Nacionālā teātra vadītāji Jānis Vimba un Ojārs Rubenis noteikti pārdomāja trīs reizes visiem zināmo teicienu par žurku un grimstošo kuģi, pirms izlēma aizdzīt no viņu uzņēmuma tur gandrīz gadsimta ceturksni dzīvojušo teātra svētku žurku.
Latvijas skolotāji nekādu algu pielikumu nedabūs, jo viņi katrs atsevišķi un visi kopā ir ļoti neizglītoti un neizskatīgi salīdzinājumā ar pāris desmitiem jauniešu, kuru prasībām jebkura Latvijas valdība klausa un klausīs tā, kā kādreiz cilvēkiem klausīja dresēti dzīvnieki cirkā.
Latvijas ekonomika aug aizvien straujāk, bet Ķīnas ekonomika – lēnāk. Ķīna ir palikusi par visā pasaulē vienīgo vērā ņemamo orientieri Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempam.
Ja brēkšanai par un pret Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā vispār ir kāda jēga, tad tā ir vietējai lietošanai vajadzīga uzmanības novēršana no fakta, ka Latvija izpilda un pārpilda Stambulas konvencijas prasības – īstenībā vienu vienīgo prasību nodrošināt iedzīvotāju izmiršanu.
Vienīgais reālais labums no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) izraisītās jezgas ap auto tirgotāju sludinājumiem portālā ss.lv būtu tādi grozījumi likumos, kas noteiktu automobiļu un citu nopietnu mantu pārdošanas sludinājumu licējiem autorizāciju ar Latvijas komercbanku izdotajām kodu kartēm.
Pēc pēdējo mēnešu inflācijas lēciena Latvijā nav vairs lieki padomāt, cik tālu vai tuvu mēs esam pie pensiju nomināla pārrēķināšanas kaut vai atkal attiecībā 200 : 1, kas nebūt ne senos laikos pielīdzināja sākotnēji ļoti dažādu pensiju lielumus vienai un tai pašai nullei.
Labklājības ministrs Jānis Reirs vakar brīdināja, ka valsts sniegšot pakalpojumus tikai apmaiņā pret sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas neesot nodoklis. Tad kāpēc Latvijas iedzīvotājiem būtu jāmaksā nodokļi?
1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulā notikušās 25 tūkstošu ebreju nošaušanas 75. gadskārta brīdina par līdzīgu traģēdiju atkārtošanās iespēju kaut vai tajā pašā vietā.
Naudas uzkrājumu īpašniekiem jāizvēlas starp paredzamiem zaudējumiem bankās un neparedzamiem zaudējumiem vai tomēr ieguvumiem visdīvainākajās vietās un veidos, par kuriem nevienam nedrīkst teikt.
Ja Latvijas valdības patiešām būtu nākušas no makroekonomikas pielūdzēju sektas, tad tās gatavotu Latvijas valsti izsprukšanai no Eiropas Savienības pa Lielbritānijas izlauzto robu savienības nocietinājumos.
Paldies Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes priekšniecei Aijai Žīgurei par piemēru, kā izturēties pret skaitļiem tik brīvi un radoši, ka žurnālistiem līdz viņai vēl augt un augt.
Eiropas Savienības banku uzraudzība tagad atgādina nostāstu par Polinēziju – tur kredītus kādreiz devuši tikai tiem, kuri spēja uzrādīt iepriekšējam kredītņēmējam nogrieztu galvu.
Vai tiešām valdība tikai tagad atklājusi iespēju uzlikt papildu nodokli tieši žurnālistiem? Vai tad šādi nodokļi jau sen nav uzlikti? Tas taču ir dīvaini, ja atšķiram jebkuru avīzi, paklausāmies radio vai TV ziņas.
Bērnudārziem uzdotā zēnu pārģērbšana par meitenēm un meiteņu pārģērbšana par zēniem patiešām ir vienīgais veids, kā radīt iespaidu par dzimstības pieaugumu Latvijā.
Aizejošo gadu atcerēsimies gandrīz tāpat, kā kādreiz dzejoja Valdis Grēviņš: «Un kas par to, ka nāca briesmas, / Ka klāt bij sausums, posts un bads,– / Vēl tagad atmirdz tūkstoš dziesmās / Tas trakais oligarhu gads.»
Konkurences padomes priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme, kas nule atkal apstiprināta amatā, varēja nonākt grēkāža lomā par to, ka piecus gadus pildījusi vairāku Latvijas valdību uzdevumu veicināt cenu pieaugumu par jebkuru cenu.
Sācies pēdējais mēnesis, kad Valda Dombrovska otrā valdība vēl varēs par 2011. gada budžetu aiz slēgtām durvīm runāt vienu un publiski – pavisam ko citu.