršas pie ausu ārsta, audiologa, psihologa, psihiatra, neirologa. Dažādu specialitāšu ārsti šo pacientu problēmas mēdz traktēt kā depresiju, bipolāros traucējumus, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, posttraumatisko stresu, tinītu, hiperakūzi u.c. Nereti cilvēki ar mizofoniju staigā no viena ārsta pie cita, tā arī netiekot skaidrībā par to, kas viņiem par kaiti. Mizofonijas institūtā (ASV) izpētīts, ka slimības simptomus iespējams samazināt uz pusi, izmantojot hipnoterapiju. Ārstēšanā lieto arī kognitīvi biheiviorālo terapiju, antidepresantus, dažādas muskuļu relaksācijas un elpošanas tehnikas, kas liekamas lietā, tiklīdz cilvēks dzird trigera skaņu. Nozīme ir arī vispārējiem veselīga dzīvesveida principiem - pietiekamam miega ilgumam, prasmei tikt galā ar stresu, vingrošanai un savlaicīgai slimību ārstēšanai, jo novērots, ka, uzlabojoties veselības stāvoklim kopumā, arī mizofonijas izpausmes mēdz iet mazumā.