Sāpīgi. Tā var raksturot izjūtas, kas pārņem, vērojot parlamentāriešu rosīšanos ap Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu.
Ļoti negribējās piekrist tiem, kuri jau parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveides brīdī tai prognozēja līdzīgu čiku, kā tas bija noticis ar iepriekšējām izmeklēšanas komisijām. Tās arī tika dibinātas ar cerībām, ka nupat, nupat... mēs nonāksim pie secinājumiem, kas atmaskos politiskās elites saaugšanu ar netīriem biznesa darījumiem, kas atgriezīs cilvēkos tiesisko paļāvību un uzticēšanos valsts varai. O, jā! Jau izlasot šīs rindas, uzreiz ir skaidrs, ka ideja absurda – pati politiskā elite izmeklēs pati savas darbības?! Tikai vienā gadījumā – ja šīs darbības varēs novelt uz politiskajiem konkurentiem. Un tieši tas ir noticis Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas farsā, par ko pārvērtās ar tādām cerībām veidotās komisijas darbība.
Maxima lielveikala sagrūšana bija un ir lielākā traģēdija Latvijas valsts vēsturē ne tikai tāpēc, ka tā aiznesa 54 cilvēku dzīvības. Tā bija lielākā traģēdija, jo lielā mērā izdzēsa paļāvību uz varas iespējām aizsargāt savu iedzīvotāju tiesības uz dzīvi likumsakārtotā un civilizētā valstī. Tādā valstī, kur cilvēku savstarpējās attiecības un attiecības ar valsts varu un tās institūcijām balstās uz likumu un tiesiskiem normatīviem, nevis uz shēmām, sarunāšanu un kukuļņemšanu. Un jebkuram, bez jebkādas komisijas un izmeklēšanas bija skaidrs, ka tieši šīs iepriekšminētās darbības noveda pie nāvīga iznākuma.
Pakavēsimies pie tāda jēdziena kā politiķu morālā atbildība. Ir virkne politologu, arī Latvijā, kas jau augstskolās studentiem māca, ka jēdziens «morāle politikā» ir absurds. Lai, protams, tas paliek augstskolu sienās, jo vēlētājs vienkārši pieturēsies pie izteiciena «tiem politiķiem gan kauna nav». Kauna tiešām nav, un tas pazuda ne jau Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas laikā. Tas pazuda jau tālajos deviņdesmitajos, kad tika krustu šķērsu izmeklēts un grāmatās aprakstīts, kā arī parlamentā izmeklēts Latvenergo 3 miljonu pazušanas gadījums. Toreiz jau visiem bija skaidrs, ka 3 miljonu pēdas ved uz politikas virtuvi un augstām amatpersonām, kas tajā sagremojušas minēto summu. Taču... gluži kā mafijā stājās spēkā omertas likums Latvijas politikā, un tas diemžēl attiecās arī uz visiem sekojošajiem parlamentārās izmeklēšanas gadījumiem.
Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu diemžēl apdraud ne tikai politiskās izrēķināšanās skandāli un omertas tradīcija. Diemžēl ir apdraudēts arī tiesiskais ceļš, kā nonākt pie taisnīga gandarījuma šajā lietā. Tas draud iestigt nebeidzamas tiesāšanās purvājā. Lietas materiālu kvantums ir tāds, ka apdraud pat advokātu un cietušo iespējas ar tiem iepazīties, nerunājot jau par izmaksām materiālu kopēšanai lietas iztiesāšanai, kur minētās summas svārstās milzu amplitūdā no 40 tūkstošiem eiro līdz pat miljonam eiro. Kur vēl saskaitīsim advokātu honorārus un tiesas izmaksas! Zinot Latvijas tiesu praksi, iegūsim tikai un vienīgi to, ka lietas iztiesāšana vilksies gadu desmitiem. Kopējo prasījumu skats civillietās ir ap 155 miljoniem eiro, un ticība, ka atbildētāji to arī uzreiz bez vārda runas samaksās cietušajiem – ir naivums. Cīniņš ar zobiem un nagiem ilgs, un sabiedrība neatgūs zaudēto paļāvību uz taisno tiesu. Diemžēl.
Vai to varētu kompensēt ar dažu politiķu ātrāku izkāršanu pie kauna staba? Tikai tad, ja pamatojumā izskanētu nevis vispārējas frāzes par «atbildību par Būvinspekcijas likvidēšanu», bet gan pievienotie krimināllietas materiāli par maksāšanu politiķiem un partijām un lobēšanas shēmām būvniecībā. Citādi tā ir tikai politiskās atbildības grabuļa šķindināšana vēlētāju uzmanības pievēršanai, bet neko nepasakoša par traģēdijas cēloņiem.