Runāt par depopulāciju, demogrāfijas rādītāju uzlabošanu un reemigrāciju partijām ir modes lieta. Tālāk par runāšanu, darba grupām, koncepcijām un programmām ar iesaldētu to īstenošanu gan netiek.
10. Saeimas laikā izveidotā demogrāfisko lietu apakškomisija gan daudz runājusi, bet, tāpat kā demogrāfisko lietu padome premjera pakļautībā, nav sarūpējusi taustāmus rezultātus, kas līdz konsolidācijas programmas beigām, visticamāk, arī neparādīsies, lai gan vilcināties nav laika.
Arī partiju priekšvēlēšanu solījumi pirms 11. Saeimas vēlēšanām iekļaujas modes tendencēs, diemžēl tā izskatās pēc augstās, nepraktiskās modes: vairākums solījumu ir tādi, kas līdzinās kaut kad jau dzirdētam, bet tā arī neīstenotam, – nedz treknajos gados, nedz liesajos. Grūti noticēt, ka vēl gaidāmās konsolidācijas priekšvakarā tie, kas tiks pie šprices, tiešām tik dāsni dalīs nodokļu atlaides bērnu vecākiem, īsā laikā uzcels trūkstošos bērnudārzus, kuros uzņems visus gribētājus jau no pusotra gada vecuma, bet tālēs zilajās esošie tautieši skries atpakaļ uz Latviju, lai strādātu (ja atradīs darbu) mēnesi par tādu algu, kādu ārzemēs saņēma nedēļā.
Saprotot savu latiņu pārvarēšanas vājās cerības, partiju piedāvājumi aprobežojas ar vispārējiem saukļiem vai klusēšanu, bez īpašas konkretizācijas, savukārt konkretizētie priekšlikumi ir ar fantastikas piegaršu. TB/LNNK, kas uz 9. Saeimu dāsni solīja «nodrošināt pabalstu 100% apmērā no iepriekšējās algas divu gadu laikā pēc bērna piedzimšanas» un «piešķirt 15% sociālā nodokļa atlaidi par katru apgādībā esošu bērnu», sapratusi politikas reālijas un vairāk pievērsusies «abstraktajai mākslai», bet šīs pieredzes nav Zatlera Reformu partijai, kurai acīmredzot vēl ir rozā briļļu periods.
Kur ir segums solījumam «nodrošināt bezmaksas bērnudārzus saskaņā ar «nauda seko bērnam» principu no 1,5 gadu vecuma»? Vai naudas, kura sekos bērnam, būs vairāk? No kurienes, ja vēl samazinās darbaspēkam nodokļus par 9%, ja vēl nākamgad budžets jākonsolidē par 100–180 miljoniem latu? Cik bērnudārzu, cik pedagogu vajadzīgi vēl, lai to izpildītu? Un vai tas būs uz valsts vai pašvaldību pleciem? Papildus tam vēl «nākamā bērna atbalsta politika» ar ievērojamām nodokļu atlaidēm par katru bērnu, līdzīgi kā to savulaik solīja tēvzemieši, PLL, kā to pašlaik sola arī LSDSP.
Nacionālradikāls ir nacionālās apvienības priekšlikums rūpēties tikai par latviešu (nevis Latvijas pilsoņu) «skaita palielināšanu», kam jāizmanto visi līdzekļi: ekonomiskie līdzekļi, praktisko priekšrocību radīšana, kā arī sabiedrības vērtību sistēmas maiņa. Interesanti, kā viņi iedomājas administrēt šo priekšrocību saņemšanu pēc tautības principa, un ko par to teiktu cilvēktiesību aizstāvji, Eiropas Savienība un citas demokrātiskās valstis un organizācijas? Var jau turēt kanti, bet ne uz tik šķībiem pamatiem!
Nepelnīti maz partijas savukārt pievēršas to apstākļu koriģēšanai, kas joprojām cilvēkus dzen prom verdzībā trimdā, – kredītņēmēju aizsardzībai. Nav nācies dzirdēt, ka kandidātu stilošanā par «tiesiskumu» vietu rastu arī šis aspekts. Par principu – ķīla pret kredītu un vairs nekādu parādu – runā vien LSDP un Virsmātes partija.
Ar samazinātajām algām apmaksāt treknajos gados ņemto kredītu daudziem nav pa spēkam, arī mājokļa vai autiņa atslēgu atdošana bankai neatbrīvo no parāda jūga, jo īpašums krietni zaudējis vērtību, kredītņēmējs vēl paliek bankai parādā, neraugoties uz pāris gadus cītīgi vilktiem ikmēneša kredītmaksājumiem. Lai gan mums tiek stāstīts, ka krīze beigusies un ekonomika aug, ierosināto fizisko personu maksātnespējas lietu skaits tuvojas tūkstotim, joprojām ik dienu ierosina pa divām trim lietām. Un tas viss, neraugoties uz visai sarežģīto, neizdevīgo un ilgo maksātnespējas procedūru, kuras dēļ maksātnespēju cilvēki no Latvijas brauc kārtot uz Angliju. Eksperti prognozē, ka to skaits varētu pieaugt, par ko liecinot kavēto kredītu skaits, informācija par komunālo maksājumu parādiem namu pārvaldēm, par apkuri, kurai cenas vēl tikai kāps. Nekas nav beidzies! Sludinājumu portāli pilni ar mājokļu piedāvājumiem ar atzīmi «bankas īpašums». Bankas atkal iejaucas tirgū, neļaujot noslīdēt īpašumu cenai līdz šodienas cilvēku maksātspējas līmenim, tās pārpērk īpašumus izsolēs, lai pieturētu un vēlāk iegūtu lielāku summu. Savukārt Civillikumu parlamentārieši pārtaisīja tā, ka banka var atvilkt no parādnieka konta parādu, atstājot līdzekļus minimālās algas apmērā, neraugoties uz parādnieka apgādājamo skaitu, apgrūtinot arī uzturlīdzekļu piedziņu. Šā likuma grozījumus pašlaik apturējis Valsts prezidents Andris Bērziņš, bet tagadējais ZRP līderis Valdis Zatlers iepriekš īpašu interesi par kredītņēmēju aizstāvību pret banku lobijiem neizrādīja. Uz Latvijas kredītņēmēju asociācijas savāktajiem 10 000 parakstiem un lūgumu V. Zatleram izsludināt Krīzes likumu V. Zatlers esot atbildējis, ka to nevar izsludināt, jo pret tā ieviešanu bija arī komercbankas. Vienotība savukārt izbrāķējusi asociācijas Hipotekārās kreditēšanas likumā ierosināto līdzīgas atbildības sadalīšanu starp kredītņēmēju un banku, kad ķīlu vērtības ir strauji kritušās un parādnieks nespēj atdot kredītu.
Tajā pašā laikā lasām, ka šā gada septiņos mēnešos 16 bankas strādājušas ar 140 miljonu latu peļņu. Ja atskaita pārējo banku zaudējumus, kopējā sektora peļņa bijusi 90,4 miljoni latu, jūlijā vien teju 22 miljoni. Bankas jau atkal izsniedz tūkstošiem jaunu kredītu par vairāk kā simt miljoniem latu mēnesī.
Parādu verdzība ir viena no aktuālākajām cilvēku problēmām, kas liek aizbraukt no valsts, slīgt pelēkajā ekonomikā, ienīst valsti un varu, dzīvot nemitīgā stresā un no rokas mutē. Būtu labi, ja skaistrunātāji varētu pievērsties reālām, nevis pseidoproblēmām.