VESELĪBA. Kā tavu labsajūtu uzlabo došanās dabā

Cik ilgu laiku dienā jūs pavadāt ārpus telpām? Iespējams, jau apnicis klausīties, ka cilvēkam regulāri nepieciešams izstaigāties svaigā gaisā – gan vienkārši tāpat, gan brīžos, kad uzvirmo negatīvas emocijas, sāk sāpēt galva vai nelūgts uzmācas miegs. Vasara ir kā radīta, lai iedibinātu šo veselīgo paradumu.

Tas nav tikai vecmāmiņu izdomājums, kas pārņemts no paaudzes paaudzē.

Kad tautas gudrības tuvāk papēta zinātnieki, viņi bieži atklāj, ka tām ir pamats. Ne vienmēr var uzreiz noskaidrot, kāpēc tā vai cita tautas metode ir efektīva, bet statistika parāda - darbojas vai nē. Reizēm atklājas arī papildu efekti, par kuriem vecmāmiņām nebija ne jausmas.

Uzlabo garastāvokli un pašvērtējumu

Savulaik Eseksas universitātes zinātnieki profesora Dž. Pritija vadībā izanalizēja desmit neatkarīgi veiktus pētījumus, kuros izvērtēts cilvēku garastāvoklis un pašvērtējums pēc dažādām nodarbēm brīvā dabā - riteņbraukšanas, staigāšanas, skriešanas, dārzkopības, makšķerēšanas, vizināšanās ar laivu u.c. Visos šajos pētījumos, izmantojot tipveida psiholoģiskos testus, respondentu pašvērtējums un garastāvoklis tika noteikts pirms un pēc šīm aktivitātēm. Tika arī pētīts, kā rezultātu ietekmē laiks, kas pavadīts dabā, un konkrētā vide (pilsētas parks, lauki, mežs u.c.), slodzes intensitāte un respondenta vispārējais garīgais stāvoklis. Gan pašvērtējums, gan garastāvoklis pēc uzturēšanās dabā bija uzlabojies pilnīgi visiem eksperimentā iesaistītajiem. Vislielākais pacēlums pašvērtējuma ziņā bija tiem, kuri veica vieglas intensitātes vingrojumus, bet garastāvokli visvairāk uzlaboja enerģiska vingrošana. Vislielākais uzlabojums bija jūtams pēc pirmajām piecām minūtēm, vēlāk kāpums bija lēnāks. Vispozitīvāk uz visiem respondentiem iedarbojās aktivitātes ūdens tuvumā, bet jo sevišķi tās nāca par labu cilvēkiem 30-50 gadu vecumā. Pētnieki norāda, ka cilvēki 300 000 paaudzēs dzīvojuši ciešā saistībā ar dabu, nodarbojoties ar medniecību, vākšanu un lauksaimniecību, vienīgi pēdējās sešās astoņās paaudzēs dzīvesveids ir mainījies. Attālināšanos no dabas cilvēki izjūt smagi. Savukārt uzturēšanās dabas vidē iedarbojas labvēlīgi, daudzos gadījumos efekts ir jūtams jau tūlīt. Pašvaldību investīcijas zaļo stādījumu ierīkošanā un kopšanā pilsētās nav lieka greznība, tas ir ieguldījums iedzīvotāju veselībā, tāpēc nav pareizi skvērus vai apzaļumotus pagalmus apbūvēt un pārvērst autostāvvietās.

Ja darbavietas tuvumā parks

Lai kaut neilgu tuvību ar dabu sagādātu tiem, kuri strādā birojos, britu zinātnieki iesaka pārcelt apspriedes uz tuvējo parku. Ja apspriedes dalībnieku nav daudz, darba jautājumus var pārrunāt, nevis sēžot uz soliņa, bet pastaigājoties parka alejā. Tā būs izkustēšanās un stresa līmeņa samazināšana, kas palīdzēs pieņemt radošākus lēmumus. Daudzus darba uzdevumus turklāt var risināt ar klēpjdatora, planšetes vai viedtālruņa palīdzību, tādēļ jaukā laikā var kādu darba daļu paveikt parkā uz soliņa. Mūsdienīgam darba devējam tas būtu jāatbalsta. Arī maltītes, ja iespējams, ir vērts ieturēt brīvā dabā, vai tās būtu vakariņas, vērojot saulrietu, vai darba pārtraukumā parkā apēstas sviestmaizes.

Īsa izstaigāšanās možumam

Kad, intensīvi strādājot, cilvēks jūt, ka nepieciešams pārtraukums, viņš bieži vien ķeras pie kafijas tases un meklē atvilktnē cepumiņus vai arī dodas uz tuvējo konditoreju, kaut arī ēst varbūt nemaz negribas. Tā vietā, ja vien darba specifika pieļauj, ieteicams uzvilkt ērtus apavus un doties nelielā pastaigā, kaut vai piecas minūtes soļot apkārt ēkai. Pētījumā aprēķināts, ka ar to pietiek, lai uzlabotos garastāvoklis un atkal varētu produktīvi strādāt.

Regulāras pastaigas - veselībai

Pietiekami ilgas regulāras pastaigas, jo sevišķi, soļojot mundrā solī, dod veselībai jūtamu labumu. Staigāt var pat tie, kuriem ļoti nepatīk vingrot. Cik bieži jāstaigā un kādi attālumi jāveic, lai būtu reāls labums? Nav vienas kategoriskas atbildes, jo visiem neder viena mēraukla, bet visbiežāk dažādos avotos ieteikts staigāt 30-40 minūšu, izvēloties tādu soļošanas tempu, kas liek nedaudz sasvīst. Pieredzējuši pastaigu cienītāji teic, ka uzturēt možu soļošanas tempu palīdz piemērota mūzika, citi turpretī dod priekšroku vides dabiskajām skaņām. Staigāt vēlams vismaz piecas dienas nedēļā, piemēram, katru darbdienu, ejot uz darbu vai atgriežoties mājās. Atrodami arī ieteikumi iegādāties soļu mērītāju un ik dienu veikt vismaz 5000 soļu, bet, lai piedevām arī zaudētu svaru, dienā esot vajadzīgi 10 000 soļu. Skeptiķi gan domā, ka šiem skaitļiem nav pietiekama zinātniska pamatojuma, jāņem taču vērā staigātāja vecums, vispārējā veselība un fiziskā sagatavotība. Staigāšana kā kustīga dzīvesveida sastāvdaļa aplūkota arī pētījumos. Iegūtie dati liecina, ka regulāras, pietiekami ilgas pastaigas palīdz aizkavēt otrā tipa cukura diabēta attīstību, uzlabot seksuālās dzīves kvalitāti, mazina fibromialģijas radītās sāpes, palīdz saglabāt atmiņu un sekmē smadzeņu darbību, jo tās tiek labāk apasiņotas. Savulaik bija ļoti populāra lēnā skriešana, ko tēlaini dēvēja par bēgšanu no infarkta. Infarkts retāk panāk arī tos, kuri piecas dienas nedēļā soļo raitā solī vismaz pusstundu. ASV Dienvidkarolīnas universitātes zinātnieki, 18 gadu ilgā pētījumā apsekojot 46 000 vīriešu un 15 000 sieviešu, savulaik konstatēja, ka regulāras pastaigas pazemina sirdstriekas risku par 40 procentiem.

Kripatiņa dabas

Ročesteras universitātē Ņujorkā trīs pētījumos dalībniekiem demonstrēja attēlus ar dažādiem vides apstākļiem gan brīvā dabā, gan telpās un viņus lūdza pavērot vidi, tajā valdošās krāsas un struktūras, iztēloties skaņas un smaržas. Gan pirms tam, gan pēc tam viņus iztaujāja par dzīves mērķiem, kurus pētnieki dalīja divās grupās: pirmajā grupā bija mērķi, kas attiecas uz personības izaugsmi, tuvību un sabiedrību, otrā grupā - uz naudu, imidžu, slavu. Ceturtajā pētījumā dalībniekus aicināja uz divu veidu laboratorijām - vienās nebija telpaugu, citās tie bija. Atklājās, ka dabas klātbūtne (pat ja to pārstāvēja tikai diapozitīvi vai daži telpaugi) rosina cilvēkus par svarīgākiem atzīt pirmās grupas mērķus. Pētījuma autori skaidro šādu rezultātu ar to, ka dabas klātbūtne atbrīvo cilvēku no ikdienas spiediena un palīdz rast labāku saskaņu pašam ar sevi. Saskare ar dabu padara mūs cilvēcīgākus, secina autori. Tāpēc savā ikdienas vidē ir ieteicams ieviest kaut vai mazu kripatiņu dzīvās dabas, bet tiem, kas dzīvo mājā ar dārzu, speciālisti iesaka to izmantot no visiem viedokļiem: dārzā var vingrot, sarīkot rotaļas bērniem, audzēt un kopt dažādus stādījumus, gatavot un ieturēt maltīti, kā arī lietderīgi fiziski pastrādāt, rudenī vācot lapas vai ziemā tīrot sniegu.

Ir arī savvaļas terapija

Pēdējā laikā aug interese par to, kā dažādas aktivitātes dabas vidē varētu izmantot garīgās veselības uzlabošanai. Te nav runa tikai par japāņu «meža vannām», kad stresa māktie cilvēki pavada laiku brīvā dabā, atstājot mājās viedierīces, nododas nesteidzīgiem vērojumiem vai meditē, bet arī par pārgājieniem, laivu braucieniem, kāpšanu kalnos un citiem piedzīvojumiem dabā terapeita vadībā. Metodes piekritēji uzskata, ka tas var nākt par labu trauksmes un depresijas, uzmanības deficīta, pārciestu traumatisku notikumu un dažādu atkarību gadījumā, turklāt ir cilvēki, kuriem aktīva darbība, sadarbošanās ar citiem, kopīga uzdevumu veikšana un dabā iegūta pieredze dod vairāk nekā sarunu terapija kabinetā.