Ja tu nepiedalies, tad nečīksti pēc tam, ka tevi neņem vērā lielā politika. Tā var teikt tiem, kas saka, ka nepiedalīsies referendumā, kurā tiks izlemts 10. Saeimas liktenis. Patiesībā vēsturiska iespēja, kas līdz šim nav bijusi dota Latvijas valsts pilsoņiem, līdz ar to – tās neizmantošana, manuprāt, ir vienkārši savu politisko tiesību izniekošana. Lai gan, protams, arī tiesības nepiedalīties nobalsošanā ir vienas no katra pilsoņa politiskajām tiesībām.
Kā balsot referendumā? Šis ir jautājums, kas parādījies pēdējo nedēļu laikā, kad noplakusi sākotnējā eiforija pēc Zatlera rīkojuma nr. 2 un piezemējies noskaņojums nu mēs viņiem parādīsim. Jo nākamais jautājums bija – ko tad parādīsim, vēl tālāk – ko tad viņi parādīs mums. Un te nu jāsaka, ka atbildes uz pēdējo un būtiskāko jautājumu nav, un tas ir galvenais, kas rada šaubas par principiālu politiskās vides uzlabošanos pēc (prognozējamās) Saeimas atlaišanas. Ne Valdis Zatlers, kurš atļāvās riskēt ar valsts demokrātisko institūciju līdzsvaru savtīgu mērķu labad, ne citas partijas un to politiķi, kuri nespēja strādāt tik politiski un taktiski gudri, lai nepieļautu tektoniskas svārstības tautas noskaņojumā un dzīves līmenī, nav šo nedēļu laikā pārliecinājušas, ka tām ir rīcības plāns, kā mazināt plaisu starp tautu un varu. Tā priekšvēlēšanu kampaņa, ko sākušas partijas, Zatleru ieskaitot, liecina, ka, atlaižot 10. Saeimu, mēs nākamajā iegūsim aptuveni tādu pašu sastāvu, kāds bija līdz šim – tas ir, 60 jaunievēlētie un 40 vecie deputāti, un priekšvēlēšanu augstās morāles latiņas, kas ar skaistu lozungu spraudītēm tiek piekabinātas politiskajā retorikā, ir tieši tik vien vērtas, lai tās aizmirstu nākamajā dienā, kad ieņemts deputāta krēsls.
Nobalsot pret Saeimas atlaišanu ir racionāls lēmums. Vairāku apsvērumu dēļ – pirmkārt, tāpēc, ka Saeimas atlaišanas motivācija ir bijusi vairāk nekā šķidra. Pēkšņā valsts augstākās amatpersonas apjēgsme, ka te kaut kas nav kārtībā ar tiesiskumu, brīdī, kad jūti, ka amata beņķis slīd ārā no padibenes, nevar būt nekāda argumentācija Saeimas atlaišanai. Pēkšņā apjēgsme pēdējās amata dienās, ka valdībai visu it kā diktē kādas personas no malas (un trīs nosauktās, starp citu, ir tautas vēlēti deputāti), ir nabadzības apliecības izrakstīšana ne vien tai pašai valdībai, bet arī pašam sev un arī nevar kalpot par pamatu Saeimas atlaišanai. Saeimas darbs ir likumdošana. Fakts, ka rīkojumā nr. 2 netiek nosaukts neviens 10. Saeimas pieņemts likums, kas neatbilstu tautas interesēm, vien apliecina, ka motivācija tieši parlamenta atlaišanai ir sasodīti vāja. Vienīgie iemesli, kas netika nosaukti, bet kas bija reāli, ir 10. Saeimas nevēlēšanās ievēlēt to pašu prezidentu uz atkārtotu termiņu un Vienotības nevēlēšanās veidot jaunu koalīciju ar Saskaņas centru, lai nodrošinātu šo pašu pirmo iemesla izpildi.
Tomēr izšķiršanās balsot pret ļoti daudziem ir emocionāli nepieņemama. Pirmkārt, tāpēc, ka vienmēr gribas, lai Saeima būtu vēl labāka, proti, spētu sadzirdēt un realizēt tautas vairākuma gribu un intereses. Otrkārt, tāpēc, ka arī 10. Saeima dejoja taupības politikas kurpēs zem meldiņa, ko pūta starptautiskie aizdevēji. Un, treškārt, tāpēc, ka šī ir iespēja ielikt atzīmi politiķiem, un reitingi rāda, ka tā būs nesekmīga atzīme.
Jautājums tad ir tikai viens – vai, liekot nesekmīgu atzīmi šai Saeimai, mēs esam pārliecināti, ka nāks citi, kas to labos? Otrs – vai sabiedrība ir gatava vienlaikus ielikt nesekmīgu atzīmi arī savai līdzšinējai politiskajai izvēlei pārliecībā, ka tā noteikti pēc diviem mēnešiem kļūs gudrāka un labāka nākamās Saeimas izvēlē?