Prezidents Andris Bērziņš sestdienas rīta intervijā LTV1 skarbi nosauca Zolitūdes traģēdiju par neaizsargātu cilvēku slepkavību. Tomēr aiz šiem skaudrajiem, bet neapšaubāmi patiesajiem vārdiem nedrīkstētu aizmirst viņa teiktā sistēmisko daļu. Proti, ka valsts pārvaldes sistēma ir novesta līdz pilnīgai bezatbildībai un tā ir jāmaina.
Nav iemeslu, kuru dēļ nevainīgu cilvēku upuri būtu attaisnojami, taču tie var nebūt gluži veltīgi. Šie upuri var pamudināt sagraut to bezatbildības sistēmu, par kuru runā prezidents. Zolitūdes traģēdija šo sistēmu izgaismo spilgtāk un pārliecinošāk nekā jebkura rakstu un raidījumu sērija medijos. Turklāt ar sistēmu nav šauri jāsaprot tikai korporatīvi korumpētā «darba kultūra» būvniecības nozarē, par kuru parādās arvien vairāk liecību. Diemžēl šādas izkropļotas «ražošanas attiecības» ir gandrīz visur. Vienalga, vai mēs skatāmies uz Liepājas metalurgu, kur valsts samaksā 57 miljonu galvojumu un 1500 cilvēku paliek bez darba, vai Latvijas Nacionālo operu, kur izrādei var pasūtīt Ķīnā ražotu palmu par 34 000 latu, bet, kad izšķērdīgo direktoru grib ņemt nost, tad sistēma kā mūris nostājas viņa aizstāvībai.
Sabiedrība zobojas par pēdējā lakā sazēlušo «darba grupu» veidošanas sērgu. Taču tieši šo «darba grupu» dibināšana iemieso to valsts varas vājumu un vispārējo bezatbildību, kas raksturo sistēmu. Diemžēl rezultāts ir to neaizsargāto cilvēku slepkavība, par kuru runā prezidents. Viņš ļoti precīzi pasaka, ka šī «nav viena konkrēta lieta, bet lietu ķēde, kas ir krājusies gadiem un realizējusies tādā rezultātā».
Šobrīd tauta prasa konkrēta grēkāža asinis. Skaidrs, ka par zaudētajām cilvēku dzīvībām kādam būs jāatbild, jāstājas tiesas priekšā un jāsaņem konkrēts sods. Taču ar to nedrīkst aprobežoties. Ja ar konkrētā būvnieka, tirgotāja vai kādas citas personas sodīšanu viss beigsies, tad Zolitūdes traģēdijas upuri būs bijuši veltīgi. Tas nozīmēs, ka sistēma būs saglābta neskarta. Tajā būs nomainītas vien dažas bojātās skrūvītes.
Līdz šim politiķi strikti ievēroja tabu – nerunāt par sistēmas problēmām. Sistēma bija laba, tikai cilvēki «esot jānomaina». Andris Bērziņš ir pirmais prezidents, kurš ir izteicies par politiski bezatbildīgās sistēmas maiņu. Tāpēc arī viņu tik ļoti nemīl daudzi sistēmu atbalstošie viedokļu līderi.
Jau sarosījušies sistēmas aizstāvji, kuri nobijušies, ka sabiedrības dusmas var skart šo aprindu svētumu – sistēmas neaizskaramību. Piemēram, žurnāla Ir galvenā redaktore Nelija
Ločmele sociālajā tīklā twitter pārmet prezidentam, ka «diemžēl viņš pateica arī to, ka visa mūsu valsts nav «normāla»». N. Ločmele pamatoti baidās, ka prezidents varētu dot triecienu sistēmai, un jau preventīvi viņam dod mājienu: neuzdrošinies pārkāpt tabu!
Sabiedrība no prezidenta prasa pāriet no vārdiem pie darbiem. Man personīgi nav šaubu, ka viņam ir pietiekama apņēmība rīkoties, taču pieļauju, ka daudzi pat nenojauš, cik ļoti šī sistēma ir cauraugusi visas mūsu dzīves jomas un cik komfortabli tajā jūtas tie, kuri sevi uztver kā jaunos dzīves saimniekus. Diemžēl šī sistēma ir nesalīdzināmi dzelžaināk sametināta nekā nelaimīgās Maxima jumta fermas.
Šis ir brīdis, kad smacējošā sistēma uz īsu brīdi ir vājinājusies un ir parādījusies iespēja veikt tās nomaiņu. Šo iespēju nedrīkst palaist garām, jo, ja tas netiks izdarīts, tad upuri būs bijuši veltīgi. Cik lieli upuri vēl ir vajadzīgi, lai tā dēvētie politiķi un sistēmas ideoloģiskie aizstāvji saprastu, ka valstī nepieciešams pamatīgs kapitālais remonts?