Vaina procedūrā, pārspīlētās atklātības prasībās vai politiskajā (bez)kultūrā?

Pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma informācija par konkrētu valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku saņemto atalgojumu nav publiskojama un tā jau lielākoties pazudusi no interneta vietnēm. Cik nepieciešama tā bija, vai tā kalpoja tikai ziņkāres apmierināšanai vai arī plašākas sabiedrības interešu nodrošināšanai? Vai tā atturēja no publisko līdzekļu izsaimniekošanas, un vai pēc normas atcelšanas sabiedrības kontrole pār šo līdzekļu izlietojumu būtiski mazināsies, vienlaikus palielinoties nodokļu maksātāju līdzekļu izpļeparēšanas riskam? Vai Saeima tiešām saražojusi ne pirmo un ne pēdējo brāķi? Vai varbūt kļūdījusies ir ST? Šādiem jautājumiem radīts nopietns iemesls.

Reformu, normatīvo aktu izmaiņu dēļ nereti saduras dažādas intereses, vienai grupai tās tiek apmierinātas un tiesības paplašinātas, citai - aizskartas un sašaurinātas. Aizskartie taisnību meklē tiesā, kura sver un mēra, vai līnija starp abu tiesībām novilka taisnīgi, samērīgi un ar leģitīmu mērķi. Tiesa vētī arī pašu likumdošanas procesu, un tieši te ST saskatījusi pārkāpumus, kā dēļ līdz normas būtības vērtēšanai tā nav tikusi. Tādējādi nevar teikt, ka ST iebildusi pret pašu atalgojuma atklātības prasību, lai gan starp rindām un runām izskan šaubas par normas atbilstību daudz aprunātajai Eiropas Savienības Datu regulai. Tā gan izmaiņu pieņemšanas laikā vēl nebija stājusies spēkā, bet bija jau pieņemta. To LTV norādīja arī ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele, uzsverot gan, ka tiesa apstājusies jau pie pirmās barjeras - laba likumdošanas procesa būtiskiem pārkāpumiem. Arī Valsts kancelejas direktora vietniece atalgojuma norāžu dzēšanu no iestāžu mājaslapām jau skaidro tā, it kā tiesa par nepamatotu būtu atzinusi arī normas samērīgumu vai mērķi: «...vēstījums bija gana skaidrs par datu aizsardzības pārkāpumu», līdz ar to visdrīzāk pie atalgojuma publiskošanas ar personas vārdu neatgriezīsies.

Par to tik pārliecināti nav politiķi, daļa no kuriem iepriekšējā Saeimā strādāja pie šīs normas, kā arī jaunpienācēji. Saeimas vairākums idejiski būtu gatavs atbalstīt atalgojuma publiskošanu, jautājums, kā to ietērpt juridiski korektā rāmī, arī kādas saturiskas korekcijas nepieciešamas. Vai, piemēram, tik svarīgi publiskot visu pedagogu, augstskolu sekretāru vai apkopēju atalgojumu, vai pašlaik auditorijā neiekļauto valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbinieku algas, jo īpaši to, kuri saņem nodokļu maksātāju dotācijas? Kur vēl spilgtāku piemēru kā Rīgas satiksmes (RS) skandāls! Sabiedrībai un arī iespējamo noziegumu izmeklētājiem būtiska ir informācija gan par uzņēmuma un ar to saistīto uzņēmumu valdes locekļu un citu amatpersonu saņemto atalgojumu, gan par tiem darbiniekiem, dažādiem konsultantiem, kas, būdami Rīgas domē valdošo partiju biedri, saņēmuši dāsnas atlīdzības? Iespējams gan, ka, prasot šo kapitālsabiedrību «darbinieku» atalgojumu, tik vienkārši sabiedrība tāpat visu neuzzinātu, jo, piemēram, RS minētos cilvēkus bija nevis pieņēmusi darbā, bet slēgusi ar viņiem uzņēmuma līgumus. Tādējādi nākotnes regulējumā būtu rūpīgi jāpārdomā normu subjekta iespējamās radošās izpausmes normas gara apiešanā. Paļaušanās uz godaprātu būtu nevietā. To apliecina arī 12 apsūdzētie par fiktīvu nodarbināšanu Rīgas namu pārvaldniekā, līdz tiesai nonākusi arī lieta par divu darbinieku fiktīvu nodarbināšanu Veselības ministrijas pakļautībā esošajā Slimību profilakses un kontroles centrā, izskanējuši vēl daži citi mazāka apmēra fiktīvas nodarbināšanas gadījumi ar valsti un pašvaldību saistītās iestādēs. Pieejamie darbinieku vārdi ļauj reāli esošajiem darbiniekiem ieraudzīt fiktīvās nodarbinātības gadījumus.

Regulācijai jāpakļauj būtu ne tikai tās kapitālsabiedrības, kuras kā RS saņem dotācijas. Ir arī kapitālsabiedrības, kas iemaksā dividendes valsts budžetā, bet jāņem vērā, ka to ienākumu un peļņas daļu lielākoties veido monopostāvoklis tirgū, kas būtībā ir pielīdzināms publisko līdzekļu saņemšanai. Otrs riska faktors, kas šo kategoriju padara par atklātības prasību objektu, ir tas, ka uz tām ir pietiekami liela politiskā ietekme. Šīs atklātības prasības ir instruments, ar kuru jācīnās pret politiskās kultūras trūkumu, kurš diemžēl ķer arī nevainīgus. Ja politiskajā pārvaldē praksē nebūtu savējo likšana labi atalgotos amatos, kas ir bijusi vienmēr un ir joprojām, ja nebūtu fiktīvā nodarbināšana, bijuši tādi krīzes lēmumi, kad vieniem publiskajā sektorā tiek krasi nogrieztas algas, cieši savilktas jostas, bet citiem tajā pašā laikā maksātas treknas piemaksas un prēmijas, ja partiju kasēs neieripotu ziedojumi, kādus ziedotāji īsti nevar atļauties, tad nebūtu pieprasījuma pēc šīm atalgojuma atklātības prasībām.

Kamēr tā visa nav, politiķiem jāmeklē jauni juridiski korekti normas rāmji, jāsaprot, kādu likumdošanas procesu ST varētu akceptēt kā tiesisku un labu. Nebija jau tā, ka šī norma tika iemānīta milzīgajā budžeta paketē un iebalsota klusi un nemanāmi. Bija gana plašas diskusijas ar ekspertiem, nevalstiskajām organizācijām Saeimas komisijā, pat darba grupā, tikai nianse tā, ka sākotnēji norma bija ielikta Valsts iekārtas likumā, bet pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa likuma atsūtīšanas otrreizējai caurlūkošanai pārcelta uz Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Arī prezidents bija norādījis uz juridiskām nebūšanām, kā arī likuma saturu - ka prasības nav vērtētas kontekstā ar personas datu un privātās dzīves neaizskaramību. Jāatgādina gan, ka pati Valsts prezidenta kanceleja tiesājās un vairākās administratīvās tiesas lietās bija zaudējusi, cīnoties par informācijas neatklāšanu. Normas virzītāja Inta Dāldera (Vienotība) politiskās ambīcijas tomēr izrādījās spēcīgākas par juridiskiem riskiem, un joprojām eksdeputāts nespēj pieņemt zaudējumu, pat apšaubot ST autoritāti. ST argumentu, ka «likumdevējam ir tiesības un arī pienākums Valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu», Dālderis sauc par muļķībām. Vai tiešām varētu būt, ka ST kļūdījusies? Tiesai bijušas «pamatotas šaubas par to, ka tad, ja likumdevējs likumdošanas procesā būtu izvērtējis saistībā ar apstrīdētajās normās ietverto pamattiesību ierobežojumu izteiktos iebildumus un viedokļus, likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums». Vai ST nebija informācijas par notikušajām gana plašajām diskusijām? Vai arī tā uzskata, ka tās nav bijušas tieši vienā, konkrētā aspektā? Vai ST atradusi kādu ieganstu vai niansi, kur piesieties? Jurisprudencē sīkas detaļas var norakt lielas lietas, labus nodomus.