Saeimā vieni, valdībā citi?
13. Saeima sākusi strādāt. Pārsteidzoši raiti un demokrātiski izveidotas Saeimas komisijas un ievēlēta to vadība, un Saeima tās pirmajā darba plenārsēdē jau komisijām nodevusi vairākus likumprojektus.
Tos sagatavojusi iepriekšējā Saeima vai valdība. Lai gan tos vēl sīkāk skatīs jaunievēlētajās komisijās jaunie deputāti, konceptuāli «jaunie gaišie» spēki atbalstījuši «veco tumšo» iestrādes, kuras atzinuši par labām un turpināmām. Izrādās, ka arī «vecie» domājuši par ēnu ekonomikas mazināšanu un kopā ar iesaistītajām pusēm raduši tai konkrētus instrumentus. «Jaunajiem gaišajiem» nekas nebija iebilstams arī pret «veco» rasto risinājumu, kā policijai tikt galā ar apreibušiem cilvēkiem, kā uzlabot Sabiedrības integrācijas fonda darbu, kā vienkāršot ārvalstīs iegūtas izglītības atzīšanu... Kad runa ir par konkrētām lietām, deputāti izrādās saprātīgas būtnes, par ko radās lielas šaubas, klausoties priekšvēlēšanu un valdības veidošanas laikā bārstītos murgus, savstarpējos apvainojumus, klišejisko frāžu atkārtojumus un pašu pārākuma demonstrēšanu. Saprāts bija klātesošs gan Saeimas prezidija vēlēšanās, par ko gan vienam otram palikušas mieles, gan Saeimas komisiju vadības vēlēšanās.
Komisiju vadīšana apmēram līdzīgā skaitā atvēlēta katrai Saeimas frakcijai, gan jaunajiem, gan vecajiem, gan mūžīgajiem opozicionāriem Saskaņai, komisiju vadībā ir cilvēki, kas komisijā bijuši jau iepriekš vai ir konkrētās jomas speciālisti, pazīst drēbi. Vadītāju izvēlē saskatāma gan frakciju spēja vienoties, gan zināma loģika, lai gan dažas izvēles vērotājiem no malas raisījušas smīnu. Piemēram, par Mārtiņu Bondaru (AP!) kā par dārznieku-āzi pie kāposta - Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadībā, ņemot vērā viņa līdzšinējo pieredzi Krājbankas vadībā un tiesvedību par naudas nelietderīgu izlietošanu un finanšu līdzekļu izzagšanu. Beidzot pie komisijas vadības ticis arī Artuss Kaimiņš (KPV LV), kuru līdz šim izgāzuši dažādu amatu balsojumos. Kaimiņš vadīs Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, un ironiski, ka to darīs cilvēks, kurš, tāpat kā viņa kolēģis, premjera amata kandidāts Aldis Gobzems, liedzis partijas biedriem runāt ar atsevišķiem medijiem, ķengājuši sabiedriskos medijus, līdz pat Gobzema draudiem atlaist Latvijas Radio žurnālistu. KPV LV naidīgā attieksme pret medijiem arī bija viens no AP! atteikuma argumentiem pievienoties JKP un KPV LV blokam koalīcijai. Nu KPV LV Saeimas frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs stāsta, kā šī komisija rūpēsies par to, lai «mediju politika nākotnē varētu kļūt daudz brīvāka», par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Tas, ka Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju vadīs Juris Jurašs (JKP), nevis viņa bijusī priekšniece Juta Strīķe, dzimusi Anna Potapova, rada bažas, ka viņa joprojām sapņo par iekšlietu ministres amatu ar visām no tā izrietošajām sekām un represijām. Pārdomas raisa Vjačeslava Dombrovska (Saskaņa) Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadīšana. Nav šaubu par ekonomista un bijušā ekonomikas ministra un izglītības ministra kompetenci, bet nedaudz dīvaini, ka šīs komisijas vadība tiek atdota opozīcijai iezīmētai partijai. Ja komisijai būtu tikai Nacionālā attīstības plāna un Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas uzraudzības funkcija, tad tas būtu pat ļoti adekvāti, bet tai ir arī stratēģisku plānu, konceptuālu dokumentu izstrādes, noteikšanas loma, bet valsts stratēgiskā attīstība nav atraujama no valdošās koalīcijas prioritātēm un to atspoguļojuma valsts budžetā, varas resursiem, valdības deklarācijas.
Vai - varbūt Saskaņa tomēr būs valdībā?
Gobzems atkal prātuļo par koalīciju ar Saskaņu, pret kuru daudziem viņa vēlētājiem nebūtu iebildes. Gobzema sekotāju viedokļi facebook ir dažādi, bet daudzi aicina veidot KPV LV, JKP un Saskaņas koalīciju. Gobzems gan šo scenāriju vērtē kā neiespējamu, bet, ja tik nereāls tas būtu, nez vai šādu jautājumu viņš izmestu testēšanai un pierašanai. Protams, jautājums būtu arī par JKP nostāju, bet tai ļoti labi saskanētu viedokļi ar Saskaņu par pensiju, minimālo algu palielināšanu, par ko arī pēc pirmās Saeimas sēdes runāja saskaņietis Valērijs Agešins - no nākamā gada vidus jau varot pacelt minimālo pensiju līdz 400, minimālo algu līdz 500 eiro mēnesī.
Ja jau lauž tik piesātinātas sarkanās līnijas, tad jau jāatsakās no visām kā principa un jāveido simtgades izlīguma valdība. Izlīgt «jaunajiem gaišajiem» ar «vecajiem tumšajiem» spēkiem, krievu partijām ar latviešu, liberāļiem ar konservatīvajiem, viedajiem ar kotlešniekiem, reālistiem ar sapņotājiem, daudzsolītājiem ar labo darbu čempioniem. Ja šie paši cilvēki spēja vienoties par Saeimas komisijām, tad var vienoties arī par valdību - nevar būt Saeimā tie paši cilvēki pieskaitāmi, bet valdībā - nepieskaitāmi! Var strādāt visi kopā, ja vien domā par darāmiem darbiem, sasniedzamiem mērķiem, nevis par lielāku varas pīrāgu, lielākiem resursiem, savu biedru ambīciju un varaskāres apmierināšanu un jau par nākamajām vēlēšanām. Savtīgiem, šauru grupu interešu mērķiem. Vienalga, cik partiju koalīcijā, vienmēr būs jautājumi, kuros katram būs jāpiekāpjas. Ir solījumi, kuriem citi nepiekritīs, katrā ziņā ne Saeimas vairākums, piemēram, par AP! svarīgo viendzimuma partnerattiecību lietu, JKP drošības iestāžu apvienošanu (un to vadītāju atlaišanu), 3x500, kam nez vai piekritīs arī Eiropas Komisija. Par vairumu būtisku lietu lielos vilcienos nav būtisku pretrunu - visi gatavi runāt par reformām un finanšu injekcijām izglītībā, veselības aprūpē, nav iebildumu pret solīdu aizsardzības bužetu, pat par pašvaldību reformu, protams, ar atšķirībām detaļās, par nabadzības mazināšanu, OIK sloga mazināšanu, atbalstu demogrāfijai, ģimenēm ar bērniem... Ja koncentrēsies uz atšķirīgo, nevis kopīgo, un savtīgām interesēm, pēc Jāņa Bordāna parauga kapitulēs viens valdības veidotājs pēc otra.