Urologs: Kungi, ieplānojiet vizīti

Redzot tekstus, kuros novembris pārtapis par movembri, nedomājiet, ka tā ir drukas kļūda. Mo ir Austrālijā lietots saīsinājums no angļu valodas vārda moustache – ūsas, līdz ar to movembris ir ūsu mēnesis, kad aktīvisti, audzējot ūsas, cenšas sabiedrības uzmanību pievērst vīriešu veselībai, tostarp prostatas (priekšdziedzera) vēža profilaksei un savlaicīgai atklāšanai. Viņu vidū ir arī slavenības no visas pasaules.

Šī tradīcija, kura savulaik aizsākusies Adelaidā, nu jau vairākus gadus nav sveša arī Latvijā. Un pat ja ūsu audzēšana šķiet tikai tāda ārišķība, vīriešu veselība ir svarīga lieta.

«Pēdējo aptauju rezultāti liecina, ka 50% Latvijas vīriešu joprojām ne reizi mūžā nav bijuši pie urologa,» stāsta Dr. Pēteris Vaganovs, Latvijas Urologu asociācijas prezidents. «Vissliktākā situācija šajā ziņā ir vīriešiem 45-55 gadu vecumā. Tieši viņiem mēs ļoti iesakām aiziet pie urologa, pat ja nav sūdzību. Pārbaudes nav nekādas briesmīgās: asinsanalīze, urīna analīze un sonogrāfija vēdera dobuma orgāniem - elementāras lietas, ko var izdarīt trīs dienu laikā, tad pierakstīties pie urologa un atnākt. Daudzi sūdzas, ka ir garas rindas uz profilaktiskajām pārbaudēm, bet, ja cilvēkam nekas netraucē un nesāp, tad taču viņš var pierakstīties, laikus ieplānot vizīti un to sagaidīt.»

Zaļais koridors - pieejams

Par zaļo koridoru dēvē valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ārpus kopējās gaidīšanas rindas, ja diagnozes noteikšana jāveic maksimāli ātri.

«Tiem, kuriem ir aizdomas par prostatas, urīnpūšļa vai nieres audzēju, šobrīd zaļais koridors ir pieejams,» norāda P. Vaganovs. «Daudz darba un līdzekļu ieguldīts, lai šādam pacientam ar ģimenes ārsta nosūtījumu desmit dienu laikā tiktu nodrošināti visi izmeklējumi. No 1. novembra arī mēs, urologi, varam nosūtīt pacientu zaļajā koridorā, vienīgi viņam ir jāatnāk uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu, Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, Liepājas reģionālo slimnīcu, Piejūras slimnīcu vai Daugavpils reģionālo slimnīcu. Pat ja ģimenes ārsts nav šādu pacientu nosūtījis zaļajā koridorā, urologam ir tiesības to izdarīt. Agrāk man bija cilvēks jāsūta atpakaļ, atsevišķi jāpieraksta, jāpārliek uz citu rindu. Problēma joprojām ir tā, ka šādu nosūtījumu nedrīkst dot urologs, kurš konsultē citās medicīnas iestādēs, piemēram, privātā klīnikā par maksu. Pat ja pacientam ir izteikti ļaundabīga audzēja simptomi, viņam nākas vispirms doties pēc nosūtījuma pie ģimenes ārsta vai uz kādu no minētajiem stacionāriem. Par šo jautājumu vēl turpinās diskusijas ar Nacionālo veselības dienestu.

Pašlaik zaļais koridors attiecas uz biežāk sastopamiem audzējiem, bet šo loku nepieciešams vēl paplašināt. Īpaši jāizceļ sēklinieku vēzis. Tā ir jaunu vīriešu slimība, kas norit ļoti agresīvi un ātri, tāpēc nedrīkst zaudēt laiku. Sēklinieku vēzi var viegli diagnosticēt, jo sēklinieki atrodas ārpus vēdera dobuma un tos var aptaustīt. Ja ir ciets, nesāpīgs, palielināts sēklinieks, tad tā ir ļoti draudīga pazīme. Asinsanalīzēs konstatē audzēja marķierus - horiongonadotropīnu, alfa fetoproteīnu un laktāta dehidrogenāzi.»

Ko rāda PSA

Vīriešiem pēc 50 gadu vecuma reizi divos gados pienākas valsts apmaksāta asinsanalīze prostatas specifiskā antigēna (PSA) līmeņa noteikšanai. Onkologi norāda, ka aptuveni 70% gadījumu pastāv korelācija starp paaugstinātu PSA līmeni un prostatas vēzi. Cik informatīvs šis rādītājs ir urologam? «Mēs to vērtējam ne tikai kā ļaundabīgas slimības riska faktoru,» skaidro P. Vaganovs. «Ir ļoti svarīga PSA attiecība pret prostatas tilpumu, brīvā un kopējā PSA attiecība. Nepietiek pateikt - pērn PSA bija normāls un arī šogad ir normāls. Pērn varbūt bija 0,8, bet šogad - 3,9 nanogrami uz mililitru, un man ir steidzīgi jāmeklē, vai pacientam nav vēzis. Līdz ar to, nākot pie urologa, vienmēr vēlams iepriekš veikt PSA analīzi un paņemt līdzi arī iepriekšējo gadu izmeklējumu datus, ja tādi ir. Ja ir medicīnisks pamatojums, PSA analīzi par valsts līdzekļiem var nozīmēt ne tikai reizi divos gados, bet tik bieži, cik vajadzīgs.»

Diagnozes un izredzes

Jautāts par to, cik liels ir onkoloģisko slimību īpatsvars uroloģijā, P. Vaganovs atbild: «Tas atkarīgs no iestādes, kur urologs strādā. Stradiņa slimnīcā aptuveni pusei mūsu pacientu ir ļaundabīgas slimības, citiem ir labdabīga prostatas palielināšanās, lielāko daļu no akūtā kontingenta veido nierakmeņu slimnieki. Kopumā ļaundabīgu prostatas slimību atklāj katram desmitajam vīrietim. Varbūtība nomirt ar prostatas vēzi ir salīdzinoši maza - 20%; tātad 80% vai nu top izārstēti, vai apārstēti. Ar nieres vēzi joprojām mirst vairāk par 50%.

Ja ir palielināta prostata un ar to saistīti traucējumi - nepieciešamība bieži urinēt, neatliekama vajadzība urinēt, urinācija naktī, vāja urīna strūkla, grūtības uzsākt urināciju, urīnpūšļa nepilnīgas iztukšošanās sajūta u.c. -, tas liecina par labdabīgu prostatas hiperplāziju. Savukārt prostatas vēzis sākumstadijā norit bez jebkādiem simptomiem, jo priekšdziedzeris ir uzbūvēts tā, ka labdabīgie audi, kas izraisa sūdzības, aptver urīnizvadkanālu, to nospiež, un tad rodas minētās tipiskās sūdzības, bet prostatas vēzis veidojas no prostatas ārējās daļas, tas var augt iegurnī, un pacients to nezina un nejūt. Ja nav sūdzību, nevajag domāt, ka viss ir kārtībā, dzert bezrecepšu medikamentus vai uztura bagātinātājus un uzskatīt, ka nu pret visu esi nodrošināts. Ja ģimenē ir bijis prostatas vēzis pa tēva līniju, tad ir jāsāk nākt pie urologa un aktīvi pārbaudīties jau no 40 gadu vecuma. Ja mēs šo slimību atrodam sākuma stadijā, tad varam izārstēt pilnībā.»

Ārstēšanas iespējas

«Mēs varam operēt prostatu gan klasiskā veidā, gan pirmajā stadijā veikt laparoskopisku 3D operāciju - tad atveseļošanās ir praktiski divu nedēļu laikā. Dzīves kvalitāte pēc šādas operācijas ir atkarīga no slimības stadijas,» stāsta urologs. «Galvenie blakusefekti pēc prostatas operācijas ir urīna nesaturēšana un nespēja dzīvot dzimumdzīvi, kas izpaužas kā erekcijas traucējumi, - dzimumtieksme saglabājas, bet ir bojāts mehānisms, kas nodrošina erekciju. Ja slimība ir pašā iedīglī un audzējs nav izplatījies tuvu nervu un asinsvadu kūlītim, kas nodrošina urīna saturēšanu, mēs varam veikt nervu saudzējošo operāciju un pacientam būs daudz labāki saturēšanas rādītāji, iespējams, tiks saglabāta arī erekcija. Ja audzējs ir jau izplatījies līdz prostatas kapsulai un tuvu urīnizvadkanāla slēdzējmuskuļiem, tad, lai pacientam izglābtu dzīvību, operācijas apjoms ir lielāks, līdz ar to nesaturēšana un erekcijas traucējumi ir daudz izteiktāki.

Ļaundabīgo slimību ārstēšana nav «viena ārsta teātris». Šeit nepieciešams multidisciplināras komandas darbs. Pastāv ļoti nepareizs priekšstats, ka onkologs ķīmijterapeits nodarbojas ar onkoloģisko slimību diagnostiku un ārstēšanu. Onkologs ķīmijterapeits parasti iesaistās, kad diagnoze ir zināma un audzēja stadija precizēta. Urologs ir primārais speciālists, kurš atrod audzēju, diagnosticē un precizē stadiju, tad pacients ar prostatas vai nieres audzēju tiek prezentēts onkologu konsilijā, kur piedalās attēlu diagnostikas speciālists, kurš parāda un komentē datortomogrāfijas, scintigrāfijas un magnētiskās rezonanses rezultātus, piedalās arī radiologs terapeits - speciālists, kurš var veikt apstarošanu; ķīmijterapeits, urologs, kurš veic operāciju un atsevišķos gadījumos arī hormonu terapiju un ķīmijterapiju, dažreiz tiek pieaicināti vēl citi speciālisti, piemēram, ārsts patologs, kurš skaidro traucējuma dabu un histoloģisko struktūru. Tad pieņem lēmumu, kā pacientu ārstēt, kādas metodes izvēlēties, kā un kādā secībā tās kombinēt, piemēram, pirms urīnpūšļa izņemšanas veic ķīmijterapiju vai pēc nieres izoperēšanas pacients saņem mērķterapiju.»

Latvija sēž uz žoga malas

Mērķterapijas vārds medijos bieži izskan bēdīgā kontekstā - ka valsts par to nemaksā... «Mērķterapija uroloģijā tiek apmaksāta nieres gaišo šūnu audzējam, bet būtu vēlami vēl citi preparāti,» saka P. Vaganovs. «Prostatas vēža ārtēšanai gan ķīmijterapija, gan hormonu terapija ir valsts apmaksāta, bet mēs mēģinām panākt valsts kompensāciju arī jaunās paaudzes antiandrogēniem - abiateronam un enzalutamīdam. Visā pasaulē, arī Igaunijā un Lietuvā, šīs zāles jau labu laiciņu iekļautas valsts apmaksāto medikamentu klāstā. Agrāk tās lietoja pacientiem, kuriem prostatas vēzis bija progresējis tik tālu, ka vairs neiedarbojās nekāda cita ārstēšana, pēc tam parādījās pētījumu dati, ka atsevišķiem pacientiem tās var lietot pirms ķīmijterapijas, jūtami mazinot blakusefektus. Šogad lielākajos starptautiskajos kongresos ziņots, ka šie medikamenti, salīdzinot ar klasisko hormonu terapiju, ir daudz labāki. Latvija pagaidām sēž uz žoga malas un novēro to visu. Diemžēl šīs ārstēšanas izmaksas ir trīsarpus līdz četri tūkstoši eiro mēnesī. Uz individuālās kompensācijas pieprasījumiem pacienti saņem atteikumus, bet arī piekrišanas gadījumā līdzmaksājums būtu 350-400 eiro mēnesī, un lielākoties viņi to nevar atļauties, turklāt nav zināms, cik ilgi preparāts būs jālieto. Vidējie dati rāda, ka tas pagarina dzīvildzi par pusgadu. Atteikums tiek pamatots ar to, ka šī izdzīvotība pret iztērēto naudu neatmaksājas. Pie tevis pieņemšanā sēž pacients, viņš ir visu izlasījis internetā, viņš zina, ka ir zāles, kas var pagarināt dzīvi kaut vai par pusgadu... es gribētu, lai tas ierēdnis atnāk pats un pasaka slimniekam - tu mums neesi ekonomiski izdevīgs. Nav arī tā, ka valstij nebūtu naudas. Saeimas Sociālo un darba lietu apakškomisijas sēdēs uzzinājām, ka nauda nedaudz bija pat palikusi pāri. Šeit mums arī no savas puses ir jāstrādā, jāmēģina stratificēt tās pacientu grupas, kurām būs ļoti labs efekts no šīm zālēm un prognozējamā dzīvildze trīs četri gadi.»

Pastāvīgi informēt un izglītot

Movembra akcijas, ko mūsu valstī savulaik aizsāka Latvijas Urologu asociācija, tagad pārņēmusi Vīriešu veselības biedrība. Asociācija par savu uzdevumu uzskata pastāvīgi informēt sabiedrību, izglītot pacientus. «Izsmeļoša, saprotama informācija pacientiem latviešu valodā pieejama asociācijas mājaslapā www.uroweb.lv, izglītojam sabiedrību arī caur medijiem,» saka urologs. «Būtisks ir darbs ar ģimenes ārstiem, jo arī profesionālu mediķu aprindās ir maldīgs uzskats, ka pie urologa jāiet pārbaudīties tikai veciem, sirmiem vīriem. Diemžēl statistika ir tāda, ka onkoloģiskās slimības skar arvien jaunākus cilvēkus.».