Skan jau cēli – aizliegsim dārgās politiskās reklāmas radio un televīzijā, mazināsim partiju atkarību no sponsoriem un stiprināsim demokrātiju!
Līdz brīdim, kad tiek atklātas aizlieguma blaknes un apmaksāto reklāmu aizvietotājs, – izskatās, ka cīņas par demokrātiju aizsegā tiek virzīta iniciatīva par partiju reklāmu uzkraušanu uz nodokļu maksātāju pleciem.
Kaismīgākā politisko reklāmu aizliegšanas iniciatore Saeimā ir Vienotības deputāte Lolita Čigāne, kuras nevalstisko organizāciju atbalstu veido viņas bijušās kolēģes Sorosa organizācijās. Deputāte piedāvā radio un televīzijā aizliegto apmaksāto reklāmu vietā dubultot bezmaksas aģitācijas raidlaiku – līdzšinējo 20 minūšu vietā 40 minūtes katrai partijai! «Bezmaksas» aģitācija gan nenozīmē, ka par to nemaksā neviens. Diskusijās ar raidorganizāciju pārstāvjiem un to uzraugiem izkristalizējusies atziņa, ka raidorganizācijām būtu jākompensē šīs «bezmaksas» aģitācijas raidīšana, kā arī neiegūtie ieņēmumi no politiskajām reklāmām un, iespējams, arī komercreklāmām, kuras priekšvēlēšanu aģitācijas laikā varēs pārraidīt mazāk, jo lielāko daļu reklāmas laika limita, turklāt skatītākajā laikā, aizņems «bezmaksas» aģitācija. Raidorganizācijām «labajā laikā» būtu jāsabāž liels aģitācijas apjoms. Saeimas vēlēšanās sarakstu skaits līdz šim sniedzies no 13 līdz 23, kas pēc jaunajiem priekšlikumiem būtu 260 minūtes (4,6 h) līdz 460 minūtes (7,6 h) tikai šīs aģitācijas katrā no raidorganizācijām labā laikā! Pašvaldību vēlēšanās partiju saraksts, kas var pretendēt uz bezmaksas aģitāciju, nebūtu mazāks (uz Rīgas domi kandidējošās un vismaz piecās pašvaldībās kandidējošās partijas). Kā jau arī brīdināja LR un LTV vadība, nav grūti prognozēt, ka mediji tā zaudētu savu ilgi un sūri būvēto auditoriju, kurai šāds cukurs lielās devās šķebinātu. Tādējādi rūpēs par partiju labsajūtu tiktu vājināts sabiedriskais medijs. Lai arī vēl nav formulas un Valsts kases turētāju atbalsta politisko reklāmu aizliegšanas seku kompensēšanai sabiedriskajiem medijiem, ir skaidrs, ka tās būs papildu izmaksas nodokļu maksātājiem. Tādējādi ar šo priekšlikumu tiek nevis aizliegtas reklāmas, bet mainīts to finansētājs – partiju vietā par tām maksās nodokļu maksātāji, kas jau no šā gada sākuši maksāt partijām proporcionāli to saņemtajām balsīm 11. Saeimas vēlēšanās.
Tieši partiju finansēšanu no valsts budžeta kā argumentu politisko reklāmu aizliegšanai min L. Čigāne, sakot, ka tas partijām uzliek «pienākumu sazināties ar vēlētājiem kvalitatīvāk». Turklāt, lai savāktu naudu priekšvēlēšanu aģitācijai, kuras lielākā izdevumu pozīcija ir reklāmas radio un TV, «partijas ir spiestas vākt naudu, iet pie sponsoriem un dot solījumus, kas vēlāk arī jāpilda». Ja reiz atklātība un demokrātija, tad – kārtis galdā, Čigānes kundze! Pastāstiet, kādus solījumus Vienotība devusi un pildījusi vai vēl grasās pildīt apmaiņā pret partijas kases piepildīšanu! Kas iemainīts pret 966 444 latiem 10. Saeimas Vienotības deklarētajiem vēlēšanu izdevumiem un pēc 10. Saeimas atlaišanas – strauji, pāris mēnešos savāktajiem 369 304 latiem, no kuriem 224 747 lati iztērēti priekšvēlēšanu aģitācijai? Ja Čigānes kundze saka, ka «nauda tiek vākta par katru cenu», pasakiet, kāda cena ir par šo naudu samaksāta?
Turklāt «bezmaksas» aģitācijas sagatavošana arī maksā ne mazus līdzekļus. Jo īpaši, ja būs nogrieztas citas reklāmas iespējas, partijas centīsies pēc iespējas efektīvāk sagatavot savu «bezmaksas» uznācienu, un nez vai tās iesniegs ar ziepju trauku filmētu lētu video materiālu. «Naudas vākšanas cena» joprojām saglabāsies augsta, tikai nauda vairāk plūdīs pa citiem kanāliem: internetu, vidi, mediju, populāru cilvēku atbalsta pirkšanu, dārgāku integrētās kampaņu plānošanas un izstrādes (kas nav iekļauta priekšvēlēšanu limitos) pasūtīšanu, slēpto reklāmu, tiešo komunikāciju, pseidosabiedriskām, kultūras vai sociālām akcijām. Par visai bīstamu reklāmu aizlieguma kompensējošo mehānismu varētu izvērsties jau iepraktizētā problēmu un pseidoproblēmu saasināšana politiķu izpildījumā ar sekojošu parakstu vākšanu, referendumu rosināšanu, mītiņošanu, piketēšanu, lai reklāmu vietā varētu vismaz iekļūt ziņās. Par interneta telpas piesārņošanu sociālajos tīklos, komentāros nemaz nav vērts runāt. Interneta izmantošana, avīzes izdošana esot lētāka, šie mediji cilvēkus neuzrunā tik emocionāli, teic L. Čigāne, tāpēc tur papildu ierobežojumi nav piedāvāti. Jā, Vienotības cilvēkiem, iespējams, izdevās visai veiksmīgi izdot ne tikai savu, bet arī ZRP atsevišķu deputātu priekšvēlēšanu avīzi, kur tika slavēti kandidāti, no kuriem daļa pēc tam atšķēlās no ZRP un ar kuriem veiksmīgi spēlē Vienotības spēlmaņi.
Turklāt, ja reiz Vienotībai ir pārliecība, ka sabiedrības uzrunāšana caur reklāmām ir slikta, nekvalitatīva, apdullinoša, kāpēc Vienotība to tik aktīvi darīja līdz šim un arī tikko, pirms referenduma? Labi, vēlēšanās ir grūti palikt malā, ja konkurents skrien pa priekšu. Bet tagad, kad medijos bija diskusiju pārsātinātība un kurās Vienotības politiķi, kas sagrābušies augstākos valsts amatus, netika apdalīti? Varbūt, pirms sākt ievest kārtību valstī, sākt pašiem ar sevi?
Var runāt par politisko reklāmu ierobežošanu, jo īpaši pēdējās dienās pirms vēlēšanām, bet tikai vispirms sakārtojot kopējo laukumu, tajā skaitā politisko kultūru. Un sākt ar savu sētu.