Dažādas labdarības organizācijas lūdz iedzīvotājus ziedot bērnu klīniskajai slimnīcai, atsevišķiem smagiem slimniekiem, ugunsdzēsēju ģērbtuvju skapīšiem. Un cilvēki ziedo. Pats regulāri ziedoju un iesaku to darīt arī citiem. Patīkama gandarījuma sajūta, ka esi kādam palīdzējis.
Taču, saglabājot pozitīvu attieksmi pret pašu ziedošanas procesu, nevajadzētu aizmirst, ka bieži vien mūs aicina aizlāpīt robus, kuri radušies, valstij nespējot pildīt pašai savas funkcijas. Tas, ka jau gadiem nepietiek naudas bērnu onkoloģiskās nodaļas vai ugunsdzēsēju ģērbtuves remontam, bet tiek pirkti dārgi amatpersonu automobiļi, nozīmē tikai vienu – valsts vara ir dezorientēta savos pienākumos.
Ikviens var nosaukt virkni bezjēdzīgu valsts līdzekļu tēriņu, sākot ar tukšiem komandējumiem uz kosmosa apgūšanas konferencēm dienvidzemju kūrortos un beidzot ar daudzmiljonu vērtām īpašā atbalsta programmām enerģētikā. Šajos izšķērdības melnajos caurumos aiziet desmitiem un varbūt pat simtiem miljonu eiro, taču šāda nelāga prakse ir sastopama visā pasaulē. Žurnālisti nenogurstoši raksta par politiķu izšķērdīgo attieksmi pret nodokļu maksātāju naudu, viņus kaunina, un šī cīņa ne mirkli neatslābst. Diez vai Valdim Dombrovskim tik viegli izdotos atlaist no amata bijušo kultūras ministri Žanetu JaunzemiGrendi, ja viņa pati, cīnoties pret Operas direktora Andreja Žagara izšķērdīgo saimniekošanu, nebūtu sapinusies stāstā par pašas Jaungada komandējumu uz Austrāliju. Politiķu vēlmi mētāties ar naudu savās un savu draugu interesēs sabiedrībā redz un vēlēšanās šādus politiķus attiecīgi novērtē. Tāpēc, lai cik derdzīga ir politiķu knosīšanās pēc savtīgiem labumiem, ne mazāk bīstams ir cits valsts funkciju atrofijas cēlonis, jo ir grūtāk pamanāms.
Runa ir par ilgstošu atsevišķu makroekonomisko rādītāju glorificēšanu un vienlaicīgu mazā cilvēka interešu ignorēšanu. Viena no raksturīgākajām Latvijas politiķu pēdējo divdesmit gadu iezīmēm ir gatavība vienmēr atbildēt – nav naudas. Tiesa, vēl bīstamāk būtu, ja valdība ar naudu rīkotos bezrūpīgi kā Grieķijā, taču ne velti ir teiciens par zelta vidusceļu. Būtu tikai normāli, ja nauda atrastos gan bērnu onkoloģiskajai nodaļai, gan ugunsdzēsēju ģērbtuvēm, gan Zanes plaušu transplantācijai. Taču šīm vajadzībām naudas nekad nav, jo prioritāšu sarakstā vienmēr augstākā vietā ir iespēja palielīties ar kaut vai par procenta desmitdaļu mazāku budžeta deficītu. Kad tiek runāts par kaut kādām neatliekamām vajadzībām, jāatceras, ka budžeta deficīta palielinājums par nieka 0,1% no IKP veido 24 miljonus eiro (tas, ka publiski pieejamā statistikā ar katru gadu arvien mazāk parādās absolūtie skaitļi un arvien vairāk tiek operēts ar izmaiņu procentiem, ir apzināta globālā stratēģija). Tas nozīmē, ka stāsti par neiespējamību atvēlēt dažus simtus tūkstošu eiro konkrētām vajadzībām, jo tādējādi apdraudam savu makroekonomisko stabilitāti, ir tīrās blēņas, jo Latvijas valsts budžeta deficīts ir pietiekami mazs un no makroekonomiskā viedokļa šī rādītāja izmaiņas par dažām procenta desmitdaļām (vai pat simtdaļām) ir pavisam nenozīmīgas.
Latvijas gadījumā atrunas par naudas taupīšanu uz bērnu slimnīcas vai smagi slimās Zanes rēķina ir īpaši ciniskas, ņemot vērā miljardu (tūkstoš miljonus), kas savulaik tika iegrūsti Parex bankā. Nekāda attaisnojuma šai starptautisko baņķieru naudas glābšanas afērai nav un nevar būt. Šajā bankā zaudēto valsts, pašvaldību un citu pašmāju ieguldītāju finanšu līdzekļu kompensēšanai pietiktu ar daudz mazākiem resursiem, tā ka pašu banku glābt nebija nekādas valstiskas nepieciešamības. Tā bija vajadzīga tikai dažiem bagātiem un ļoti bagātiem cilvēkiem.
Kamēr Latvijā galvenā uzmanība būs pievērsta nevis konkrētiem, dzīviem cilvēkiem, bet gan mistiskiem, cilvēkiem maznozīmīgiem, bet sabiedrības masu apziņā par ārkārtīgi svarīgiem pasludinātiem makroekonomiskiem rādītājiem, tikmēr būs jāvāc nauda no iedzīvotājiem ugunsdzēsēju skapīšiem, un nebrīnīsimies, ja kādu dienu parādīsies aicinājums ziedot arī kāda neizbraucama ceļa remontam.