Iedzīvotāji arvien optimistiskāk vērtē valsts attīstību un valdības darbu, pirms dažām dienām moži vēstīja DNB Latvijas barometra pētījuma rezultāti. Tiesa, par optimismu liecina vien tas, ka valdību šobrīd atbalsta 20% Latvijas iedzīvotāju, kas ir drusku vairāk, nekā pirms gada.
Realitātē tas liek izdarīt nekavējošu secinājumu, ka valdību neatbalsta 80%. Protams, man iebildīs eksperti, ka šajos pētījumos īstenībā neparādās vis kāds vērtējums valdības darbam, bet tas drīzāk ir iedzīvotāju personīgās labklājības novērtējums. Lai nu tā būtu. Bet, ja ar savu dzīves līmeni un labklājību nav apmierināti teju 80% iedzīvotāju, tad būtu brīnums, ka tie rīkotu atbalsta demonstrācijas valdībai.
100 dienas, kas nākamās nedēļas sākumā būs Valda Dombrovska valdībai, apliecina, ka iedzīvotāju turpmākajam optimismam nav pamata. Iedzīvotāju cirpšanas kurss, ko apzīmē ar gada nevārdu «fiskālā konsolidācija», ir nostiprinājies kā politikas instruments. Vienotībai šajā koalīcijā nav tādu partneru, kas mēģinātu apšaubīt šī kursa lietderību. Nacionālā apvienība to nedarīs tāpēc, ka viņiem dota iespēja parosīties referendumu kaldināšanas druvā, bet zatlerieši tāpēc, ka viņiem kā partijai nekādu citādu ne politisku ideju, ne instrumentu nekad arī nav bijis.
Vienotība ir uzsākusi ļoti mērķtiecīgu kursu uz valsts varas centralizāciju un kontroli valdošās varas rokās, turklāt, jāatzīst, dara to ļoti gudri. Dažādu jaunu kontroles un «pārresoru» institūciju radīšana dabā un iecerēs, vienota sabiedriskā medija izveides koncepcija, ideja par ilglaicīgām kampaņām «valsts ideoloģisko pamatu izskaidrošanai», atklāta balsošana partiju disciplīnas kontroles nolūkos, savējo kadru iebīdīšana dažādos amatos – tiešām liecina, ka šeit ir runa par veselu stratēģiju, kuras rezultāts vēl šobrīd ir tikai nojaušams, bet nav jau ne mazāko šaubu – valsts varā drīkstēs atrasties tikai Vienotības «ideoloģijas» apkalpotāji, bet iedzīvotājiem jārēķinās ar iespēju kļūt par finansiāli kontrolētām skrūvītēm ar «pareizi» izskalotām smadzenēm. Taisnība tam, kurš teicis, ka Valdis Dombrovskis šeit uzvedas nevis kā Latvijas Ministru prezidents, bet kā Eiropas Savienības vēstnieks Latvijā, kas vietējiem izskaidro latviešu (tiesa, visai ierēdnieciskā) valodā, kā viņiem būs izpildīt ES pieņemtos lēmumus.
Iekšēji koalīcija pēc 100 dienām ir nonākusi pie tā secinājuma, pie kura to vedināja jau valdības izveides sākumā – ka perspektīvā tā var kļūt mazspējīga, ja balstīsies tikai uz ideoloģiski amorfo Zatlera Reformu partiju, pagaidām potenciālu neizvērsušo Nacionālo apvienību un amatu kampēju sešnieku. Protams, pagaidām, amatu dalīšanas ziedonī, īslaicīgie kašķi beidzas, vēl lāgā nesākušies, jo, kamēr vēl ir ko dalīt, tikmēr nav nekāda pamata šķirties. Zatlerieši vēl cer, ka gan jau viņi arī parādīs zobus Vienotībai, un, ja ne ar spēku, tad ar dīkšanu izdosies izdīkt kādus nozīmīgākus amatus pie silēm ostās, kur kaut ko pareformēt.
Zatlera Reformu partijai diemžēl kā politiskajiem pirmziemniekiem nav vēl līdz galam izdevies apgūt mācību, ka sekmīgu darbu koalīcijā, ko novērtē vēlētāji, nodrošina nevis tikai ministru darbs valdībā, bet tā mērķtiecīga virzība no Saeimas frakcijas vadības puses. Tā kā Valdis Zatlers vēl joprojām nespēj noņemt rīkojuma nr. 2 nimbu sev no galvas, tad nevar gaidīt, lai viņš nopūlētos ar reālo ministru darbības «aizmugures» nodrošināšanas darbu koalīcijā.
Vienotība pagaidām var būt aizņemta pati ar sevi un varas centralizāciju. Arī gulēt, ik pa brīdim atgaiņājot apnicīgi sīcošos zatleriešus un olšteiniešus. Taču, būdama apveltīta ar politisku pieredzi, tā zina, ka ilgi tā nevarēs. Ne jau iekšēju, bet ārēju apsvērumu dēļ. Vienotībai kā eirokrātijas paklausīgai skolniecei ir jāizpilda «mājasdarbs» par Lisabonas līguma izmaiņām un finanšu stabilitātes paktu, kas prasīs plaša atbalsta nodrošināšanu valdībai Saeimā. Diez vai zaļos zemniekus izdosies piedabūt pie šīs atbalstīšanas, tikai apsaukājot tos paklausīgajos medijos par «stabilitātes pretiniekiem», tumsoņiem, tiesiskuma (?) pretiniekiem. Nāksies iet uz politisku vienošanos uz paritātes principiem, kas var nākotnē ietekmēt arī valdības darbu.
Otrs – divvalodības referenduma sekas. Nacionālās pretstāves eskalācija diemžēl ir viens no variantiem. Arī nepārliecinošs balsojums pret divvalodību Latgalē nav izslēdzams. Valdība šeit nevarēs politiski nemanevrēt lielākas politiskas saliedētības virzienā. Ar kampaņu un saukļiem te nebūs līdzēts.