Finansiālā vai morālā krīze?
Pirms četriem gadiem valdība paaugstināja akcīzes nodokli alkoholam, lai iegūtos līdzekļus novirzītu skolēnu brīvpusdienām, bet tagad tiek darīts pilnīgi pretēji – samazināta akcīze stiprajam alkoholam un atņemta nauda bērnu pusdienām. Acīmredzot valsts nonākusi dziļā krīzē, ja grābstās gar bērnu pusdienām. Finansiālā vai morālā?
Cīņa par to, lai vismaz mazākajiem skolā tiktu nodrošinātas valsts apmaksātas pusdienas, ir bijusi ilga. Pakāpeniski, par katru klasi. Sākotnējā iniciatīva piederēja bērnu un ģimenes lietu ministram Aināram Baštikam (LPP/LC), kurš ne bez kolēģu iebildēm panāca brīvpusdienas pirmklasniekiem no 2008. gada, argumentējot tās kā atbalstu ģimenēm ar bērniem, kas arī noteikts Nacionālajā attīstības plānā. 2009. gadā pirmklasniekiem pievienojās otrklasnieki, tad sekoja krīze un skolēnu brīvpusdienu jautājums citām klasēm tika iesaldēts, līdz 2014. gadā pie tām tika arī trešklasnieki. Neraugoties uz Demogrāfijas lietu padomes rosinājumu brīvpusdienas nodrošināt skolēniem līdz pat 9. klasei un, iespējams, arī vidusskolēniem, ne bez kaujas valdībā 2015. gadā tika izcīnīta klāt vēl tikai 4. klase. Ar Finanšu ministriju vienojās, ka līdzekļi tam tiks iegūti, vairākām alkohola grupām paaugstinot akcīzes nodokli. Pretēji IZM publiskotajam par tās lomu brīvpusdienu panākšanā, lielāku iniciatīvu izrādīja sākotnēji Baštiks, pēc tam - NA Saeimas deputāts Imants Parādnieks, bet toreizējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, tieši otrādi, centās šīs brīvpusdienas atņemt jeb, tāpat kā Šuplinska, uzvelt tās uz pašvaldību pleciem. Interesanti, kas par Šuplinskas ierosmi sakāms premjera padomniekam demogrāfijas jautājumos Imantam Parādniekam?
Neraugoties uz NA un arī ZZS solītajām brīvpusdienām arī citām klasēm, tās jau vairākus gadus iestrēgušas līdz ceturtās klases nepārvaramajai robežai. Nu pilnīgi negaidīti šo robežu izkustināt grasās izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, tikai nevis virzienā uz augšu, bet uz leju. Līdz pat nullei! Protams, ministre jau nebūs tik pašnāvnieciska, lai teiktu, ka pusdienas bērniem atņemtas pavisam, tās tikai turpmāk nemaksātu valsts, bet pašvaldības, jo brīvpusdienu nodrošināšana esot ministrijai «neraksturīga funkcija», kas «nav saistīta ar IZM mērķu un rezultātu sasniegšanu». Var jau teikt, ka ēšanai ar izglītību nav nekāda sakara, var arī nepaēdis skolas solā pasēdēt, vismaz kādu laiku noteikti. IZM savā bērnu pusdienu naudas atņemšanas argumentācijā vēl varēja piesaukt badošanās piekritēju atziņas, ka pēc entajām badošanās dienas nāk lielā apskaidrība - prāta un gara. Eh, vajadzētu ministrei pamēģināt!
Valsts vai, vienalga, pašvaldību, bet apmaksāta ēdināšana vismaz pamatskolā ir svarīga ne tikai no ģimeņu atbalsta, bet arī no veselības aspekta, par ko arī IZM būtu jārūpējas. Varbūt vidusskolēniem jau veidojas apziņa, ka pilnvērtīgu pusdienu trūkums var negatīvi atspēlēties uz augošu organismu veselību, imunitāti, prāta un fiziskajām spējām, bet mazajiem lielāks vilinājums var būt ietaupīt līdzpaņemto pusdienu naudu, kuru, viņuprāt, labāk iztērēt našķos veikalā vai skolas kafejnīcā.
Taisnība, ka pašlaik pašvaldības jau piedalās skolēnu ēdināšanas nodrošināšanā, bet - dažādi, atkarībā no katras rocības vai prioritātēm. IZM, pērn aptaujājot pašvaldības, saskaitīja, ka 74% pašvaldību nodrošina brīvpusdienas 5. klasēm, 71% - 6. klasēm, 63% - 7. klasēm, 58% - 8. un 9. klasēm, bet 35% - arī 10.-12. klasei. Pašvaldību īpatsvars gan var nesakrist ar skolēnu īpatsvaru, kam brīvpusdienas ir nodrošinātas. Piemēram, Rīga no pagājušā gada septembra nodrošinājusi brīvpusdienas skolēniem līdz pat 12. klasei, gadu agrāk to jau izdarīja Daugavpils, jau 2013. gadā - Jūrmala, kamēr tādas lielas pilsētas kā Jelgava, Liepāja, Ventspils brīvpusdienas papildus nodrošina tikai tiem skolēniem, kuri ir no trūcīgām, maznodrošinātām un daudzbērnu ģimenēm. Šo ģimeņu atvases riskē zaudēt pašvaldību atbalstu, ja vietvarām tiks uzlikts pienākums finansēt līdz šim valsts nodrošinātās brīvpusdienas 1.-4. klasei. Cita lieta, ja valsts pašvaldībām šim mērķim līdzi dotu arī finansējumu, kā to arī paredz Likums par budžetu un vadību, likums par pašvaldībām, Eiropas pašvaldību harta un citi normatīvie akti. Bet to Šuplinska nemin, tikai redz, ka, atkratoties no bērnu pusdienu finansēšanas, IZM nākamgad ietaupīs teju 20 miljonus eiro, ko novirzīt pedagogu algām un citām prioritātēm. Bet, ja IZM norādīs citu avotu, no kura pašvaldībām kompensēt tām jaunuzliktos izdevumus, tā būtu finansējuma pārlikšana no vienas kabatas otrā, bet šie 20 miljoni tāpat būtu valstij mīnusā, tāpēc acīmredzot tas netiek darīts. Tā vietā, lai meklētu patiesi nelietderīgu tēriņu samazinājumu iespējas, tostarp uz jauno partiju solītās valsts pārvaldes un birokrātijas samazināšanas rēķina, tiek vienkārši paņemta bērnu nauda. Bet tas jau vairs neizbrīna. Vēl nesen Valsts kontrole ziņoja par pērn revīzijā atklāto bērnu problēmu risināšanai domātās naudas izmantošanu Labklājības ministrijas ierēdņu prēmēšanai par ikdienā veicamiem uzdevumiem.
Cits variants būtu atbalstīt ģimenes tieši, atņemto pusdienu naudu kompensēt ar ģimenes valsts pabalsta palielināšanu ar kura lielumu lepoties valsts nevar - 11,38 eiro par pirmo bērnu, 22,76 par otro, 34,14 par trešo, 50,07 par nākamajiem. Ņemot vērā, ka vidējais bērnu skaits ģimenē ir apmēram pusotra, tad uz būtiskiem papildu ienākumiem uz bērnu rēķina ģimene nevar paļauties. Tieši otrādi, pētījumi rāda, ka, palielinoties bērnu skaitam ģimenē, pieaug nabadzības riski. Bet par šo pabalstu palielināšanu nedzird nedz no IZM, nedz Labklājības ministrijas.
Kārtējo reizi politikas plānošana notiek viena resora ietvaros, īstermiņa redzējumā. Ja to vispār var saukt par plānošanu. Vai - «sauciet to par teātri».