Demogrāfisko situāciju apspriež Saeimā, televīzijā, nevalstiskās organizācijās un ķēķī. Ne viens vien seniors nopūšas, ka mazbērniņus jau laikam nesagaidīt, jo «jaunie», lai gan kas nu vairs par jauniešiem starp 30 un 40, par dzimtas turpināšanu nedomā, bet bioloģiskais pulkstenis tikšķ.
Tuvāko 20-40 gadu laikā par standarta vairošanās veidu kļūs vairošanās ar mākslīgās apaugļošanas metodi - tā prognozēts pērn izdotajā Henrija T. Grīlija grāmatā Seksa beigas, un cilvēka vairošanās nākotne (The end of sex and the future human reproduction - angļu val.). Vai tā tiešām varētu būt, kādas iespējas tas pavērtu vecākiem, vai kalpotu sasāpējušo demogrāfisko jautājumu risināšanai un ar kādām varbūtējām ētiskām problēmām nāktos saskarties? Pārdomās dalās ginekologs reproduktologs Dr. Māris Arājs (My Clinic Riga), demogrāfs profesors Juris Krūmiņš (Latvijas Universitāte) un mācītājs Kaspars Simanovičs (Rīgas Lutera draudze).
Pagātnē un tagadnē
«Man šī tēma šķiet ļoti provokatīva,» atzīst M. Arājs. «Kopš pašiem pirmsākumiem cilvēce ir vairojusies dabiskā veidā, un kopumā nekas jau nav mainījies; vienkārši ir cilvēki, kuriem neizdodas panākt, lai iestātos grūtniecība, un medicīnas izaicinājums ir mēģināt palīdzēt viņiem. 19. gadsimta 50.-80. gados tika atklāts, ka sievietes neauglības cēlonis var būt vīrieša faktors. Izmantojot medicīnas studenta spermu, pacientei iestājās grūtniecība. 20. gadsimta 40. gados tika atklāts, ka sievietes olšūnu var apaugļot mākslīgos laboratorijas apstākļos. 50. gados radās saldēšanas procesu tehnoloģijas, lai spermatozoīdus un iegūtos embrijus varētu veiksmīgi sasaldēt un atlaidināt. Revolucionārs bija 1978. gada 25. jūlijs, kad pasaulē nāca pirmais «mēģeņu bērniņš» Loisa Brauna. Latvijā pamatlicēji «mēģeņu bērniņu» radīšanai ir Dr. Voldemārs Lejiņš un embrioloģe Daina Majore, kuri to veiksmīgi uzsāka 1996. gadā. Šīs procedūras ļauj kļūt par laimīgiem vecākiem, piemēram, sievietei, kuras olvadi bija cietuši pēc strutaina apendicīta operācijas, vai vīrietim, kuram bija zema spermas kvalitāte jaunībā pārslimotu «cūciņu» dēļ. Zīmīgs bija arī 1990. gads, kad kļuva iespējams iegūtajiem embrijiem veikt pirmsimplantācijas ģenētisko diagnostiku, lai saprastu, kurš no tiem ir kvalitatīvs un kurš nav. Daba ir viltīga, un šodien daudzas ģenētiskas slimības ir savienojamas ar dzīvildzi, piemēram, Dauna sindroms, Edvarda sindroms. Ļoti daudzi cilvēki negribētu, lai viņu pēcnācējiem šāda problēma būtu, un ir iespējams embrijiem ļoti maigā veidā pārbaudīt, vai tas ir kārtībā. Nesen ASV medijos parādījās ziņa par sievieti, kurai piedzimis bērns, ko viņa veiksmīgi iznēsājusi no donores transplantētā dzemdē, jo pašai piedzimstot tādas nebija. Zviedrijā pirmie šādi veiksmīgie gadījumi bija jau pirms diviem gadiem.
Klīnikas, kas cenšas palīdzēt šiem pacientiem, piedāvā donoru spermu, donoru olšūnas, ir iespējams veikt medicīniskās apaugļošanas procedūras, sēklinieku biopsiju, embriju ģenētiskās analīzes, var iepriekš sasaldēt spermu un olšūnas. Tas nenozīmē, ka visiem, kam šīs procedūras veic, viss sanāks, dabiskā atlase joprojām paliek spēkā un ir aktīva. Katrs pacients, katrs pāris ir individuāls, un katram ir cits neauglības iemesls. Vienkāršoti spriežot, kādam varbūt gribētos ielikt visus vienā rāmītī un pateikt: ja jūs dzīvosiet veselīgu dzīvi, tad ar jums viss būs kārtībā, bet, ja būs kaitīgie ieradumi, - pie bērna netiksiet. Protams, arī dzīvesveidam ir nozīme, bet, kad sāk konkrēti pētīt, nereti izrādās, ka vainīgi citi faktori.»
Nākotnes izredzes
«Mūsu dzīvildzei ir tendence pagarināties, tiek prognozēti 80, 90 un 100 gadu, bet reproduktīvā funkcija mums ir kvalitatīva, kamēr esam jauni,» stāsta M. Arājs. «Tehnoloģijas ļauj cilvēkiem dzimumšūnu materiālu sasaldēt un saglabāt, izbaudīt dzīvi un tajā brīdī, kad viņi būs nobrieduši kā personības un jutīsies gatavi nākamajam solim - kļūt par labiem vecākiem, atnākt pēc šīm dzimumšūnām, kuras būs nevis 40, bet varbūt 20 gadu vecas. Olnīcu audu sasaldēšanas tehnika šobrīd ir ļoti veiksmīga, un tas nav tikai stāsts par ķīmijterapiju, pirms kuras to dara, lai saglabātu reproduktīvo funkciju. Jaunākie pētījumi saka: sievietes var sasaldēt olnīcu audus un atnākt tiem pakaļ, kad tuvojas menopauze - tas nozīmē, ka nebūs jālieto menopauzes hormonu terapija, bet viņa saņems atpakaļ sasaldētos olnīcu audus, turpinās strādāt hormoni, viņa būs pilnvērtīga sieviete un baudīs dzīvi tālāk. Šodien tiek veikta arī embriju videonovērošana, kas radikāli ir mainījusi izpratni par embriju attīstību.
Manuprāt, nākotne ir ļoti interesanta. Zinātnieki strādā, lai sintezētu mākslīgus spermatozoīdus, mākslīgas olšūnas, olnīcas - tas viss liek domāt, ka, iespējams, būs mākslīgi lieli inkubatori. Šodien mums ir mazi inkubatori, kuros embriji attīstās līdz 5.-7. dienai, medicīnā tas ir izaicinājums - izveidot lielu inkubatoru, kurā topošais bērniņš varēs attīstīties visu grūtniecības laiku. Pamatdoma nākotnes perspektīvai: lai jebkuri cilvēki jebkurā vecumā varētu kļūt par laimīgiem vecākiem. Tālais nākotnes punkts, par ko zinātnieki diskutē jau šobrīd, ir izaicinājums radīt «dizaina bērnu», kuram varētu izvēlēties matu un acu krāsu, auguma garumu utt.
Demogrāfijas problēmas gan reproduktīvās medicīnas metodes pārredzamā nākotnē nerisinās. Šīs tehnoloģijas tomēr domātas tiem, kuriem neizdodas tikt pie bērniem dabiskā ceļā, tātad 6-10%, varbūt vairāk. Pārējiem tas nebūs aktuāli, un viņi vairosies tā, kā tas notiek no pašiem pirmsākumiem. Demogrāfiskā situācija uzlabojama citā veidā - politiski, sociāli.»
Cik bērnu var būt
«Demogrāfija ir sociāla zinātne. Mēs apzināmies, ka esam bioloģiskas būtnes, un attiecībā uz dzimstību tam ir liela nozīme,» skaidro J. Krūmiņš, «ar to saistās virkne tīri demogrāfisku jautājumu, piemēram, kopējais dzimušo bērnu skaits, nedzīvi dzimušo skaits, abortu atļaušana vai aizliegšana, intervāli starp dzimušajiem, vidējā mātes vecuma paaugstināšanās u.c. Tie, kuri izlemj šos jautājumus, ir vecāki. Bet arī demogrāfiem, protams, ir savi apsvērumi.
Vispirms var jautāt, cik tad vispār cilvēkam var būt bērnu? 18. gadsimta avotos minēts kāds Vasiļjevs, kuram pirmā sieva dzemdējusi 69 bērnus 27 dzemdībās - 16 dvīnīšu, 7 trīnīšus un 4 četrīšus. Savukārt otrā sieva dzemdējusi 18 bērnu 9 dzemdībās, tātad viņš bijis tēvs 87 bērniem. Ir vēl lielāki rekordi Austrumu zemēs. Par to, kāds ir dabiskās, nekontrolētās dzimstības līmenis mūsdienās, var spriest pēc ierobežotām sabiedrības daļām, piemēram, amišu - anabaptistu kopienā ASV Pensilvānijas štatā, kas dzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības un absolūti neietekmē dzimstību, 20. gs. beigās vidēji bija 7,7 bērni vienai reproduktīvā vecuma sievietei.»
Atslēgas vārds - stabilitāte
Gadsimtu gaitā ir pastāvējuši dažādi koncepti par to, kas un kā ietekmē tautas ataudzi, un metodes, kā prognozēt paredzamo iedzīvotāju skaitu. J. Krūmiņš citē Labklājības ministrijas 2013. gada pētījumu Tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpēte, kurā secināts, ka biežāk minētie apstākļi, kas būtiski, lai plānotu grūtniecību, ir ekonomiskā stabilitāte, kas saistīta ar abu vecāku nodarbinātības situāciju; partnerattiecību stabilitāte; iepriekšējā dzemdību un grūtniecības pieredze. No ģimenes pieauguma attur nepietiekama bērna aprūpes pakalpojumu pieejamība posmā, kad vecākiem jāuzsāk darba gaitas.
Latvijas Universitātes veiktajā pētījumā, kas aptvēra 2049 cilvēkus, respondentiem lūdza nosaukt trīs svarīgākos pasākumus demogrāfijas veicināšanai. 61% aptaujāto norādīja, ka tas ir atbalsts dzimstības veicināšanai, 52% - sociālās nevienlīdzības mazināšana, 39,7% - pasākumi emigrācijas mazināšanai, 38,2% - veselības nostiprināšana un aktīva dzīves ilguma palielināšana, 27% - pasākumi emigrējušo iedzīvotāju atgriešanai Latvijā, 10,6% - ierobežota citu valstu iedzīvotāju skaita migrācijas veicināšana. 32% uzskatīja, ka nozīme ir nevis teritorijas iedzīvotāju skaitam, bet gan sastāvam un labklājības palielināšanai. Savukārt par nozīmīgāko atbalsta sniedzēju turpmākai demogrāfisko problēmu risināšanai Latvijā 53,4% atzina ģimeni, 52% - valdību, 30,9% - pašvaldību, 22,1% - Saeimu, 9% - politiskās partijas un 7,1% - nevalstiskās organizācijas. 49% norādīja, ka vairāk jāpaļaujas katram uz sevi.
Kā būtu, ja būtu
«Visvienkāršāko demogrāfisko prognozi var veidot katrs: ja mēs pareizinām dzimušo skaitu ar vidējo dzīves ilgumu, tad iegūstam iedzīvotāju skaita prognozi,» stāsta profesors. «Ja Latvijā piedzimtu 40 000 bērnu - kā faktiski bija 80. gadu beigās - un mūža ilgums būtu 70 gadu, tad būtu 2,8 miljoni iedzīvotāju. Ja mūža ilgums palielinās līdz 75 gadiem, bet dzimušo skaits samazinās līdz 21 700, tad mēs nonākam pie 1,6 miljoniem iedzīvotāju, kā tas bija 2014. gadā. Ja dzimstība atgrieztos 80. gadu līmenī un mūža ilgums palielinātos līdz 80 gadiem, tad mēs nonāktu pie 3,2 miljoniem utt. Protams, tā ir tāda spēle ar skaitļiem un te nav ņemta vērā migrācija. Arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gadam reālistiskā prognoze parāda, ka mēs rēķināmies, ka arī 2020. gadā dabiskais pieaugums būs negatīvs un vēlamais scenārijs faktiski noved pie nulles dabiskā pieauguma. Bet plānā ir arī daudzas labas lietas - rīcības virzieni - stabili pamati tautas ataudzei.»
Pārdomas par robežām
«Seksuālas attiecības starp vīrieti un sievieti ir dabisks, kristietībā sacītu - Dieva dots, veids, kā vairoties. Gan pašas kristietības iekšienē, gan diskusijās uz āru nereti tiek novilkta svītra starp dabisku un mākslīgu reproduktīvo tehnoloģiju,» teic mācītājs Kaspars Simanovičs. «Daudzu virzienu pārstāvji kristietībā saka: lūk, dabisks - tas ir labi, mākslīgs - tas ir slikti. Te saskatu zināmu nekonsekvenci. Tas nav kā, piemēram, amišu kopienā, kura pēc būtības noraida jebkāda veida modernās tehnoloģijas un saka - mēs gribam dzīvot maksimāli dabiskā pasaulē, pie dabiska apgaismojuma, ar dabisku dzīvnieku spēka izmantošanu lauksaimniecībā un tamlīdzīgi. Šie pārstāvji citās jomās modernās tehnoloģijas akceptē, bet kaut kāda iemesla pēc attiecībā uz seksualitāti pēkšņi iestājas moderno tehnoloģiju aizliegums: dabisku attiecību rezultātā dzimis bērns - tas ir labi, bet, tiklīdz ir izmantota mākslīgā apaugļošana vai tamlīdzīgas metodes, tas uzreiz jau ir slikti pats par sevi.
Otrs aspekts, kas šajās seksuālajās attiecībās būtu jāņem vērā, ir nolūks, proti, nodarboties ar seksu reproduktīvos nolūkos vai to darīt vienkārši baudas dēļ. Un atkal nereti tiek novilkta robeža: kristietībā tradicionālistu grupējumi saka: tikai baudas dēļ - nē! Šāda veida motivācija tiek nosodīta, sekss ir domāts reproduktīvos nolūkos, un bauda ir tikai blakus efekts. Taču atkal jāsaka - līdz galam, manuprāt, šāda argumentācija neiztur kritiku, jo tie paši tradicionālisti, lai kādu konfesiju viņi pārstāvētu, pieļauj bērnu skaita plānošanu ar dabiskām metodēm, ievērojot sievietes bioloģisko ciklu - tas tiek akceptēts un atļauts. Ja mēs vēlamies domāt par «sarkanajām līnijām» bērnu radīšanā, manuprāt, galvenais akcents ir attiecības, proti, bērnam ir jādzimst un jāaug pēc iespējas līdzsvarotākās divu mīlošu cilvēku attiecībās, lai kādas tehnoloģijas izmantošanas ceļā viņš būtu piedzimis - dabisku seksuālu attiecību ceļā, mākslīgas apaugļošanas vai kaut kad nākotnē varbūt klonēšanas rezultātā. Nebūtu pieļaujama situācija, kur bērns tiek uzlūkots vienkārši kā līdzeklis vai kaut kāds aktīvs, ar kuru operēt: mums būtu inkubatoru fermas, un, iestājoties krīzei demogrāfijā, mēs vienkārši ar tādām fabrikas metodēm producētu bērnus un regulētu vairošanos. Ir pietiekami daudz, ko diskutēt, arī runājot par attieksmi pret dzīvības vērtību. Piemēram, pirms radās pati pirmā klonētā aita Dollija, notika daudzi neveiksmīgi mēģinājumi... Domājot par bērnu radīšanu ar šāda veida tehnoloģijām, ir vienmēr jāatceras, ka mums ir darīšana ar cilvēku, ar cilvēka dzīvību, un ir jāņem vērā šie ļoti jūtīgie aspekti.»