Jauns sākums. Reformas. Vai tiešām beidzot valdībai Latvijā būs komplekss redzējums par valsts ilgtermiņa konkurētspējīgu attīstību pasaules krīžu viļņu bangās, nevis tikai ikgadēja menedžmenta funkcija?
Saeimas atlaišana būtu jāattaisno ar būtiski citas kvalitātes pārvaldi un redzējumu. Vai tas sekos? Vai vīzijas un sistēmas karkasi tiks piepildīti ar saturu, vai arī izčākstēs kompromisu cīņās, katram saņemot pa mazam, savam kārotam prieciņam?
Savilkto sarkano līniju dēļ nespēja izveidot idejiski saliedētāko koalīciju var būt iespēja pirmo reizi izveidot koalīciju no visām Saeimā ievēlētajām partijām, kā to piedāvā Vienotība. Parasti šādas koalīcijas tiek veidotas krīžu vai kādu lielu grūtību laikā, kad varai nepieciešama augsta leģitimitāte, jānovērš iekšējās nesaskaņas. No šāda viedokļa raugoties, varavīksnes koalīcija bija nepieciešamāka pirms gadiem diviem, kad Vienotība, nonākot pie šprices, iepriekš pašas proponēto «nacionālā izlīguma valdības» ideju varas dalīšanas skurbumā aizmirsa. Taču noteikti nevar arī apgalvot, ka esam visām grūtībām pāri. Nav runa tikai par 2012. gada budžeta konsolidāciju, bet par tālāko attīstību no zemām starta pozīcijām, konsolidācijas gados nospiestas ekonomikas, zaudētiem simtiem tūkstošu cilvēku. Lai pēc šā aizdevuma atdošanas mēs īsā laikā nenonāktu pie nākamā prasīšanas, lai nepiedzīvotu piesauktos vecuma nabadzības pabalstus, lai cilvēki negaidītu slimību pēdējo stadiju, lai nebaidītos par spēju uzturēt bērnus, lai nemuktu prom no valsts, beidzot jāveic ilgi marinētās tālredzīgas un motivējošas reformas virknē jomu. 75 no valsts aizbraucoši cilvēki dienā pēc oficiāliem datiem un pēc reāliem – vēl vairāk – ir satraucošs un rīkoties mudinošs fakts. Tas ir viens no būtiskiem uzdevumiem šai valdībai – radīt te tādu vidi, lai cilvēkiem būtu vēlēšanās un iespējas palikt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tam apakšā ir virkne uzdevumu dažādās jomās. Bet izaicinājums ir.
Ir valstis, kurās varavīksnes koalīcijas diezgan veiksmīgi darbojušās, piemēram, Īrijā, Somijā, tomēr noteikti nevar automātiski secināt, ka tā veiksmīgi darbotos arī Latvijā. Nav vienas receptes. Piemēram, vēsturiskā Ataturka reformācija neilgi pēc Turcijas republikas dibināšanas notika vienpartijas (Republikāņu tautas partija) sistēmas ietvaros. Galvenais – bija mērķis: pārveide par rietumniecisku valsti, komplekss redzējums, izglītota komanda un cieša apņēmība tās veikt, turklāt visās jomās – politikā, ekonomikā, tieslietās, kultūrā, sociālajā sfērā, sabiedrībā. Tika pieņemta pilnīgi jauna, eiropeiska konstitūcija, valsts pārvalde sekularizēta, modernizēta izglītības sistēma, šariata tiesas aizstātas ar laicīgām, uz likumiem balstītām tiesām, veicināta ražošana, izveidojot valsts uzņēmumus, fabrikas un valsts bankas, kā arī mazinot importu, to aizstājot ar pašmāju produkciju, izveidots sazarots dzelzceļa tīkls. Ieviests pat jauns turku alfabēts, valodas reforma, izmetot no tās aizguvumus no citām valodām. Un vēl virkne dažādu izmaiņu – ļoti mērķtiecīgu un kopējā ainā iederīgu.
Reformas tika veiktas, jo valsts iepriekšējo islāma tradīciju garā vairs nespēja turēt līdzi laikam. Arī pašlaik pasaulē notiek lielas pārmaiņas, tās tikai vajag uztaustīt, prognozēt attīstību un virzīties ratam pa priekšu, nevis kā astei vilkties nopakaļ. Kāds ir mērķis Latvijai? Pēc iestāšanās ES un NATO tas zudis, ir tikai tekošie uzdevumi, ar kuru izpildi īsti neveicas. Vai mūsu politiķu, tai skaitā lielā reformatora Valda Zatlera, pieteikumā ir kas laiku apsteidzošs? Vairāk gan reaģējošs post factum, kas gan tomēr ir labāks nekā nereaģējošs vispār. Priekšplānā vairāk tiek izspīlētas politiskās sistēmas reformas, kas automātiski negarantē reformu īstenošanu ekonomikā, sociālajā sfērā, zinātnē, izglītībā. Vai tās nodrošinās tautas vēlēts prezidents, pašvaldību referendumi, atklāta amatpersonu ievēlēšana, deputātu imunitātes mazināšana, formāla mediju īpašnieku atklāšana? Ja tas būs reformu piepildījums ar kādām kosmētiskām pavadošām izmaiņām citās jomās, tad māks stipras bažas, ka visa ampele tiešām ir par centieniem V. Zatleram atgriezties prezidenta krēslā, panākot tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu, kam partiju eksaminācijā ierādīta ne maza loma un kam jau savu piekrišanu devis Saskaņas centrs.