Šā gada pirmajā pusē par 27% pieaudzis to ārvalstīs jaundzimušo skaits, kam vecāki lūguši piešķirt Latvijas pilsonību. Reģistrēti 1039 šādi bērni, visvairāk Lielbritānijā un Īrijā, bet arī Krievijā, Skandināvijā, ASV...
Ja labi pacenšas, katru ziņu var pasniegt kā saldo ēdienu, arī šo: Latvijas pilsonība rullē. Bet būtībā šī vēsts ir skumja un brēcoša. Tā norāda uz to, ka no Latvijas arvien vairāk izbrauc tieši jaunie cilvēki ar visām ģimenēm, kuras turklāt kuplina tur, nevis te. Un bērni ārzemēs tiek dzemdēti nevis tāpēc, ka dzemdniecības pakalpojumi tur būtu labāki, bet tāpēc, ka dzīve vairāk ilgtermiņā tiek saistīta ar jauno mītnes valsti. Latvijas pilsonība ir vairāk kā identitātes simbols un apdrošināšanās katram gadījumam. Jo lielākoties tiek pieprasīta arī otra – mītnes zemes pilsonība. Ārvalstīs jaundzimušo pilsoņu skaita pieaugums ir tikai kvadrātsakne no daudz lielāka cipara, kura īsteno izmēru neviens nezina.
Jau tā bēdīgā demogrāfiskā situācija Latvijā pasliktinās vēl vairāk, sabiedrība noveco, kas ilgtermiņā draud ar daudz lielāku slogu sabiedrības darbaspējīgajiem iedzīvotājiem, kas nozīmēs lielākus nodokļus, mazāku konkurētspēju un atkal mudinās labākas dzīves iespējas meklēt citur. Apburtais loks.
Dažādi eksperti, arī Valsts prezidenta stratēģiskās analīzes komisija, nemitīgi atgādina par šo problēmu. Komisijas eksperti sarēķinājuši, ka nākamajos 50 gados iedzīvotāju skaits Latvijā varētu samazināties par 25%, darbaspēks vecumā no 15 līdz 64 gadiem – pat par 42%, bet iedzīvotāju skaits vecumā virs 65 gadiem – palielināties uz sasniegt 34% no visiem iedzīvotājiem. Grūti saprast vienu – kāpēc šīs prognozes tiek uzskatītas tikai par aritmētikas uzdevumu, nevis tiek uztvertas kā prioritāras lietas, kas prasa gan steidzamus, gan ilgtermiņa politiskus un ekonomiskus risinājumus – abus kompleksi.
Nedz eksperti, nedz politiķi nepiesaka šai problēmai risinājumus šodienas ekonomikas, budžeta, migrācijas, parādu, izglītības reformēšanas, reģionālās politikas, sociālās politikas, nodokļu politikas ietvaros. Arī tā pati komisija dod tikai vispārīgus, teorētiskus ieteikumus: iedzīvotāju skaita sarukšanu un novecošanās tendenču ietekmi uz darba tirgu var koriģēt ar demogrāfisko politiku, ko var īstenot, palielinot dzimstību, darbaspēka līdzdalību darba tirgū un imigrācijas apjomus. Bet nav reālo, konkrēto scenāriju. Tiesa, to izstrāde visu minēto komponentu rāmī ir politiķu uzdevums. Arī vēlētājiem uz emigrācijas un dzimstības tēmu jāskatās nevis šauri kā uz problēmu, kas attiecas tikai uz tiem, kas apsver bērnu radīšanu vai prombraukšanu, bet kā uz kopējās ekonomikas būtisku komponentu.
Partiju priekšvēlēšanu programmās vairāk rodami vēlētāju makšķerāķi, nevis komplekss redzējums un darbība, ir gan arī atsevišķi stimulējoši mehānismi.
Kā vilinošāko varētu minēt tēvzemiešu priekšlikumu līdz pat 35% no vidējās bruto darba samaksas valstī palielināt ar IIN neapliekamo minimumu par apgādājamajiem, būtībā vienam no triju bērnu vecākiem IIN praktiski nemaksāt vispār. Cik ilgi? Līdz pat bērna pilngadībai? Pārāk skaisti, lai būtu reāli. Nodokļu politiku izmantot rosina arī atbildīgie sociāldemokrāti: IIN un NĪN samazināt atkarībā no bērnu skaita. ZZS kā instrumentu pamatā redz neapliekamā minimuma palielināšanu par apgādībā esošām personām, tāpat arī Vienotība, bet tikai tad, kad uzlabosies ekonomiskā situācija. Tēvzemieši solās būt dāsnākie, arī solot rast iespējas māmiņu algu saņemšanai līdz bērna divu gadu vecumam, Par labu Latviju – atjaunot vecāku pabalstus pilnā apmērā strādājošiem vecākiem, minimālo māmiņu algu – 100 latu līdz bērna gada vecumam, bet
50 – līdz diviem gadiem, vēl dažādus bonusus bērnu vecākiem. Interesanti tikai – kādēļ šie ģimeņu atbalsta veidi tika dramatiski samazināti pērn un šogad? Partiju programmās un runās netrūkst dāsnu solījumu. Tomēr reālākais solījumu patiesās celtspējas rādītājs varētu būt 2011. gada budžets, kura projekts, saskaņā ar Saeimas 1. lasījumā atbalstīto, valdībai Saeimā jāiesniedz līdz šā gada septembrim, ja atbalstīs ZZS variantu – līdz 1. oktobrim. Jebkurā gadījumā līdz vēlēšanām. Saprotams, kādēļ starptautiskie aizdevēji nevēlas budžetu līdz vēlēšanām – valdošā no valdošākajām partijām, kas ar tiem tik labi sadarbojas un piekrīt teju visām valsti un cilvēku dzīves graujošākajām idejām, var zaudēt daļu atbalsta, un kas zina, kas var nākt tās vietā.