Pedagogu algu reforma izlietotā papīra vērtē
Pirms nedaudz vairāk kā gada izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis pedagogu algu reformai iezīmēja divus naudas avotus: ietaupījumi no skolu tīkla sakārtošanas un izglītības budžeta sasaiste ar ekonomikas izaugsmi – proporcionāli ekonomikas izaugsmei augtu arī izglītības budžets. «Ja neizpildās neviens no šiem «ja», tad mums naudas nav vispār, un tādā gadījumā šis grafiks ir tik vērts, cik vērts ir tā izlietotais papīrs,» sprieda ministrs.
Šadurska pravietojums sāk piepildīties. Nedz izglītības budžets, nedz tā izaugsme, nedz pedagogu algu kāpums nav tieši sasaistīti ar tautsaimniecības izaugsmi. Pretēji, piemēram, pašu deputātu, valdības locekļu un citu augstu valsts amatpersonu algām, kuras ir piesaistītas vidējam algas kāpumam valstī un automātiski aug simtos eiro gadā. Protams, šo algu saņēmēju ir mazāk, bet vai viņu veikums proporcionāli tik daudz uzlabojas? Vai drīzāk vietā teiciens, ka valsts ekonomika nedaudz aug, nevis pateicoties politiķiem, bet par spīti politiķiem?
Nupat izrādījies, ka arī otrs «ja» neizpildās. IZM atklājusi, ka skolu tīkla konsolidēšana ne tuvu nedos vajadzīgos ietaupījumus. Iepriekš tika lēsts, ka 2018. gadā pedagogu algu paaugstināšanai būs nepieciešami papildus 6,8 miljoni, 2019. gadā - 28,8 miljoni eiro. Nākamgad ietaupījums no skolu tīkla reformēšanas tiek lēsts vien ap 1,5 miljoniem eiro jeb 0,5% no valsts budžeta mērķdotācijas pedagogu algām. Tā kā valdība solījusi pedagogu algu palielināšanai pielikt tikai tik, cik ietaupīs skolu tīkla reformā, skaidrs, ka ar trim miljoniem nepietiks solītā izpildei nākamajā mācību gadā un turpmāk ik gadu līdz 2020. gadam paaugstināt algas par 40 eiro par likmi.
Pērn intervijā Neatkarīgajai K. Šadurskis gan brīdināja: ja skolu tīkla sakārtošana nesekmēsies, kā iecerēts, tad arī plānotajam pedagogu atalgojuma pieaugumam līdzekļu nebūs. Var jau būt, ka citkārt izglītības ministrs un valdība arī šos draudus īstenotu, bet nez vai tā riskēs rīkoties vēlēšanu gadā. Turklāt vēlēšanu norise tieši sakritīs ar nepieciešamību veikt kārtējo algu paaugstināšanas soli no nākamā mācību gada sākuma. Pagaidām nedz ministram, nedz premjeram nav skaidrības, kur ņemt nepieciešamo finasējumu, lai pildītu 2016. gadā pieņemto pedagogu algu paaugstināšanas grafiku. Jājautā, kas lika IZM iepriekš aplēst, ka ietaupījums būs tieši tāds, lai pedagogu algas spētu ik gadu palielināt par 40 eiro? Tie bija aprēķini vai kārtējie no pirksta izzīstie minējumi izlietotā papīra vērtībā?
Šadurskis vainu par ministrijas prognožu nepiepildīšanos noveļ uz pašvaldībām, daļa no kurām tikai formāli sakārtojot skolu tīklu, un cerētais budžeta ietaupījums nesanāk. 59 reorganizētas skolas it kā nav maz, bet virkne skolu apvienotas tikai juridiski, fiziski paliekot katra savā ēkā. Attiecīgi arī absolūtais vairākums pedagogu paliek. Savukārt, pāris likvidētajās skolās, kurās bijis mazs skolēnu skaits, arī pedagogu algas bija mazas, attiecīgi arī ietaupījums minimāls. Ietaupīt esot izdevies tikai 18 pašvaldībām. Vai tiešām IZM cerēja, ka pašvaldības ar lielu skubu metīsies slēgt savas vienīgās skolas, līdz ar to parakstot savas lēnās nāves spriedumu? Vai slēgs palielas skolas tikai tāpēc, ka netālu ir vēl cita skola, kurā varētu pārbāzt klases? Skolām vēl jādomā par papildu vietu sešgadniekiem! Vai IZM cerēja, ka pašvaldības tik vieglu roku atstās bez darba virkni cilvēku, kuri citu darbu nez vai atradīs? Tad jau labāk šie pedagogi saņem mazāk, nekā nesaņem neko un slīgst depresijā, nespējot laukos atrast darbu, vai spiesti emigrēt. Speciālus pabalstus, turklāt tikai pusgada garumā, IZM solījusi tikai pirmspensijas vecuma skolotājiem, kuri skolu reformu rezultātā zaudēs darbu. Pārējie lai kuļas, kā māk. Likumsakarīgi, ka process notiek, izvēloties mazāko ļaunumu un atbilstoši mūsu mentalitātei, kas nav revolucionāra. Skolu tīkls tiek optimizēts pakāpeniski, taustoties, nevis steidzoties kļūt par eksperimenta trusīšiem. IZM acīmredzot dzīvo citā dimensijā, iedomu skaitļos papīra vērtībā. Ministrijas izstrādātajā skolu tīkla kartē kā slēdzamas vai apvienojamas tika iezīmētas vairāk nekā puse vidusskolu, kamēr realitātē tādas saskaņotas vien padsmit.
Iespējas ietaupīt nepieciešamo summu skolu reorganizācijā jau iepriekš apšaubīja pedagogu arodbiedrība, kurai ir liela vilšanās pieredze cīņā par pedagogiem solītā izpildi. Vai sekos nākamā vilšanās? Kamēr ministrija pārmet pašvaldībām kūtrumu skolu tīkla reorganizēšanā, pedagogi paliek ķīlnieku lomā. Vai IZM cer, ka pedagogiem iestāsies Stokholmas sindroms un viņi tieši valsts, nevis pašvaldību veidolā saskatīs savu glābēju? Šī arī varētu būt tikpat vērta cerība, cik pedagogu algu paaugstināšanas grafiks.