Pēdējās dienās vairākos Latvijas medijos lasāms sašutums par to, ka daudzas, it kā ap 30, Latvijas pašvaldības ir sasparojušās mainīt ielu apgaismojumu uz LED gaismām un ieviest viedās tehnoloģijas to regulēšanai.
Taču dīvainā kārtā visām pašvaldībām esot ļoti līdzīgas prasības. Un rezultātā konkursos uzvarot viena firma, kas gaismekļus ražo un viena, kas tos uzstāda. Tiesa, turpat tālāk var izlasīt, ka Latvijā ir tikai viens uzņēmums, kas specializējies LED gaismekļu ražošanā, turklāt veiksmīgs, jo 80% savas produkcijas eksportē, tostarp tā ražotie LED gaismekļi uzstādīti Somijā, Nīderlandē, Francijā.
Rezultātā nav saprotams par ko skandāls. Vai tie ir pārmetumi Latvijas politiskajai un biznesa videi par to, ka tikai viens uzņēmums spējis izaugt un attīstīties? Vai par to, ka šis pašmāju uzņēmums apkalpo ne tikai ārvalstu klientus, bet vēlas to darīt arī pašu mājās?
Šī vētra jeb es teiktu, vētra ūdensglāzē, kas gan spēj radīt netīras putas uzņēmēju reputācijai, diemžēl lieliski demonstrē lielas sabiedrības daļas attieksmi pret biznesu un pret vietējiem uzņēmumiem - vārdos valstij vajag attīstīt vietējo tautsaimniecību, radīt jaunus eksportspējīgus produktus, tiek rīkoti miljonos, ja ne miljardos naudas izteiksmē mērāmi pasākumu steri, kuros ļaudis kaut kādā veidā apspriež šo vajadzību. Taču kas tālāk? Tad, kad kaut kas tāds patiešām tiek radīts, tad tas jānolej dubļiem jau saknē?
Apgaismojuma iepirkuma organizēšana ir ļoti specifiska, un nav daudz tādu speciālistu, tostarp pašvaldību iepirkuma speciālistu, kuri orientētos gaismekļu viedo tehnoloģiju tehniskajās prasībās. Tāpēc ir tikai normāla prakse, ka iepirkuma nolikuma sagatavotāji informāciju par iespējamām tehniskajām prasībām meklē publiskajos informācijas avotos, tostarp dažādu kompāniju mājas lapās, kā arī par paraugu ņem citu pašvaldību pieredzei. Tajā nav nedz nekā nosodoša, nedz pretlikumīga. Tieši pretēji, vairākas reizes publiskās diskusijās ir ticis norādīts, ka katrai pašvaldībai nav jānodarbojas ar “jauna divriteņa izgudrošanu”, tam tērējot darbinieku enerģijas un laika resursus, kas visai nodokļu maksātāju sabiedrībai jeb principā lielākoties uzņēmējiem nozīmē - naudas resursus. Tā vietā būtu ieteicams pārņemt citu pašvaldību jau radītos risinājumus.
Šajā gadījumā būtu jāpriecājas, ka daudzas pašvaldības (vai tiešām 30 no visām 119 Latvijas pašvaldībām ir daudz?) ir sasparojušās izmantot Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansējumu, lai savas teritorijas ielu apgaismojumā nomainītu vecās kvēlspuldzes uz daudz ekonomiskākajām LED lampām, kas pie tam nodrošina arī CO2 izmešu samazinājumu un inovāciju pielietošanu. Viena LED apgaismojuma lampa kalpo ne mazāk kā 100 000 darba stundas jeb aptuveni 26 gadus. Apgaismojumā, izmantojot viedās tehnoloģijas, ir iespējams pielāgot gaismas intensitāti atbilstoši satiksmes plūsmai, tādā veidā nodrošinot gan iedzīvotājiem gaismu, gan vēl papildu elektroenerģijas patēriņa ekonomiju, kā arī ietaupot uz apgaismojuma sistēmas apkalpošanas izmaksām, ņemot vērā, ka pati sistēma ziņo par bojājumiem utt.
Eksperti medijos jau ir izteikušies, ka, modernizējot ielu apgaismojuma sistēmas, valsts un pašvaldības spētu nodrošināt kvalitatīvāku apgaismojumu, ieekonomējot finansējumu uz elektrības un citu izmaksu rēķina, bet pašus ieguldījumus atpelnīt 4 - 8 gadu laikā.
Tāpēc vairāku pašvaldību sāktie apgaismojuma modernizācijas projekti būtu jāvērtē tikai un vienīgi pozitīvi, jo ieguvēji būs gan pašvaldība, gan iedzīvotāji. Neizpratni izsauc mājieni, ka varētu būt iespējama tik daudzu pašvaldību koordinēta iesaiste kāda konkrēta pretendenta lobēšanā.
Protams, jāņem vērā apstāklis, ka Latvijā šajā nozarē nav daudz vietējo ražotāju, tāpēc zināmā mērā ir loģiski, ka visātrāk un visērtāk publiskajā telpā ir iegūt tehniskos parametrus tieši no pašmāju piegādātājiem. Tajā pašā laikā tas nekādi neierobežo pretendentu loku, jo tas joprojām ir un paliek publiskais iepirkums, kur var startēt kā vietēji, tā arī ārzemju uzņēmumi. Turklāt sankcijas par iepirkuma likumu pārkāpšanu ir bargas - finanšu korekcija, tāpēc diez vai kāda pašvaldība atļautos riskēt, lobējot konkrētu ražotāju.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka nereti uzņēmēju diskusijās izskan, cik grūti ieiet kādos ārvalstu tirgos, kā katra valsts nodarbojas ar netiešu savu uzņēmēju protekcionismu, mēģinot izlavierēt starp vienādu noteikumu piedāvāšanu visiem, tostarp arī ārzemniekiem, tajā pašā laikā sargājot savus uzņēmējus. Ārzemēs nav nekā neparasta, ka vietējās valsts un pašvaldību institūcijas tehniskos nolikumus veido, vadoties no pašmāju ražotāju specifikācijām, tādējādi netieši sekmējot protekcionisma politiku, pat ar to lepojoties. Tāpēc nav saprotami publiskajā telpā izskanējušie pārmetumi pašvaldībām par nolikumu sagatavošanu primāri izmantojot Latvijas piegādātāju vidū atrodamo informāciju.
Jeb aiz tiem Latvijas medijiem, kas pārmet pašvaldībām it kā viena pašmāju ražotāja lobēšanu slēpjas kādas patiesībā citas, ekonomiskās, intereses?
Andris Deniņš, ekonomikas profesors