No kurienes gan rodas Ziemassvētku stress? Svētki nav ne grūts darba pienākums, ne eksāmens vai tiesas prāva, gluži otrādi – šis laiks tiek daudzināts par visskaistāko gadā. Taču visai bieži svētki saasina stresu un liek daudz asāk un nežēlīgāk sajust savas problēmas.
Cilvēkiem ar nenokārtotu privāto dzīvi, veciem ļaudīm, kas dzīvo vieni paši, un visiem tiem, kuri jūtas vientuļi, svētki šķiet pat biedējoši, jo nav neviena, pie kā doties vai kurš atnāks ciemos. Kad reklāmās, medijos un sociālajos tīklos kārtējo reizi tiek stāstīts, cik jauki, mīļuma pilni ģimenes svētki tuvojas, tad katrs teikums ir kā atgādinājums, ka tu esi viens. Ne velti psihologiem un psihoterapeitiem svētku periodā ir vairāk darba.
Laika trūkums
Nav daudz cilvēku, kuri var atļauties mierīgi izdzīvot adventi, pievēršoties garīgām vērtībām, nesteidzīgi rotāt māju un, dedzot svecītes, domāt par gaišo un labo. Tam trūkst laika, bet svētki uzliek papildu slodzi: blīvajam ikdienas pienākumu grafikam pievienojas priekšdarbi svinēšanai mājās, jāsagādā dāvanas un cienasts, jāpošas darbavietas ballei, varbūt arī jānosūta apsveikumi, un tad vēl pēkšņi pienāk ziņa, ka interneta veikalā pasūtītās dāvanas ieradīsies tikai pēc Jaungada. Tradīcijas jau ir jaukas, tās kalpo arī attiecību kopšanai, bet svētku sagatavošana paņem daudz laika. Kad saproti, ka nevari visu pagūt, stress šķiet neizbēgams.
Uzbrukt vai bēgt
Divi klasiskie rīcības varianti stresa gadījumā ir uzbrukt vai bēgt, un tos abus mēs bieži redzam arī Ziemassvētkos - varētu teikt, ka uzbrucēji un bēdzēji šajā laikā «polarizējas».
Uzbrukšana visbiežāk izpaužas kā Ziemassvētku kritizēšana: svētki zaudējuši jēgu, tie ir galīgi komercializēti, kalpo vienīgi tirgotāju maciņu pildīšanai, kam vajadzīgas visas tās muļķīgās dāvanas un bezgaumīgie spīguļi, visi tikai piedzersies un pārēdīsies...
Bēgšana izpaužas aizvien masveidīgākā tendencē Ziemassvētkos doties tuvākā vai tālākā ceļojumā. Tādā veidā cilvēki ietaupa savu laiku, paglābjas no iepirkšanās drudža; nav jāprāto, ko celt galdā, kādus tērpus izvēlēties un ko kurš par to domās. Dāvinot sev vai tuvajiem cilvēkiem Ziemassvētkos ceļojumu, mēs īstenībā dāvinām laiku.
Jāiemācās atteikt
Ja Ziemassvētkos esam aicināti ciemos vairākās vietās, jāizdara izvēle - pie kura iet, kuram atteikt. Te der atcerēties, ka Ziemassvētki tomēr ir ģimenes svētki, kas prasa veltīt laiku vispirms saviem tuvajiem un mīļajiem, un to vajadzētu respektēt. Atsevišķi darba devēji dalību korporatīvajā ballē pasludina par obligātu un ņem ļaunā, ja darbinieks neierodas. Viņi cenšas svētkus izmantot korporatīvā tēla spodrināšanai, iespējams, uzaicina arī sadarbības partnerus un mediju pārstāvjus, tādēļ gaida, ka darbinieki ieradīsies vakartērpos, perfekti saposti. Padotie to arī dara, taču nespēj atraisīties, atbrīvoties no saspringuma. Dzirdēti arī stāsti par darba devējiem, kuri paģēr, ka obligāti jāierodas «ar otrām pusēm», un viņus neinteresē, ka darbiniekam tādas nav - lai ņem pāri, kur grib. Labi, ka tā nav masveida tendence un daudzviet darba kolektīva svētki patiešām sniedz jauku atpūtu un saliedē komandu.
Daži gaužas, ka labāk gribētos palikt mājās pie ģimenes vai doties pie draugiem, bet saņemts ielūgums no ļoti ietekmīga cilvēka, pie kura «nevar neiet». Te vairs nav runa par Ziemassvētkiem - tādas situācijas šiem cilvēkiem visdrīzāk rodas arī Jāņos, Lieldienās vai citos svētkos. Te jājautā, cik lielā mērā tu esi savas dzīves saimnieks un noteicējs pār to, ko gribi un ko vari atļauties, cik tu uzdrīksties to īstenot? Psihologi iesaka nepakļauties spiedienam un iemācīties pateikt «nē». Tāpat arī drīkst atstāt pasākumu, ja cilvēks tajā nejūtas priecīgs.
Stress arī bērniem
Vismazākajiem svētku gaidīšanas stress parasti nav negatīvs, bet gan pozitīvs un mobilizējošs. Viņi priecājas, jo zina, ka būs dāvanas un eglīte, ja vien vecāki šo prieku nenomāc, tiranizējot ar nostāstiem par to, ka rūķīši tagad novēro bērnu uzvedību, visu redz un ziņo Ziemassvētku vecītim. Tāpēc, ja bērns nesakārtos rotaļlietas, neklausīs vecmāmiņu un nedarīs vēl dažādas lietas, ko vecāki vēlas panākt, tad Ziemassvētku vecītis neko neatnesīs vai arī dāvanu maisā būs žagari. Daļai bērnu stress ir tāpēc, ka viņiem bail no Ziemassvētku vecīša, un tad mazulis bažīgi apvaicājas mammai, vai tur atkal nāks tas onkulis. Pusaudžiem ir savas problēmas: no vienas puses, viņiem vēl piemīt bērnišķīgs prieks par svētkiem, bet no otras - gribētos arī nopirkt stilīgas dāvanas ģimenes locekļiem, draugam vai draudzenei, bet paši vēl naudu nepelna.
Kā gribi, tā svini
Mediji pilni ar padomiem, kā svinēt svētkus un arī kā atbrīvoties no stresa, ko tie atnes. Var jau izmēģināt ieteikumus par lielu tējas krūzi, dziļu elpošanu, lavandas eļļu, skaitīšanu līdz desmit vai siltu vannu, bet šīs receptes nav universālas. Var vienīgi novēlēt, lai katrs atrastu savu, visiedarbīgāko paņēmienu. Katrs var svinēt svētkus tā, kā viņam pašam patīk. Ir vērts ņemt piemēru no cilvēkiem, kuri prot priecāties un neraizēties par sīkumiem. Viņi īpaši nepārdzīvo, ja eglīte ir nedaudz sašķiebusies, cepetis varētu būt mīkstāks, piparkūkas maķenīt piedegušas vai dāvanas nav kārtīgi sasaiņotas. Kā ir, tā ir. Galvenais, ko varam cits citam dot, nav ne dāvanas, ne svētku galds, bet tas, ka mēs cits citam esam. Arī mazo dāvaniņu galvenā vērtība ir tā, ka dāvinātājs domājis tieši par mums, tāpēc saņemšanas brīdī mums ir prieks, lai arī vēlāk dāvana varbūt neizrādīsies noderīga. Dažkārt dzirdam aicinājumu savilkt tādu kā pēcsvētku bilanci, analizēt, kas bija labi un kas nebija, lai mācītos no savām kļūdām. Ja mēs no tām mācītos, tad garajos gadsimtos, kopš cilvēki svin Ziemassvētkus, viņi jau būtu izdarījuši kaut kādus secinājumus. Taču esam tendēti pieļaut kļūdas un no tām nemācīties. Līdz nākamajiem svētkiem viss aizmirstas, un mēs atkal tos gaidām ar jaunām cerībām, ka šogad viss būs labi, būs daudz laika, būs mājīgums, siltums, miers, prieks un gaišums. Un varbūt patiešām būs.
Svētku stresa pārvarēšanas minimums:
* neizvirzi nesasniedzamus mērķus
* nepakļaujies reklāmas spiedienam
* priecājies par to, kas izdodas, un neraizējies par to, kas nesanāk
* nenopūlies pāri saviem spēkiem
* liec pie darba arī citus
* nepamet novārtā rūpes par savu veselību: normāli izgulies, ēd, vingro