Ražojošās Amerikas otrā elpa?

Sentluisas Federālo Rezervju bankas (Federal Reserve Bank of St.Luis) mājaslapā ir atrodams grafiks ar nosaukumu “Total Construction Spending: Manufacturing in the United States”, kas latviski būtu tulkojams kā “Kopā celtniecības izmaksas: ražošana ASV”. Grafiks, kurš, kā liecina ieraksts mājaslapā, pēdējo reizi ir atjaunots šī gada 1.oktobrī, parāda ražošanas jaudu ASV izbūvei veltīto izmaksu dinamiku kopš 2002.gada. Pat pavirši uz to paskatoties kļūst skaidrs, ka ar šīm izmaksām kopš 2021.gada notiek kaut kas interesants.

Proti, ražošanas jaudu celtniecības gada izmaksas ir pieaugušas no nepilniem 77 miljardiem USD 2021.gada maijā līdz 238 miljardiem USD šī gada augustā. Citiem vārdiem, tās ir pieaugušas 3-kārtīgi 3 gadu laikā! Lai būtu saprotams ka šādi apjomi un tempi ir bezprecedenta vismaz šī gadsimta laikā, vien norādīšu, ka iepriekš, lai izmaksu apjomi pieaugtu trīskārtīgi, proti no 27 uz 80 miljardiem USD, bija vajadzīgi 10 gadi (no 2005. līdz 2015).

Skaitļi runā paši par sevi. Pat ņemot vērā celtniecības izmaksu inflāciju, kas savā maksimumā 2022.gada vidū sasniedza 24% gadā, uzprasās secinājums ka ražošana ASV piedzīvo sava veida renesansi. Kas to radījis un kādi būtu tās iemesli? Vairāki analītiķi kā pašsaprotamu min kovid un militāro konfliktu radīto globālo piegādes ķēžu sabrukumu. Protams, tur pat blakus tiek minēts arī līdzšinējās ASV Prezidenta administrācijas gudrais kurss, kas šādu pavērsienu veicinājis. Nevar noliegt to, kas ir acīmredzami loģisks. Pēdējo gadu satricinājumu radītās sekas globālajā ekonomikā nešaubīgi ir spēcīgs motīvs rīkoties. Savukārt Prezidenta Baidena administrācijas laikā ir tikuši pieņemti vairāki likumdošanas akti, pirmām kārtām te jāmin CHIPS and Science Act, kas paredz ievērojamas (maigi izsakoties) subsīdijas pētījumiem un ražošanas jaudām pusvadītāju nozarē, kā arī infrastruktūras objektu atjaunošanai un attīstībai.

Tomēr, vietā te būtu norādīt, ka investīcijas ražošanas jaudās pieder pie stratēģiskās plānošanas līmeņa, tātad 3 un vairāk gadu nākotnes perspektīvas. Miljoni un miljardi šiem nolūkiem nebūt nekustās tādā ātrumā kā nauda no mūsu kontiem bankās. Lēmums par to izvietošanu ir kārtīgi jāapsver, un tas prasa laiku. Tālāk, ir jāveic projektēšana, kas atkal prasa laiku. Ir jāsagādā vajadzīgās atļaujas un saskaņojumi, kas kā visur prasa laiku. Visbeidzot var ķerties klāt pie būvēšanas, kas, protams, prasa laiku. Salīdzinājumam iz dzīves. General Dynamics munīcijas ražotnes Skrentonā, Pensilvānijas štatā, rekonstrukciju kas anonsēta 2024.g. sākumā ir paredzēts pabeigt 2025.g. otrajā pusē. Savukārt sprāgstvielas - trinitrotoluena jeb TNT ražotnes uzcelšanai, arī anonsēta 2024.g. sākumā, tiek paredzēti divi gadi. Un tā ir tikai būvniecība, savukārt lēmuma pieņemšanai, kā izskatās, arī vajadzēja vismaz gadu. Un tas ir apstākļos kad granātas jau labu laiku krīt ne tik tālu no NATO durvīm! Pat ja ņemam vērā, ka lēmumu šeit pieņēma ASV Kongress, un tās ir dzirnavas kas maļ ļoti lēni un ne vienmēr labi, tad tomēr tie ir procesi kas paņem ne mēnešus, bet gan gadus! Attiecīgi, lēmumi par projektiem, kas tika uzsākti 2021. un pat 2022.gadā tika svērti un vērtēti ne vēlāk kā 2020.gadā - tātad Prezidenta Trampa administrācijas laikā.

Kas attiecas uz likumdošanas aktiem - to pašu jau pieminēto CHIPS and Science Act - tad te arī jāņem vērā divi apstākļi. Pirmkārt, tas ir tas ko amerikāņi sauc par “bipartisan”, proti, abu Kongresā pārstāvēto partiju sponsorēts akts. Otrkārt, arī šim aktam kājas aug no iepriekšējās administrācijas laikiem - 2019.gada beigām. Spriešanas un saskaņošanas process atkal bija ilgs un Kongresa balsojumu tas saņēma tikai 2022.gada jūlijā, savukārt Prezidents Baidens to parakstīja par likumu 2022.gada 9.augustā. Laikā, kad, kā redzam, mūs interesējošais process jau bija pilnās burās. Tas, protams, netraucē Baidena administrāciju pierakstīt panākumus par notiekošo vienīgi sev. Kā jau visur un vienmēr šai pasaulē! Ne par to runa! Ievērības vērts ir, ka Baidena administrācija, kas solījās reversēt vai visu kas bija uzsākts Trampa prezidentūras laikā, patiesībā klusītēm labu daļu no tā turpināja un ASV reindustrializācijas jautājumā, kā redzam, to darīja pavisam konsekventi.

Šai vietā jau dzirdu kliedzienus - tu ko, Trampu atbalsti! Cienītie antitrampisti un anticiti! Es neesmu ASV pilsonis un nevaru atbalstīt ne Trampu ne Harisu ne kādu citu pretendentu uz ASV Prezidenta amatu! Tik daudz taču vajadzētu saprast! Pirmkārt, saprast ka nevajag cepties jo ne mēs esam vēlētāji, ne arī mūsu prezidentu tur vēl! Otrkārt, šis piemērs, manuprāt, parāda cik tālu no realitātes mums tiek rādītas un mēs iztēlojamies šīs vēlēšanas. Treškārt, stāsts ir par to, ka tad kad mēs visi smējāmies vēderus turēdami (bet dažs labs pat pirkstu pie pieres piesita) par deklarācijām no augstas tribīnes par ražošanas atgriešanu ASV un atkarības no Āzijas, un vispār tālu tautu piegādātājiem, izbeigšanas, ASV korporatīvajā vidē tika pieņemti lēmumi - nopietni un, visdrīzāk, ar ilgstošām un globālām sekām.

Vai ražošana ASV ir ieguvusi otro elpu? Te droši vien vietā būtu atsaukties uz Dena Sjaopina slaveno izteicienu - “ir pāragri spriest”. Tas, ko varētu teikt ir - izskatās, ka ASV korporatīvā pasaule ir pieņēmusi izaicinājumu tās līdera lomai. Notiekošais nepavisam neatgādina spontānu reakciju uz kaut kur pačibējušo pandēmiju vai karu, par kuru pirms trīs gadiem neviens nezināja un kurš kaut kad taču beigsies. Ja jautājumā, kurš mūs ASV vēlēšanu kontekstā uztrauc visvairāk, par vēlēšanu rezultāta ietekmi uz karu Ukrainā valda pilnīga neziņa, tad citā jautājumā, kurš mūs var ietekmēt ne mazāk, par ASV reindustrializāciju ir pilnīga noteiktība. Tā turpināsies neatkarīgi no tā vai ASV jaunā seja būs pirmoreiz vēsturē tumšādainas sievietes seja vai atkārtoti ne pārāk slaidais baltādainais gaišmatis. Sekas un rezultātus varēsim vērot turpmākos desmit gados.