Karstas galvas pārmet Latvijas valsts augstākajām amatpersonām nepietiekami skarbu nosodījumu Krievijas agresijai pret Ukrainu. Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai tiek pārmests, ka viņa aicinājusi lieki nesatraukt sabiedrību par iespējamām ekonomiskām sankcijām pret Krieviju un to sekām uz Latvijas ekonomiku.
Taču atbildīgiem un par savu valsti domājošiem vadītājiem tieši tas arī jādara – jāmēģina tautu nomierināt grūtā brīdī, nevis tā vēl vairāk jāsatracina.
Prasības pēc skaļiem (lasi: bezatbildīgiem) paziņojumiem neliecina par nobriedušu attieksmi pret mūsu valstiskumu. Skaļa un draudīga dūres vicināšana ienaidnieka virzienā vēl neliecina par spēku. Drīzāk par bezspēku, kā to bieži vērojam TV ekrānos no palestīniešu atsevišķu līderu puses, kas, kratot rokas pret debesīm, sola šausmīgas atriebes akcijas Izraēlai, bet realitātē spēj izšaut tās virzienā vien dažas nevadāmas raķetes ar niecīgu triecienspēku.
Kā rīkoties brīdī, kad radies reāls apdraudējums mūsu valsts drošībai? Ir precīzi jānoformulē uzdevums un dotie lielumi. Uzdevums ir nepārprotams – nosargāt Latvijas neatkarību. Nepieļaut Krievijas okupāciju. Vai mēs šo uzdevumu varam veikt, paļaujoties tikai uz savu ekonomisko potenciālu un militārajiem spēkiem? Nevaram. Tātad mums ir jāpaļaujas uz saviem stratēģiskajiem partneriem NATO un ES. Vienā vārdā – jāpaļaujas uz Rietumiem. Ja tiktāl viss skaidrs, tad tālāk viss vairs nav tik vienkārši.
Cik lielā mērā mēs varam uz viņiem paļauties? Vai Rietumi mūs aizstāvēs (pieteiks karu un uzsāks aktīvu karadarbību, ja Latvija tiks okupēta un Rīgā būs Krievijas karaspēks)? Tas ir ļoti fundamentāls jautājums, jo pie pašreizējās situācijas Baltijas karadarbības telpā nav reāla militāra spēka, kurš varētu aizkavēt Krievijas strauju Latvijas ieņemšanu. Pieņemsim, ka Rietumi mūs aizstāvēs, un jācer, ka NATO mītnē ir detalizēts plāns, kā šādā gadījumā rīkoties. Taču izvirzās cits jautājums. Vai NATO mūs aizstāvēs (pieteiks karu agresoram) jebkurā gadījumā vai tikai tādā, ja Latvija būs kļuvusi par agresijas upuri bez pašas vainas?
Tas patiesībā ir galvenais jautājums, jo skaidrs, ka potenciālās agresijas gadījumā Krievija centīsies lietu pagriezt tā, ka vainīga ir pati Latvija un Krievija bijusi spiesta iejaukties, lai it kā novērstu lielāku asinsizliešanu. Pat ja nekāda asinsizliešana vai to draudi nebūs kā Krimas gadījumā. Šī agresija, visticamāk, tiks pasniegta nevis kā agresija, bet gan kā miera misija. Tā tiks pasniegta tā, lai Rietumiem būtu iespēja, saglabājot seju, uzsākt «sarunas», bezgalīgas «konsultācijas» utt. Tāpēc ir jāuzdod smags jautājums – vai Rietumi grib mūs aizstāvēt? Un vēl smagāks – vai esam to vērti (Rietumu acīs), lai par mums lietu asinis?
Gribas uz visiem šiem jautājumiem atbildēt pozitīvi – jā! Rietumi nepārprotami mūs nelaimē neatstās, vienalga ko mēs darīsim, tāpat kā vecāki nepamet savus bērnus, pat ja viņi dara muļķības. Taču tādas pārliecības diemžēl nav. Tā kā mēs paši sevi aizstāvēt nevaram, tad mums ir jāseko savā rīcībā tiem, uz kuru aizstāvību ceram. Tas nozīmē, ka mums nav jāskrien citiem pa priekšu un jāsaka priekšā, kā rīkoties tiem, uz kuriem mēs paļaujamies. Protams, tas neizslēdz, izmantojot mūsu pieredzi sadzīvošanā ar Krieviju, palīdzēt Rietumiem saprast, kas ir kas, bet ne publiski uzstāties ar bezatbildīgiem paziņojumiem.
Šobrīd pasaulē Krievijas uzvedība atzīta par huligānisku. Līdz ar to iepriekš izvirzītā uzdevuma vienīgais saprātīgais risinājums ir – nelīdzsvarotajam (Krievijai) nedot iemeslu agresīvai uzvedībai. Kā tiek ieteikts uzvesties, ja nākas sastapties ar narkotiku reibonī esošu huligānu, kuram rokās pielādēta pistole? Tieši šādā kontekstā jāsaprot gan Latvijas augstāko amatpersonu piesardzība, izsakot nosodījumu Krievijas rīcībai, gan Rietumu lēnā rosīšanās sankciju noteikšanā. Kā mēdz teikt, ar trakiem pa labam, un viņi lēnām jāiemāna istabā bez durvju roktura.