Ar klavierēm pret radošajiem

Šogad klusais Adventa laiks savā ziņā atgādina mazo trakomāju. Aizejošā pilnmēness ietekmē aktivizējušies pat tādi personāži, par kuriem šķita – it kā taču saprātīgi cilvēki. Demokrātiski naidīga agresija no sērijas – kas nav ar mums, tie ir pret mums – staro gan no cilvēku sejām, gan sociālo tīklu komentāriem. Ej nu saproti, kas par lietu? Varbūt tiešām kāds mūs apstrādā ar neredzamiem stariem, lai mēs sastrādātu iespējami lielākas muļķības?

Protams, ka apzinos - būtu jau skaisti visu novelt uz kādu vispasaules sazvērestību, atrast galveno vainīgo, žigli to nolinčot un tad priekā gavilēt - visas problēmas beigušās. Tomēr ļoti šaubos, ka mums tādu supergrēkāzi izdosies atrast. Tāpēc, ka tāda vienkārši nav. Nelaime slēpjas latviešu sabiedrības hroniskajā nespējā domāt. Kolēģe Elita Veidemane jau lieliski uzrakstīja par Saskaņas kongresu VEF kultūras pilī. Komentāru autori var ķērkāt, cik vēlas. Ne jau izdzerta vīna glāzi uz klavierēm redz vēlētājs, bet Saskaņas vadībā atjaunotu tautai pieejamu kultūras objektu. (It kā latviešu pasākumos uz klavierēm vīna glāzes nebūtu manītas.)

Šie mēģinājumi izpūst no mušas ziloni ir pašapmāns, kas pie laba gala nevedīs. Ja atceramies pašvaldību vēlēšanas, liels akcents tika likts uz nekvalitatīvo Barona ielas remontu, tā apšaubot Rīgas vadošo politiķu spējas saimniekot. Tas būtībā nedeva neko, jo vienkāršā tauta redzēja izremontētas ielas, nevis neizbēgami šķībi saliktos bruģa klucīšus. Kurš tad Latvijā nezina, kā strādā mūsu celtnieki?

Uz šā fona vienīgie, kas kaut ko reāli liek pretī, ir Nacionālā apvienība, jo viņi savas ministres Daces Melbārdes vadībā beidzot ir sakārtojuši virkni radošajiem cilvēkiem svarīgu jautājumu, kas gadiem nekustējās nevienā virzienā. Tomēr es neņemtos prognozēt, vai sekmīgs darbs ar vienu elektorāta nišu 2018. gada priekšvēlēšanu apstākļos būs spēcīgāks par populāru pieeju masām. Turklāt arī noderīgie idioti, kam latviešu kultūras nīšana ir sirdslieta, kuri nevienam nav pat jāapmaksā, jau tagad brīvprātīgi dara visu, lai šos labos darbus apšaubītu un pazeminātu. Gan jau viņu ķērcienus par simtgades megasvinībām troļļi un pustroļļi īstajā brīdī pagriezīs sev vajadzīgajā virzienā. Cik tad nu tur daudz mākslas vajag, lai sarīkotu traci izsalkušu kvekšķu barā - pametīs dažus kaulus, un riešanās ies vaļā.

Līdz vēlēšanām ir atlicis tikai gads. Politiski sīkmaņi, kam iespējas pārvarēt Saeimas 5% barjeru līdzinās iespējai vinnēt Eirojackpot loterijā, aizgūtnēm ņemas: X nesadarbosies ar Y, bet Z nesēdēs uz podiņa, uz kura jau sēdējis Y. Turklāt vēlētāji, kas būtu gatavi atdot savas balsis par tām latviešu partijām, kas jau gadiem ir virs barjeras, taču arī ir bezsmadzeņu idioti - to visu bez pūlēm var izlasīt sociālajos tīklos. Sajūta reizēm ir tāda, ka mūs kāds vienkārši dzen pretim cilpai, tikai šāda «kāda» nemaz nav. Ir mūsu pašu trulās un domāt nespējīgās smadzenes, kas teikumā vārdus it kā saprot, bet tajā ieslēpto jēgu salikt kopā neprot.