Pirms septembrī gaidāmajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām atšķirībā no iepriekšējam rindu pie Centrālās vēlēšanu komisijas durvīm jau dienu iepriekš neviens neaizņēma. Jo vairāk – partijas nesteidza iesniegt deputātu kandidātu sarakstus arī pirmajās to pieņemšanas dienās.
Pirmais – Saskaņas – saraksts parādījās vien ceturtajā dienā pēc to pieņemšanas sākuma – 3. augustā.
Lai arī partiju saraksta numuri startam vēlēšanās tiek lozēti, nevis piešķirti iesniegšanas secībā, partijas līdz šim nesmādējā arī nelielo, bet saturiski tukšo publicitāti par citu apsteigšanu. Nav gan arī nekādas jēgas stiept gumiju garumā – līdz ar sarakstu iesniegšanu parasti vismaz beidzas iekšpartijiskā rīvēšanās par vietu listē un var sākties melnais priekšvēlēšanu darbs.
Protams, ir arī stratēģiski apsvērumi, kalkulācijas, pretinieku taktikas izzināšana, lai izlemtu, kuru kandidātu kuram likt pretī konkrētos vēlēšanu apgabalos, lai paskatītu konkurentu priekšvēlēšanu programmu un savējā solītu vairāk, bet galvenais iemesls partiju bremzēšanai ar sarakstu iesniegšanu ir tas, ka partijas vēlēšanām vienkārši nav gatavas. Latvijas vēsturē partijas vēl nekad nav veidojušās pēc tam, kad priekšvēlēšanu aģitācija vai sarakstu iesniegšanas laiks jau sācies! Tikai šo sestdien oficiāli izveidosies partija Vienotība un tiks apstiprināta arī kārtējā premjera Valda Dombrovska ekonomikas programma, tikai jūlija beigās nodibināja Zatlera Reformu partiju, kas joprojām mokās ar savu vizuālo noformējumu – iespējams, varbūt pat apzināti, runas par to aizstājot ar saturisko tukšumu. Programmu un kandidātus Zatlera partija cer apstiprināt 13. augustā – tikai piecas dienas pirms sarakstu iesniegšanas beigām un nepilnu mēnesi pirms vēlēšanām! 3. augustā kandidātu listi apstiprināja tikai 23. jūlijā apvienotā partija Visu Latvijai!-TB/LNNK, bet uz CVK tā arī negrasās steigt agrāk par 12. augustu.
Nedaudz mazāk galvassāpju ir tām partijām, kurām izveides manevri nav jāveic pēdējā brīdī, bet arī tām pietiek par ko galvu lauzīt – kādu taktiku izvēlēties šoreiz ne priekšvēlēšanu maratonam, bet sprintam, kur dabūt naudu, uz kādām jūtām vairāk spiest, kuriem cilvēkiem ir lielāka vilkme īsā laika posmā. Ne velti ar ļoti ietekmīgo krēslu gatavs riskēt Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij, ZZS). Nav šaubu, ka kandidēšanas gadījumā viņš tiktu ievēlēts, viņa pastāvīgi augstie reitingi mudinājuši partiju saukt viņu palīgā, līdzīgi kā Saskaņai Nilu Ušakovu līdzās Jānim Urbanovičam nominēt par otru premjera amata kandidātu. Ušakovs gan tā neriskē kā kandidēšanas gadījumā Lembergs, kuram saskaņā ar likumu nāktos zaudēt pašvaldību deputāta mandātu neatkarīgi no tā, vai viņš atteiktos no Saeimas deputāta mandāta, vai ne. Viņam tā būtu ļoti augsta cena partiju panākumu vārdā. Lemberga esamība Saeimā gan pēkšņajiem oligarhu apkarotājiem varētu būt arguments, nesadarboties ar ZZS, bet tai savukārt primāri ir savākt iespējami lielāku atbalstu vēlēšanās, ko var labi izdarīt ar Lembergu sarakstā. Savukārt, Saskaņai jau 10. Saeimas vēlēšanās pietrūka pāris mandātu līdz uzvarētāja titulam un koalīcijas veidošanai – kārtējā palikšana pie ratiem Saskaņas līderim Jānim Urbanovičam varētu maksāt autoritātes kritumu, tādēļ tiek laista darbā savulaik ZZS izmantotā taktika attiecībā uz Lembergu – listē nav, bet priekšvēlēšanu cīņā piedalās.
Programmu vēl nav, daļai – nav arī cilvēku, bet jau ir «ideālās koalīcijas». Partijas saturiski eksāmenam nav gatavas. No vienas puses, labi būs redzams, cik kam smadzeņu kroku galvā, kuru trūkumu tik viegli nepaspēs noslēpt aiz efektīvas ārienes vai šova. No otras puses, sagatavošanās trūkums nozīmē pārdomāta saturiskā piedāvājuma, plāna trūkumu. Nav arī laika kvalitatīvu kadru rekrutēšanai. Tie pievienoties Saeimas druvas arājiem pēc Saeimas atlaišanas referenduma vēlēsies jo mazāk, jo referenduma rezultāts, Saeimas atlaišanas iespēja bez jelkāda kvoruma parādījusi šīs institūcijas nestabilitāti. Jau līdz šim bija grūti pierunāt profesionālus, erudītus un harismātiskus cilvēkus pamest arodu, riskēt zaudēt darbu un cieņu, lai startētu uz Saeimu. Tagad – jo mazāk. Ne velti tie, kas varbūt domāja par politisko nākotni, pēc referenduma pieslējušies stabilākai institūcijai – Valsts prezidenta kancelejai – vai palikuši «savā vietā». Pamatā tauta dabūs tos pašus vēžus – dažus tikai citās kulītēs. Tos pašus, kurus atlaida, kuri nu tikai varbūt dziedās citu dziesmu.