Muzejs un taksometri
Šonedēļ tika prezentētas Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) iespējamās jaunās telpas Mārstaļu ielā. Iespējams, par šo faktu vajadzētu gavilēt, tomēr, zinot šī muzeja katastrofālo nedienu ķēdi, kas bija sākusies, vēl pirms šo rindu autors ap 2000. gadu ienāca kultūras žurnālistikā, nekādas sajūsmas dziesmas nedziedāšu. Lai nu vispirms notiek reāli darbi. Ja muzejs tiešām saņems labas un kvalitatīvi izremontētas telpas, tad tiešām būs vērts iedzert šampanieti.
Pieļauju, kaut kur dokumentu mapēs man vēl joprojām glabājas fotogrāfijas ar vannītēm un bļodām lietus ūdens savākšanai muzeja vecajā ēkā Pils laukumā no 2000. gadu sākuma. Toreiz tas bija teju vai valsts noslēpums un muzeja vadība tā arī nesaņēmās drosmē bildes publiskot. Atceros vēl senāku laiku Rīgas pilī, kad muzejā vācu materiālus savam zinātniskajam darbam. Lasītavā aukstuma dēļ toreiz vajadzēja sēdēt cimdos, mētelī un cepurē. Tad nāca pils ugunsgrēks, nebeidzams kašķis starp muzeja pieredzējušajām darbiniecēm un jauno vadību, kas skaisti runāja, bet beigās pazaudēja VKKF piešķirtos ievērojamos līdzekļus muzeja jaunās ekspozīcijas izveidei. Cīņa toreiz notika par šķietamiem niekiem, bet cik principiāla tā izvērtās!
Tad vēl bija ugunsgrēkā cietušā muzeja fondu pārcelšana uz pagaidu telpām Tērbatas ielā. To vainagoja arhitektes Martas Staņas projektētā skapja Odiseja un Iliāda vienā personā. Vēsturiskais skapis pēc skata atgādināja diezgan lielu krāmu. Tā galvenā vērtība bija stāstā par pašu skapi, un tas kā tāds spoks te zuda, te atradās. Diemžēl muzejs ar savām problēmām palika tāds, kāds ir. Pagaidu telpās un bez ekspozīcijas.
Sekoja dižķibele ar tā saukto norvēģu instrumenta naudu, ko Latvijas būvnieki vienkārši nomuļļāja, Kultūras ministrijai bezspēkā plātot rokas. Jāatgādina, ka RMM muzeja ēkai Pils ielā jau sen vajadzēja būt atjaunotai. Tomēr sākās parastie smalkumi ar lētāko piedāvājumu, tiesāšanos gadu garumā. Ja nemaldos, vairāki miljoni eiro toreiz aizgāja secen muzejam un Latvijas kultūrai. Bet ja nu kaut kas nav tā, lūdzu mani palabot, dzīvojot vienā telpā ar šī šekspīrisku drāmu kaislībām cienīgajām muzeja ķibelēm nu jau kādus divdesmit gadus, notikumu secība un summas pamazām sāk piemirsties.
Tomēr ļoti ceru, ka muzejs beidzot saņems citas telpas un atdzims. Nav taisnība ierēdņiem, kas apgalvo, ka literatūras muzeji Eiropā esot retums. Tomēr pieļauju, ka mūsējais, ja to sakārtotu, tiešām būtu unikāls. Literatūras muzeji Eiropā ir ļoti dažādi, sākot no Gētes mājas ar skaļi čīkstošajām dēļu grīdām Frankfurtē, līdz starptautisku atzinību muzeju aprindās nesen guvušajam Jankas Kupalas muzejam Minskā. Es tiešām labprāt novēlu RMM uz šī fona celties augšā kā leģendārajam fēniksam no pelniem un parādīt pasaulei, ka esam labākie arī ekspozīcijas ziņā. Jācer, ka atjaunotnes plānus negreznos muzejiska pieticība vai biklums. Īpaši pēc tam, kad mums ir pozitīvais piemērs ar Aspazijas un Raiņa muzejiem.
Vienā no Latvijas televīzijas kanāliem vīri šonedēļ sprieda par lidostas taksometru problēmu. Stāsts vecais. Rīgas viesi ved uz centru caur Salaspili un iekasē milzu naudu. Viesi unisonā pūta par to, ka nedrīkstot iegrožot konkurenci. Lidostā tūristus esot tiesīgas apkalpot visas taksometru firmas. Kungi runāja, it kā nekad nebūtu bijuši ārzemēs. Negodīgi taksisti ir veci kā pasaule. Lai eksperti aizbrauc uz, piemēram, Itāliju. Tur daudzās pilsētās, sākot no Bergamo, beidzot ar Romu, lidostas taksometriem ieviests tā sauktais vienotais tarifs. Tūrists iekāpj auto un redz, cik viņam izmaksās brauciens. Visās interneta vietnēs šīs summas tiek publiskotas, teikts, ka oficiālie taksometri ir, piemēram, zili ar baltu jumtu, brīdinot, ka pārējie nav legāli. Visi šo kārtību zina, nav nekādu problēmu. Līdzīgi ir Parīzē, līdzīgi ir pat Krētā, kuras taksisti nekad nav izcēlušies ar prāta spējām. Tur tarifi ir izlasāmi pat uz plāksnītēm taksometru pieturu vietās. Kas traucē kārtību ieviest mūsu lidostā?
Nerunāsim par to, ka Rīgas lētie taksometri mēdz būt briesmīgā stāvoklī. Gadījies braukt ar tādu, ka tiešām jābrīnās, kāpēc tas nav nodots lūžņos. Bet tehniskā apskate jau neparedz iespēju, piemēram, pārbaudīt rumbu gultņus. Ja nu gribas klausīties to kaukoņu, tad uz priekšu. Turpinām stāstīt, ka tirgus ir tirgus, bet negodīga prakse - norma. Tomēr tas atbaidīs tūristus, tas apdraudēs mūs pašus.