Starptautiskais valūtas fonds atgādina ārstu brigādi, ko izsauc tādēļ, lai viņi ar savām reanimācijas metodēm kādu laiku noslēptu patiesību par pacienta nāvi.
SVF palīdzības izmantošana ir ceļš uz elli, kas bruģēts ar vislabākajiem nodomiem. SVF darbinieki visi kā viens kalpo dievam, kura vārds ir Kopprodukts. Tieši tāpat kā Latvijas varas vīri un sievas ir gatavi nest jebkuru upuri Iekšzemes kopproduktam (IKP), lai tas nemitīgi pieaugtu resnumā, garumā un platumā, SVF pielūdz un baro Pasaules Kopproduktu kā summu no visu valstu kopproduktu kāpumiem un kritumiem. SVF ideālais mērķis ir panākt, lai IKP nesamazinātos nekad un nevienā valstī. Tas gan nebūt nenozīmē SVF mīlestību pret Latviju vai kādu no tās bēdumāsām. SVF mīl tikai un vienīgi Kopproduktu, uz kura pieauguma rēķina fonda darboņi dzīvo neaprakstāmā labklājībā.
Pretēji bieži dzirdamiem apgalvojumiem, SVF patiešām mīl Latvijas IKP kā sevi pašu, t. i., kā vienu no Lielā Kopprodukta iemiesojumiem. Tās ir muļķības, ka SVF mums un vispār kādam uzmācoties ar slepenu nodomu graut vietējo rūpniecību un lauksaimniecību kādas citas valsts ražotāju interesēs. Ne jau tāpēc IKP krīt vienmēr un visur, kur vien parādās SVF, bet SVF parādās tikai tad un tur, kur IKP jau gāžas bezdibenī, nevis pārdzīvo bagātajām valstīm raksturīgo IKP svārstību lejupejošo fāzi. SVF uzdevums tad nu ir šo gāšanos nobremzēt/apturēt, lai vietējā IKP nokrišana faktiski līdz nullei vienā valstī gan pati par sevi, gan ar ietekmi uz kaimiņvalstīm nepakļautu briesmām Lielo Kopproduktu.
SVF mīl visus IKP kā savus bērnus tieši tāpēc, ka tie arī ir SVF bērni pēc vecāku ģīmja, t. i., pēc IKP aprēķināšanas metodikas. Nulles IKP, pēc SVF aprēķiniem, nenozīmē, ka attiecīgajā valstī jeb teritorijā vairs nav nekāda produkta, tai skaitā pārtikas produktu, bez kuriem visi ir nomiruši badā, kaut gan – jā, parasti tur daudzi nomirst badā. Tomēr pat nulles IKP teritorijā pārtikas produktu pietiek 9/10 iedzīvotāju iztikai. Zemnieki šos produktus saražo un cenšas apmainīt pret pilsētas, t. i. – pilsētnieku labumiem: zābakiem un zeltlietām, bet lielākā daļa valsts iedzīvotāju pārtiek no līdzdalības šo preču apmaiņas ķēdē. Lai tajā pietiktu vietas tik daudziem cilvēkiem, no šīs ķēdes ir jāizslēdz kapitāls, t. i., lielveikali (praktiski – visi veikali) un vēl lielākās vairumtirdzniecības preču noliktavas ar preču pārvadāšanas transporta līdzekļiem. Pārvietojamās preces tad tiek dalītas pat mazākās porcijās nekā cilvēkam stundām un dienām ilgā pārgājienā panesamas somas, kannas vai maisi. Par tirgus – melnā tirgus – produktu mērvienību kļūst tāds maizes, gaļas vai cukura daudzums, kādu var iedabūt zem apakšbiksēm, paliekot daudzmaz pieklājīgā izskatā, jo pretējā gadījumā preces nesējs tiek aplaupīts, ko mēdz saukt par kontrabandistu arestēšanu. Latvijā tas visā krāšņumā pēdējoreiz tika piedzīvots 1918.–1920. gadā, bet pelēcīgākus notikumus ar līdzīgu jēgu spēj atcerēties tie, kuri kaut bērna acīm pieredzēja 1944.–1947. gadu.
Paldies SVF vismaz par to, ka šis fonds iztiek bez liekulības, uz kuras rēķina pelna daudzi citi fondi, ka kādu ļoti sāpinot arī tādas humānās katastrofas, kas neskar pašus. SVF pilnīgi atklāti pārstāv kapitālu, kas ieguldīts lielveikalos un visā pārējā infrastruktūrā, bez kādas kopš 20. gadsimta vidus nevarot iztikt neviens civilizēts cilvēks. Proti, neviens cilvēks nespējot paņemt rokās maizes gabalu, par kuru nav samaksāts tik daudz, lai kaut daži ASV centi šā pirkuma rezultātā neatgrieztos ASV. Šī valsts ir pati sev piešķīrusi tiesības pārplūdināt pasauli ar neierobežotā daudzumā drukātiem dolāriem, kuri pa dažnedažādu starpnieku (vai banku, vai valūtu) ķēdi ir ieplūduši arī jebkura Latvijas lielveikala uzcelšanai iztērētajā naudā, kas tagad ir jāatdod.
No valstu vadītājiem tiek prasīts tik vien, lai viņi ļautu sevi uzpirkt ar pašu treknāko no dažiem treknajiem gadiem, kādi iestājas ikvienā valstī aizdevumu saņemšanas periodā. Treknie gadi saucas par attīstību, ko finansē privātās bankas un koordinē Pasaules banka (PB). Pēc tam būtu jāseko aizdevumu atmaksas faktiski nebeidzamajam periodam, bet reāli mēdz izcelties lielveikalu un citu Rietumu stila objektu demolēšana kā deklarācija, ka savu naudu amerikāņi atpakaļ nedabūs. Kur tā notiek (briest), uz turieni dodas SVF ar mērķi atrast tādu ministru, ģenerāli, garīdznieku vai bandītu bez šādiem goda nosaukumiem, kurš apņemsies nodrošināt ASV ieguldītā kapitāla atdevi. Ieguldītās naudas atgūšana arī maksā naudu. Šos izdevumus sauc par SVF aizdevumu fonda izraudzītajam teritorijas pārvaldniekam un pārvaldes aparātam, kura pastāvēšanas jēga ir valstij uzkrauto parādu piedzīšana no valsts iedzīvotājiem. Visbiežāk par šādu parādu piedzinēju kļūst valstī jau esošā valdība. Pasaulē nav bijis daudz tādu valdību, kas būtu mēģinājušas nepieņemt uz ASV dolāriem bāzētos aizdevumus. Šādu grēkāžu sodīšana bija amerikāņu organizētie iebrukumi Irākā un Afganistānā. Lai arī cik mazā mērā tur sasniegti oficiāli deklarētie mērķi, šie uzbrukumi droši vien atmaksājas, iebiedējot citu valstu vadoņus, lai viņi pieņemtu ASV dolārus vispirms no PB un pēc tam no SVF.
Jautājums par aizdevumu atmaksāšanos patiesībā gan ir palicis atklāts. Ar valstiskā terora akcijām ASV nodrošina saviem dolāriem noietu, no kura peļņa tiek rēķināta tieši tāpat, kā zviedru bankas nesen rēķināja peļņu no Latvijā aizdotajiem eiro. Mazajā Latvijā pietika ar pāris gadiem, lai peļņas vietā atklātos zaudējumi, bet pasaules mēroga peļņas fikcijas tiek valkātas gadu desmitiem ilgi. Reāli SVF un pārējā kreditoru kompānija atgūst ieguldījumus tikai no turienes, kur norēķināšanās notiek ar dabas resursiem, bet dolāri kalpo par to uzskaites mērvienību. Tikai teorētiski tādu pašu kapitāla atdevi varētu sasniegt no valsts, kuras iedzīvotāji daudz strādātu un maz tērētu, t. i. – slikti dzīvotu. Par darbu SVF izpratnē jāsauc tikai eksportējamu preču ražošanu, bet kur tad šīs preces lai liek? Tāds pats strupceļš atklājas arī no otras puses. Ja Latvijā strādātu tik daudz un tērētu tik maz, kā tas notiek Ķīnā, tad Latvija līdzīgi Ķīnai būtu SVF kreditore, nevis parādniece. Kur tad varētu likt kapitālu, ja visi spētu būt kreditori?
Vismaz uz brīdi visas pretrunas atrisina pietiekami straujš IKP pieaugums, kurā vienlīdz labi var ieskaitīt gan reālās ražošanas palielināšanos, gan patēriņa un cenu burbuļu izplešanos. SVF it kā gribētu sabalansēt šīs IKP pieauguma komponentes tā, lai Latvijā vairāk attīstījusies ražošana kompensētu burbuļpūšanu SVF mītnes zemē ASV. Īstenībā nekāda vērā ņemama ražošanas pieauguma Latvijā nav, bet tieši tāpēc SVF ir jāizliekas neredzam reālo situāciju, jāapsveic Latvija ar panākumiem ekonomikas stabilizēšanā un jāizsniedz kārtējais aizdevums stabilizēšanas šķietamības uzturēšanai. Kamēr Latvijā strādā (liel)veikali un ūdensvads, kreditoriem nav jāatzīst par zaudētu nauda, kas aizdota Latvijas valstij un privātajiem parādniekiem. Tas ir minimums, ko pasaules finanšu sistēmas saimnieki prasa no SVF un ko SVF arī izdara.