Jauna sākuma, jaunas, citas, tīrākas, godīgākas, efektīvākas politikas cerību balons palicis puspiepūsts – vēlētāju aktivitāte bija zemāka nekā līdz šim – 60,55%. Kārtējo vēlēšanu gadījumā varbūt varētu teikt, ka tā ir neliela nobīde, bet šāds rādītājs ārkārtas vēlēšanās pēc tik pārliecinošas Saeimas atlaišanas liek aizdomāties par kluso sabiedrības protestu.
Salīdzinoši – 10. Saeimas vēlēšanās piedalījās 63,59% balsstiesīgo, 9. Saeimas – 60,98%, 8. Saeimas – 71,51%, 7. Saeimas – 71,89%, 6. Saeimas – 71,9, 5. Saeimas – 89,9%. Iespējams, lielāko daļu lielā bedre starp 8. un 9. Saeimas vēlētāju aktivitātes kritumu nosaka no Latvijas aizbraukušo cilvēku skaits un viņu emocionālā attālināšanās arī no Latvijas valsts, bet, iespējams, sava tiesa ir arī cilvēku arvien pieaugošajai neticībai kārtējām mesijām. Lai arī par šo vēlēšanu vaininieku – Valdi Zatleru&Co – nobalsoja apmēram piektdaļa no vēlēšanu dalībniekiem, kopumā jāteic, ka pret viņa iniciatīvu tā vai citādi ir nobalsojuši ievērojami vairāk cilvēku – tie, kas balsoja par Saeimā jau esošajām partijām, kas lielākoties piedāvāja tos pašus 10. Saeimas politiķus, un tie nepilni 40%, kas vēlēšanās nepiedalījās. Neapšaubāmi jaunai, pāris mēnešos salipinātai partijai tas ir liels panākums, bet nevietā būtu arī uzspiest savu vīziju un diktēt noteikumus, jo īpaši, ja partija nav vēlēšanu uzvarētāja. Var jau mēģināt turpināt ignorēt Saskaņas centru (SC), bet situācijā, kad gan Zatlera Reformu partija (ZRP), gan Vienotība nav tik viennozīmīgi koalīciju ar Nacionālo apvienību (NA) atbalstošas, kad ZRP daudzi ievēlētie deputāti būs melnie zirdziņi, kad, kā atzīst kuluāros, vairākas partijas tur iesūtījušas savus aģentus, šāda, neliela vairākuma, koalīcija būtu ļoti nestabila. Jautājums arī – kāda ir gruzdējuma pakāpe SC? Vai kārtējā tās nepaņemšana varā neliks tai un tās lielajam elektorātam eksplodēt destruktīvās iniciatīvās, protestos, nenovedīs karojošās attiecībās ar Krieviju ar visām no tā izrietošajām sekām, jo nu tai vairs nebūs ko zaudēt, jo būs pierādījies, ka pieklājības un mērenības rāmjos ieturēta uzvedība nedod rezultātu – varu? Otrs scenārijs – SC iekšējā sašķelšanās, kas lielā mērā būs atkarīga no spējas apvaldīt emocijas un Jāņa Urbanoviča varēšanas un gribēšanas turpināt visu stutēt kopā. Vai SC mērenā elektorāta daļa varētu pakāpeniski uzsūkties citās, nosacīti latviskajās partijās? Ja SC tiks atstāts aiz borta un valdība tiks veidota ar NA, tad diez vai. Bet vai SC var vēl būtiski palielināt savu elektorāta daļu? Arī ne. Strupceļš. Nekāda jauna politika sabiedrības saliedētības ziņā nesekos, tā, visticamāk, varētu būt Sarmītes Ēlertes piedāvātā asimilācijas koncepcija, kas bez otras puses akcepta paliks, labākajā gadījumā, kārtējais papīrs.
Virkne politologu mudina beidzot Saskaņu ņemt varā, arī Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs grūž ZRP Saskaņas apskāvienos. Rūpēs par krievvalodīgo elektorāta jūtām? Politikā pieredzējušie vīri zina, ka, lai cik racionāla būtu šāda rīcība, lielā daļā sabiedrības tā būs nepopulāra, arī paši ZRP un Vienotības cilvēki varētu neizturēt pārbaudījumu ar pārmetumiem par latvisko vērtību nodevību, abas partijas zaudēs elektorātu, kuram kaut kur būs jāpaliek. Plūsmas virziens – NA un Zaļo un Zemnieku savienība, plus jukas, nestabilitāte, jo īpaši, ņemot vērā iestaigāto Saeimas atlaišanas taciņu. Esošais Valsts prezidents Andris Bērziņš nez vai bez kāda objektīva mega iemesla to darītu, bet ir taču tautas rosināta referenduma ceļš, kuru pēc pārliecinošās 10. Saeimas atlaišanas staigāt partijām un to musinātājiem būs vieglāk. Jo varas kritika, partiju un politiķu nīšana ir mūsu stihija. Dalība vēlēšanās lielākoties ir mazākā ļaunuma meklēšana, atradums – bez stabilitātes, elektorāts – ļoti migrējošs no vienas partijas pie citas, izņemot Saskaņu.
Tādēļ, iespējams, jau visai drīz, vispirms līdz ar valdības veidošanu, tad – ar šā gada budžeta grozījumiem (baumo, ka būs novembrī), tad ar 2012. gada budžeta konsolidāciju, šī Saeima būs tikpat nepopulāra, cik iepriekšējā. Konsolidācijā būs tā pati lineārā griešana, jo nekādi reālu, dziļu reformu priekšdarbi nav veikti. Nekādus taustāmus labumus arī rīt uz pusdienlaiku, vēl nākamgad nesaņems nedz visiem pēkšņi tik rūpošās ģimenes ar bērniem, nedz mazturīgie, bet pensionāri jau, visticamāk, arī neko vairāk par neatņemšanu necer. Varbūt pārtikušākās sabiedrības daļu pabaros piesolītās konstitucionālās reformas, kurām vajadzīgs 75 balsu vairākums Saeimā, tātad bez ZRP – arī Vienotība un Saskaņa, ja vien neizlīdīs, kā to dēvē Imants Parādnieks, ZRP āža kāja – savtīgums. Partiju rindās nespēj rimt baumas par V. Zatlera vēlmi panākt tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu, cerībā spīkera tronī zīmēties tik daudz, lai spētu atgriezties savā politikas dzemdē– Valsts prezidenta amatā. Pārējais – vairāki mazi vēlēšanu apgabali, pašvaldību referendumi, vēlētāju iniciatīvu iesniegšana Saeimā – tikai piedevas tautas nomierināšanai. Labā ziņa būtu tā, ka, lai aktīvais politiķis pēc trim gadiem būtu tik populārs, lai cerētu uz tautas ievēlēšanu prezidenta amatā, viņam tiešām būs ļoti jāpacenšas. Atliek vien novēlēt, lai centību pavadītu arī kompetence, kas nu ar uguni būs jāmeklē. Bet, var atrast, ja gribēs meklēt ārpus savu čomu vai «partiju kodola» loka.