Valsts attīstībā viss notiek cikliski, tikai nereti katrā nākamajā ciklā neizdodas pavirzīties uz priekšu. Diemžēl tā ir arī ar Latvijas autoceļiem.
Kā ik pavasari, arī šogad neiztrūkstošas ir sūdzības par ceļu stāvokli, jo īpaši grants ceļu, kas daudzviet kļuvuši neizbraucami, atsevišķi ceļu posmi slēgti. Dubļos iestigušas automašīnas, autobusi, mašīnas pa bedrēm tiek lauztas un labotas - par autobraucēju naudu, neraugoties uz maksātu prāvu ceļa nodokli, degvielas akcīzes nodokli un vēl papildinātu valsts kasi ar dažādām soda naudām - vietā un nevietā pielemtām. Ceļi tiek laboti un atjaunoti ik gadu, bet tas notiek kā dejojot valsi - solis uz priekšu, sānis, atpakaļ. Tālu tā neaizvalsēs, jo īpaši pēc 2020. gada, kad izsīks Eiropas fondu finansējums ceļiem. Saskaņā ar Latvijas Valsts ceļu valdes priekšsēdētāja Jāņa Langes teikto, pēdējo 27 gadu laikā nolietojam vairāk nekā atjaunojam. Arī nekas jauns. Jau vairākkārt dzirdēti arī pieprasījumi atjaunot valsts autoceļu fondu, kas Valda Dombrovska premjerēšanas laikā tika likvidēts 2003. gadā, neraugoties uz ekspertu un nozares pravietiskajiem brīdinājumiem. Teorētiski - ja ir politiskā griba, var arī bez fonda ceļu atjaunošanai un remontiem atvēlēt vairāk. Vairāk arī ir bijis pēdējos gados, bet - joprojām daudz par maz, lai Latvija visupirms neasociētos ar sliktiem ceļiem.
Tikmēr autobraucēji maksā arvien vairāk. Līdz ar nelielu darbaspēka nodokļa kritumu šogad jūtami palielināts tika akcīzes nodoklis degvielai, kas jau veido apmēram trešdaļu cenas - 38% no benzīna un 32,3% no dīzeļdegvielas cenas. Vienlaikus nebeidzam brīnīties par to, kāpēc Igaunijā un Lietuvā degviela ir lētāka nekā Latvijā, turklāt tur vēl degvielas akcīzē integrēts ceļa nodoklis. Ceļa nodokļa iekļaušana akcīzē, no vienas puses, ir taisnīgāka: kas vairāk brauc, tas vairāk nolieto ceļus un vairāk maksā. Šādi ceļa nodokli samaksātu arī nerezidenti, kuri uzpilda degvielu caurbraucot vai uzturoties Latvijā. No otras puses, šāda sistēma padara nekonkurētspējīgāku daļu biznesa, turklāt arī draud sadārdzināt virkni preču un pakalpojumu, kurus lieto gan autobraucēji, gan nebraucēji.
Nespējot pārliecināt lēmuma pieņēmējus par šādu risinājumu (un varbūt arī nevajag, jo nav ilūziju par to, kas tiktu sarēķināts), portālā Manabalss.lv sākta parakstu vākšana par ceļa nodokļa iekļaušanu OCTA apdrošināšanas cenā. Vairākumam auto īpašnieku, kas spēkratu lieto regulāri, tas nemainītu maksājuma apmēru, tikai adresātu, bet ietaupītu tie, kas automašīnu lieto sezonāli, neregulāri vai nebrauc, piemēram, ziemā. Uz laiku, kad viņi automašīnu nelieto, viņi nepērk arī OCTA, tādējādi arī nemaksātu ceļa nodokli. Tādu gan nav vairākums, bet ir, un ne tie turīgākie. Sava pretimnākšana viņiem šādi būtu, lai gan nevar droši apgalvot, ka viņi būs lieli ieguvēji - jau tagad OCTA vidēji mēnesī izmaksā dārgāk, ja to pērk uz īsāku laika periodu, un līdzīgi gan jau izdomātu arī ar ceļa nodokli. Visai sistēmas uzbūvei ir mazs sakars ar taisnīgumu. Drīzāk ar ceļa un akcīzes nodokli degvielai tiek kompensēta to nodokļu neiekasēšana, kurus iekasēt ir grūtāk, kas nelegāli vai puslegāli aizplūst garām valsts kasei. Gribi braukt - no šī nodokļa neizvairīsies, gluži otrādi - aizmirsīsi vienu dienu nopirkt OCTA, uz ceļa tiksi ātri atšifrēts un noštrāfēts. Autovadītāji pašlaik būtībā tiek reketēti.
Taisnīgi būtu, ja autovadītāju samaksātie nodokļi arī tiktu izmantoti ceļu uzturēšanai. Bet no samaksātā ceļos nonāk tikai apmēram ceturtdaļa! Pēc Langes teiktā, no autovadītāju samaksātajiem teju 800 miljoniem eiro ceļos atpakaļ nonāk vien 250 miljoni, kopā ar Eiropas Savienības līdzekļiem - 307 miljoni. Iepriekš - vēl mazāk. 2016. gadā: no 544 miljoniem eiro ceļos tika ieguldīti tikai 132,68 miljoni eiro jeb nepilna ceturtdaļa. Pārējais paliek kopējā budžeta katlā. Līdzīgi kā ar algas nodokļiem, arī ceļu, degvielas akcīzes nodokļu maksātāji nejūt nodokļu saistību ar ceļu uzturēšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Protams, ir daudz neapmierinātu vajadzību, bet tās visas neaizbērs ar autovadītāju samaksātajiem nodokļiem, ar kuru apmēru autovadītāji nebūt nav apmierināti, jo īpaši tad, ja pretī nav pietiekamas atdeves. Tāpēc arī pāragri būtu piekrist satiksmes drošības eksperta Oskara Irbīša viedoklim, ka, ņemot vērā trūkstošo finansējumu, daži autoceļi jāatstāj novārtā. Viens arguments - mūsu ceļu tīkls ir blīvāks nekā kaimiņvalstīs, un nespējam to uzturēt. Var jau būt, ka viens otrs ceļš līdz ar lauku iztukšošanos nu ved uz nekurieni un tā uzturēšana ir neadekvāti dārga, bet par to varētu runāt pēc tam, kad ceļos nonāktu vismaz divas trešdaļas no autovadītāju samaksātā. Turklāt ceļu tīkla pārskatīšanu vajadzētu veikt kontekstā ar pašvaldību, skolu tīkla, medicīnas iestāžu reformu, skatīt reģionu attīstību kompleksi, nevis tikai katrai ministrijai savu interešu ietvarā.