Saeima sākusi skatīt valdības priekšlikumus par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2014. gada, līdz 2020. gadā tas sasniegtu 65 gadus. Valdības lēmums zināms jau labu brīdi, tas nav mainīts tāpat kā arodbiedrību iebildes, bet grozījumu nonākšana Saeimā jautājumu atkal uzkarsējusi.
Strīds nav par pensionēšanās vecuma celšanu vai necelšanu, bet par to, vai celšanu sākt 2014., vai tomēr 2016. gadā, kā vēl tikai pērn valdība vienojās ar sociālajiem partneriem. Šķietami neliela nianse, par ko nu arodbiedrības draud rīkot referendumu. To aizvainojums ir saprotams, jo valdība iepriekš smagās diskusijās pieņemto kompromisu nu ir vienpersoniski lauzusi. Nav bijis dialoga, kompromisa, lai gan to varētu rast un novērst kārtējo parakstu vākšanu un iespējamo referendumu.
Referendēšana par pensijām līdz šim nav bijusi sekmīga, sabiedrība nav bijusi pietiekami solidāra vai arī referenduma rīkotāju piedāvājums neuzrunāja. Šoreiz jautājums varētu nebūt iepriekš nolemts – potences nosvērt rezultātu uz vienu vai otru pusi ir gan arodbiedrībām, gan varai, kuras līdzšinējā arogance gan neuzrunā. Tai būtu jānāk klajā ne tikai ar draudiem un solījumiem, bet ar nopietnu priekšlikumu paketi, ko piedāvāt komplektā ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu: mūžmācību un pārkvalifikāciju (par ko tikai runā), darba vietu skaita absolūtu pieaugumu (par ko pat nerunā), nediskriminēšanu pēc vecuma pazīmes (ko grūti pierādīt un novērst, bet kas praksē notiek), pensionēšanās vecuma sasaistīšanu ar bērnu skaitu (kas ir diskutēts, solīts, bet vēl makā nav iekritis) demogrāfijas paketi (kam ir tendence palikt tikai solījumos un atliktās koncepcijās). Lai nav tā, ka cilvēkiem nav ne darba, ne pensijas. Šādai kompleksai programmai arī jāieplāno reāli līdzekļi 2013. gada budžetā, ko jau sāk ķīlēt. Vienīgi jārēķinās, ka, sākot šādu politiku virzīt atbildīgi, var izrādīties, ka tā īstermiņā prasa papildu izdevumus, nevis dod ietaupījumus, kas ir valdības mērķis. Bet tā tiešām tiktu «risinātas ar sabiedrības novecošanos saistītās problēmas», ko valdība uzdod par pensionēšanās vecuma paaugstināšanas mērķi. Pašreizējā variantā sabiedrības novecošanās problēmas tiek nevis risinātas, bet tikai atliktas. Labklājības ministrijas ierosinājums sociālās apdrošināšanas iemaksas 20% apmērā no nākamā gada veikt nevis no 50, bet no 100 latiem vecākiem, kuri kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, ir kapeikas tikai dažiem cilvēkiem.
Tā vietā, lai atbildētu uz cilvēkus satraucošiem jautājumiem – kā nepalikt bez darba pirmspensijas vecumā, kā nodrošinās darbu jaunajiem, kuru potenciālās darba vietas neatbrīvos vecie, kā motivēt jaunos dzemdēt bērnus un maksāt nodokļus, lai viņiem pašiem vēlāk pensija vispār būtu –, finanšu ministrs Andris Vilks, arī labklājības ministre Ilze Viņķele, kā arī valdības satelīti Saeimas komisijā – koalīcijas deputāti ar Arvilu Ašeradenu priekšgalā – atskaņo vien plati ar makroekonomiskajiem cipariem un pensionēšanās vecuma paaugstināšanas neizbēgamību visā Eiropā. Nepaaugstinot pensionēšanās vecumu, 2030. gadā sociālā budžeta deficīts būšot 1,4 miljardi latu, paaugstinot – 1,4 miljardi uzkrājums, – komisijas sēdē atskaņoja A. Ašeradens. Vai 1,4 miljardi ir dogma? Tiem pa vidu varētu būt kompromiss, kas valdībai jāpiedāvā un arodbiedrībai jāsadzird, un kopā jāpiedāvā cilvēkiem saudzīgākais un no budžeta iespējām reālākais variants, jāparāda labā griba, pretējā gadījumā referendumā balsos nevis par šo divu gadu pensionēšanās vecuma starpību un darba stāža paaugstināšanu pensionēšanās vecuma saņemšanai, bet par vai pret kārtējo pensionāru čakarēšanu, pret varu.
Savukārt arodbiedrības ar jautājuma trivializēšanu arī var aplauzties, ja rīkos balagānu, piemēram, aicinot vairumā sūtīt elektroniskās vēstules Solvitai Āboltiņai. Tās arsenālā ir arī faktoloģiski un racionāli argumenti, piemēram, par augsto bezdarbnieku īpatsvaru vecumā virs 45 gadiem, pensijas izmaksas salīdzinoši daudz īsāko laiku nekā citās Eiropas valstīs mazākā dzīves ilguma dēļ, vēlmi ātrāk nekā citām valstīm sasniegt maksimālo pensionēšanās vecumu, augsto ēnu ekonomikas līmeni, kas iecērt robu arī sociālajā – pensiju budžetā, tā pati valdības piesauktā «straujākā izaugsme Eiropā» ar labo budžeta pildīšanos, kas nu tiek piemirsta, utt.
Auglīga augsne sadzirdēšanai ir. Pēc Populares Latvija pasūtījuma veiktajā SKDS iedzīvotāju aptaujā viedokļi par vecumdienu nodrošināšanu sabiedrībā ir samērā polāri, tomēr vairākums ir par valsts un sabiedrības solidāru atbildību par normālu vecumdienu, tātad arī pensiju, nodrošināšanu. 53% (36% pilnībā, 17% – drīzāk) piekrīt, ka galvenās rūpes par veciem cilvēkiem jāuzņemas visai sabiedrībai, vēl vairāk – 75% – nepiekrīt, ka cilvēkiem pašiem vajadzētu rūpēties par nodrošinātām vecumdienām. Šajā rādītājā šoreiz svarīga ir pārliecības pakāpe – 37% pilnībā nepiekrīt, 38% tam drīzāk nepiekrīt. Un šie 38% varētu būt tie, kurus potenciālajā referendumā arodbiedrības vai valdība ar saviem argumentiem var pārliecināt vai atbiedēt.