WikiLeaks skandāls, kas ievērojami izpurināja ASV starptautisko autoritāti, it kā uz mirkli pieklusis. Taču nav ne mazāko šaubu, ka tas nenorims līdzīgi kā "parastie" preses skandāli, kas parādās, lai dotu vietu nākamajam.
Šim skandālam būs dziļākas politiskas sekas. Kaut vai tāpēc, ka ar ASV diplomātiem vairs neviens pasaules varenais vai mazāk varenais nerunās kā līdz šim ar patiesas vai piespiedu labvēlības smaidu sejā. Protams, laiks dziedē. Tā varētu cerēt ASV diplomāti un varasvīri, kuru autoritāte ir iedragāta, pateicoties WikiLeaks atmaskojumiem. Taču pagaidām no ASV puses nav vērojamas nekādas kustības, lai atjaunotu iedragāto autoritāti, – kaut vai mainot uzvedības stilu, nākot klajā ar kādiem jaunas politikas uzstādījumiem komunikācijā ar valstīm – stratēģiskajiem vai sadarbības partneriem.
Par galveno komunikācijas metodi izvēlēts noliegums, WikiLeaks dibinātāja Džūljena Asanža pasludināšana par noziedznieku, organizācijas kontu bloķēšana... respektīvi, viss to spēka demonstrācijas arsenāls, kas tik neveikli, augstprātīgi un nožēlojami izskatās WikiLeaks atmaskojumos par ASV ārpolitikas tēmu.
ASV starptautiskā efektivitāte WikiLeaks atmaskojumu gaismā kādu laiku noteikti būs ierobežota, atzīst eksperti. Tas ir neapstrīdami, taču jautājums ir, vai šī efektivitāte spēs atjaunoties un vai turpmākie WikiLeaks publiskie nolējumi (ja tādi vēl būs pēc plašās represiju virknes) nenovedīs un vai jau nav noveduši pie situācijas, ka pasaules kārtības smagsvars, kādas līdz šim bijušas ASV, ir neatgriezeniski zaudējis savu starptautisko svaru. Un tas objektīvi izraisa bažas, jo zārks, kā zināms, nevar palikt tukšs. Pēc notikumiem ASV 2011. gada 11. septembrī teica, ka "pasaule nekad nepaliks tāda kā līdz šim", bet par WikiLeaks sagādāto 11. septembri pasaules diplomātijā var teikt "ka pasaules diplomātija arī nepaliks tāda kā līdz šim". Bet kāda? Lūk, tas ir jautājums, uz kuru vismaz pagaidām ASV nesniedz nekādu atbildi.
Pagaidām ASV vicina zobenu Asanža virzienā un klaigā par terorismu, taču ne ar vārdu nepasaka, ka tas, kas parādās WikiLeaks dokumentos, liecina par sliktu diplomātiju. Daudzviet pat izcili netalantīgu, vulgāru baumu sagrābstījumu, kas nedara godu lielvalsts diplomātijas augstajiem standartiem. Visticamāk, ASV diplomātiem (nu, varētu nebūt augstprātīgi un teikt, ka ne tikai ASV, bet arī citu valstu diplomātiem) bija stingri piemirsies, ka diplomātiskā un slepenā sarakste ir pakļauta publiskošanas riskam – un vēsturē ir bijis ne mazums gadījumu, kad tieši tas ir noticis. Un labi diplomāti savos ziņojumos allaž ņem vērā šo aspektu. Uzsveru – labi diplomāti.
Vēl viens jautājums, uz kuru atbildi gaida ASV sadarbības partneri, ir šīs valsts spēja paturēt slepenībā konfidenciālus dokumentus. Saprotams, ka šis nav jautājums, atbilde uz kuru tiks publiskota, taču tas gruzdēs vēl ilgi un ietekmēs sadarbību ar šo valsti.
Neapšaubāmi, ka viena no centrālajām problēmām, uz kuru pagaidām nav atbildes, ir, kas notiks ar WikiLeaks tēvu Džūljenu Asanžu. Arī pašā ASV ir parādījušies viņa ietekmīgi apoloģēti, kas pauž neizpratni par represijām pret cilvēku, kurš "atklājis ASV murgaino ārpolitiku" (The Washington Post), savukārt žurnāla Time lasītāji pat savā balsojumā Asanžu atzinuši par Gada cilvēku 2010. Konflikts starp vārda brīvības augstajiem standartiem (uz ko nerimtīgi ir norādījusi ASV sev un citiem) un rīcību, kas vērsta pret WikiLeaks un Asanžu, neapšaubāmi parādīs ASV spēju mainīties un gatavību sekot vārdiem arī darbos. Reizumis tas taču pat ir izdevies arī saskaņā ar WikiLeaks nolējumiem – Latvija taču ar prieku uzzināja, ka ASV tomēr bija Baltijas aizsardzības plāni un mēs še nebūtu pamesti vientuļi militāra apdraudējuma gadījumā. Ja vien, protams, par tīru patiesību var uzskatīt visu, ko saturējuši ASV valdības slepenie papīri.
Atbilde uz jautājumu par konfliktu starp vārda brīvību un slepenību būs jārod agri vai vēlu, un tas tomēr nebūs izdarāms tikai ar represiju palīdzību – Vācijā, piemēram, dzimst WikiLeaks dvīņi OpenLeaks, kas līdzīgā veidā plāno nodarboties ar slepenu dokumentu publiskošanu atklātas pastkastītes veidā, ļaujot presei izmantot tās saturu. Un ko tad? Mediji taču neapstāsies, sabiedrības tiesības zināt tie neapšauba, lai kā tas arī kādiem nepatiktu.