Valdība, zinātnieki un vecās problēmas
Nedēļa latviešiem paliks atmiņā ar to, ka viņi, visumā miermīlīgi būdami, beidzot dabūja paši savu Kariņu un pilnmēnesī sastādītu valdību. Tagad ilgi varēs plēst jociņus, nu kaut vai, ka laiks atjaunot Livoniju, jo beidzot pie varas nācis lībiešu pēctecis. Tomēr nav jēgas spriest par to, vai valdība būs ilglaicīga/īslaicīga, vai tā ir uzvarētāju/zaudētāju valdība. Taisi valdību kaut saules aptumsuma laikā, neviena no latviešu partijām nevar lepoties ar to, ka būtu vinnējusi vēlēšanās. Saskaņa tās vienkārši nosmies. Tā notiek, ja tautu šķeļ un plosa un melo priekšvēlēšanu laikā. Turpmākos gadus mēs maksāsim par rezultātu. Atliek vien cerēt, ka vēlētāju operatīvā atmiņa beidzot nebūs tik pārlādēta un īsa, kā izskatās, ka pēc četriem gadiem beidzot nebalsosim ne par populistiem, ne par OIK blēžiem, ne par meļiem.
Partijveidīgie formējumi, patiesībā slēgti klubiņi dažiem onkuļiem, parāda Latvijas partiju totālo neefektivitāti. Kamēr vecie politiķi pēc sakāves netiks nosūtīti pensijā, nedodot partiju vadībā vietu jaunajiem, kā tas notiek, piemēram, Anglijā, tikmēr neapmierināti jaunie dibinās jaunus klubiņus. Kamēr tas turpināsies, rezultāts būs tieši tāds: daudz vāju partiju, sašķelta Saeima, pelēkie kardināli, bardaks valstī. Tomēr nevajadzētu domāt, ka politiķi ir divkosīgāki par mūsu tautiešiem. Kur, piemēram, bija cilvēktiesību un sieviešu tiesību aizstāvji, kad jāpalīdz Mārai Katarskai? Kā pieļaujams, ka mūsu valsts pilsoni Ēģiptē tur gūstā Vācijas pilsonis? Vai kāds rūpējas par to, lai mūsu meitenes, un ne tikai meitenes, savas labticības vai lielās mīlas dēļ neieķēpājas problēmās ārzemēs? Mūsu valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām ļoti patīk rūpēties par svešām problēmām, īpaši ja kāds tam piešķir nelielu grantu, bet kas aizstāv Latvijas pilsoņus?
Nedēļas lielā ziņa, kas cieši saistīta ar Latvijas kultūru, izglītību, zinātni un nākotni, ir ieteikums pārvākties Latvijas Zinātņu akadēmijai (LZA) uz mazākām telpām. Tāds esot LZA funkciju audita secinājums, tiesa, dokumentu, kurš izraisījis komentārus tīklos, neviens laikam nav redzējis, tāpēc no tā, kas atrodams medijos, daudz saprast nevar. No malas skatoties, protams, var brīnīties, kāpēc LZA, kuras rīcībā ir augstceltne, nevar atļauties katram akadēmiķim pa limuzīnam un skaistu sekretāri pie sāniem. Tomēr tas ir pirmā acumirkļa iespaids.
Ja paskatās publiskoto Izglītības un zinātnes ministrijas piešķirto dotācijas sadalījumu, redzams, ka lauvas tiesa (apmēram 600 000 eiro) aiziet emeritēto zinātnieku grantiem. Brīnīties, kas ir šie 213 eiro mēnesī - pabalsts zinātnei vai sociāla palīdzība reiz vadošiem mūsu valsts pētniekiem, kuriem tagad ir pāri par astoņdesmit - ir nekorekti. Daudzi no viņiem, saņēmuši emeritētā pētnieka statusu, ir aktīvi zinātnisku grāmatu autori. Citi kaujas ar veselības likstām - kāda tur vairs zinātne. Šie granti pēc būtības ir valsts atkratīšanās no acīmredzamas problēmas - nespējas nodrošināt veciem cilvēkiem cienījamus dzīves apstākļus. Protams, ja kāda pasaulslavena akadēmiķe sāktu ubagot Rīgas centrā, to vara negribētu pieļaut. Tas būtu acīmredzams skandāls, tāpēc bijušajām izcilībām aizbāž muti ar grantu.
Kur paliek pārējā LZA dotācija? Atbilde ir vienkārša. Paskatieties uz šo staļinisma arhitektūras drausmoni ar izpuvušajiem logiem, mūžam nemainītajām apkures sistēmām, biezajām nepiesildāmajām sienām. Dotāciju apēd ēka. Pirms kādiem gadiem tajā sāka mainīt logus, tomēr akadēmiķi pamanījās iešaut paši sev kājā, pasludinot augstceltni par arhitektūras pieminekli. Logu maiņa apstājās tāpat kā liela daļa citu remontu.
No vienas puses, var runāt - zinātnieki nemāk ēku apsaimniekot, kas gan to ko neizīrēt. No otras puses, kolhoznieku namu būvēja kā viesnīcu. Plānojums ir vājprātīgs. Izveidot ēkā mūsdienīgus birojus bez kapitālas pārbūves ir neiespējami. Rīgas centrā pēdējo gadu desmitu laikā saceltas mūsdienīgas biroju ēkas, kas gadiem stāv tukšas, konkurence par klientiem šajā tirgus situācijā izskatās diezgan zvērīga. Tādām vecām neremontētām ēkām kā LZA vai LTV augstceltnēm uzvarēt nav nekādu izredžu. Neviens normāls uzņēmējs nemaksās par biroju ledusskapi, kurā temperatūras režīma dēļ mierīgi varētu ierīkot morgu. Secinājums? Kā teiktu Šekspīrs - much ado about nothing. Liec LZA kur gribi, kamēr tās galvenā misija būs darīt to, ko nespēj valsts, proti, uzturēt pensionētos kolēģus, nemainīsies nekas.