Tūlīt meitai bērnudārzā būs izlaidums. Atvadas no mīļajām audzinātājām, kas ne tikai mācījušas zīmēt, lasīt, rakstīt, rēķināt, dziedāt, ne tikai pinušas franču bizes un raisījušas domāšanu ar dažādām alternatīvām metodēm, bet arī centušās veidot labestības pilnas attiecības starp bērniem.
Paviesojusies skolā, meita mācības tajā gaida ar pozitīvu satraukumu, es – ar bažām par to, vai gluži vai idilliskajā vidē peldējušajai smalkajai dvēselei skola ar tās attiecību skarbumu nebūs nepatīkama vilšanās, vai nesabradās trauslos, maigos asnus. Protams, gadījušās arī bērnudārzā sīkas ķildas, bet nekad nav dzirdēts par nopietnāku roku palaišanu, psiholoģisku teroru, neesmu sajutusi vispārēju vilšanos par sliktu jušanos kolektīvā. Līdzīgi bija pirms diviem gadiem, kad bērnudārzu beidza dēls, bet jau pirmajā klasē visnotaļ labā skolā teica, ka nav neviena drauga, otrajā klasē parādījās draugi, bet vienlaikus arī frāzes, ka grib mainīt skolu, jo kāds bērns no klases regulāri darot pāri citiem, neviens neticot viņa gūtajiem panākumiem interešu izglītībā, sportā, no grūšanas ir dabūjis smadzeņu trīci, esmu atklausījusies arī par citu bērnu dažādām traumām, lielāko klašu skolēnu pāridarījumiem mazākajiem. Radu bērns 3. klasē kaimiņu pašvaldības skolā regulāri tiekot iekaustīts... Kas notiek skolās? Vai roku palaišana, apsaukāšanās jeb tā dēvētais mobings ir lielas grupas socializācijas, cīņas par vietu grupā (barā) normāla sastāvdaļa, kas ir bijusi un būs, un cīņa pret to ir kā cīņa ar vējdzirnavām, vai tomēr viss aizgājis par tālu, pārkāpis robežas, kā rezultātā nelabvēlīgais klimats skolā, klasē jau iedragā ne tikai skolēnu sekmes, bet arī personības un arī vardarbības pieaugumu – tas, kuram nodarīts pāri, meklē savu upuri vai, iedzīts mazvērtības kompleksos, ciešas, līdz eksplodē visnegaidītākajā veidā?
«Nav pamata bažām par vardarbības pieaugumu skolās,» pēc traģiskās pirmklasnieka piekaušanas Jaunjelgavā pauda Valsts policijas pārstāvis Artis Velšs. Iesniegumu skaits policijā par vardarbību skolās pēdējos gados ir salīdzinoši nemainīgs – ap 6000 iesniegumu gadā. Jā, varbūt arī vardarbība skolās nav pieaugusi, bet tas nenozīmē, ka tā jau nav pārāk liela. Tiesībsarga biroja 2009. gadā veiktajā pētījumā par mobingu skolās atklājies, ka vardarbība skolās ir ikdiena, pāridarījumiem nav vajadzīgs kāds īpašs iemesls, izplatītāka kļuvusi tīšu miesas bojājumu nodarīšana, cietsirdība un nežēlība.
Turklāt, ja skolas, kā saka Velšs, bieži pilnvērtīgi nereaģē uz vardarbības gadījumiem, tostarp neziņo policijai, kā tā var zināt, ka vardarbība nepieaug? Arī tiesībsarga pētījums atklāja:
33% mobinga gadījumos par to nevienam nestāstīja, 21% runāja tikai ar vecākiem, 18% informēja klases audzinātāju, pavisam maz palīdzību meklēja pie skolas direktora, psihologa, sociālā vai cita pedagoga. Tikai 35% atzina, ka saņēmuši palīdzību.
Vardarbība bieži nav izmērāma zilumos un iesniegumos policijai. Tā nav novēršama, aprakstot papīru – ņemšanās ap to, cik skolām ir vai nav oficiāls vardarbības novēršanas plāns, ir vieglākā ceļa iešana.
Problēmas saknes ir dziļākas un sazarotākas, un ar vienu plānu var tikai formāli atgaiņāties. Vispirms lielās klases ar 30 un vairāk skolēniem klasē – katram nevar pievērst pietiekamu uzmanību, asāka cīņa par vietu zem saules. Ne visās skolās ir psihologs, un ne visur tas strādā preventīvi. Kopš lielās budžeta konsolidācijas, ne visiem ir pieejama interešu izglītība, kas novada lieko enerģiju konstruktīvās sliedēs.
Bet primārā tomēr ir vecāku atbildība un sadarbība. Te jāpalūkojas dziļāk sabiedrībā. Uz ārzemēm aizbraukušo vecāku atstātie bērni, vecāki, kas spiesti rauties vairākos darbos, lai savilktu galus, un kam nav laika pievērst uzmanību bērniem – uzmanības trūkuma dēļ var parādīties gan agresija kā uzmanības pievēršanas metode, gan atstumtība, noslēgšanās, mazvērtības kompleksi, kas ir kā signāls agresīvajiem bērniem: te ir pateicīgs upuris! Vecāki, kuri personisku uzmanību un laiku bērnam aizvietojuši ar mantām, datoru, saskarsmē ar kurām nevar apgūt emocijas, empātijas spējas. Vecāki, kuri, kā Jaunjelgavas gadījumā, bērna vardarbību sauc par hiperaktivitāti un vaino vien pedagogus nespējā rast īpašu pieeju šādai personības iezīmei. Vecāki, kuri labi zina savas un bērna tiesības, bet labprāt aizmirst par citu bērnu tiesībām netikt fiziski vai emocionāli aizskartiem. Uz papīra gan darbojas Administratīvo pārkāpumu kodeksa pants, kas ļauj sodīt bērna vecākus par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu, un Civillikuma izpratnē ar bērna aprūpi saprotot arī audzināšanu. Vai ir kādi sodītie?
Arī TV ekrānos agresija ir pārdotākā prece, un reālā komunikācijā, labestīgā vidē nenorūdītas personības to uztver nekritiski un projicē dzīvē. TV3 pārņēmušas multfilmas par Mansuno cīnītājiem, bakuganu cīņām – no realitātes atrautu tēlu nemitīgās kaujas. Sabiedrības agresija interneta komentāros, sociālajos tīklos...
Vainīgo linčošana Jaunjelgavā un citkārt pēc publiski skaļi izskanējušiem incidentiem, arī skolas direktores atlaišana neatrisinās situāciju kopumā. Par vardarbības novēršanu jāaizdomājas, gan pieņemot dažādus, šķietami nesaistītus, politiskus lēmumus valsts līmenī, gan pašvaldībām organizējot skolu dzīvi, nodrošinot interešu izglītību, sociālo dienestu darbu, līdzdarbojoties nevalstiskajām organizācijām, medijiem. Jo īpaši televīzijai pārdomājot rādāmo saturu, policijai atsaucīgāk reaģējot gan uz oficiāliem iesniegumiem, gan neoficiāliem signāliem, un vispirms vecākiem, rodot laiku bērniem, audzināt diendienā ar saskarsmi, nevis strostēšanu pēc notikumiem, kas radījuši nepatīkamas vai pat traģiskas sekas.