Krievijas galvenais propagandists Dmitrijs Kiseļovs savu kārtējo svētdienas TV naida sprediķi iesāka ar citātu no Krievijas prezidenta Vladimira Putina, kā izteicās Kiseļovs, «tālmācības stundas visai pasaulei», kuru Putins noturēja Kremļa svinīgākajā – Jura – zālē: «Miljoniem krievu aizgāja gulēt vienā valstī, bet pamodās aiz robežām. Kļuva par nacionālajām minoritātēm bijušajās savienotajās republikās. Bet krievu tauta kļuva par vienu no lielākajām, ja ne vislielākā sašķeltā tauta pasaulē.» Šī vēsturiskā kļūme jānovērš.
Šo Putina formulu, kā norāda Kiseļovs, jāielāgo visai pārējai pasaulei un tās līderiem, jo tieši uz tās turpmāk balstīšoties Krievijas ģeopolitiskā stratēģija.
Ja tieši šīs frāzes kā svarīgākās Putina runā būtu izcēlis kāds otrā plāna komentētājs, tad vēl varētu runāt par kaut kādām interpretācijām, bet Kiseļovs ir paša Putina iecelts savu izteikumu tulks plašām tautas masām. Katrs viņa vārds ir saskaņots ar kopējo Kremļa doktrīnu. Acīm redzami ir uzņemts kurss ne tikai uz atsevišķu krievisku apgabalu citās valstīs (kā Krima vai Kazahstānas ziemeļi) pievienošanu, bet gan uz PSRS atjaunošanu bijušajās robežās, jo tur visur dzīvo «sašķeltās tautas» pārstāvji, kas «aizgāja gulēt vienā valstī, bet pamodās aiz robežām». Jāuzsver, ka tas nav plāns vienam gadam vai diviem. Tā ir ilgtermiņa stratēģija, kuras īstenošana notiks atbilstoši iespējām tikpat labi piecos, cik divdesmit piecos gados. Var diskutēt, vai Baltijas valstis, kuras jau atrodas NATO un ES sastāvā un arī PSRS laikos īsti neiekļāvās padomiskajā mentalitātē, Putins uzskata par savu impērisko plānu mērķi. To var tikai minēt, taču mums katram ir jābūt skaidrai attieksmei pret Putina Krieviju.
Latvijā joprojām ir pietiekami daudz latviešu, kuriem dažādu (bieži vien pamatotu) iemeslu dēļ radies riebums pret amerikānisko, rietumniecisko pasaules redzējumu un savukārt izveidojušās zināmas simpātijas pret Putinu, kurš konsekventi aizstāvot tradicionālās vērtības un neļauj Rietumu «liberastiem» pasaulē izvērsties. Diemžēl, nosodot «pagrimušo» Rietumu kultūru, nevajadzētu aizmirst par Latvijā ievazāto «mātes vārdu» kultūru, kas dominē Austrumos, un padomāt, vai šīs «kultūras» mums jau nepietiek arī bez Putina «atbrīvotājiem». Par izslavēto krievu «garīgumu», ko vietā un nevietā piemin krievu nacionālisti un kuru pasaulei solās nest Putina idejiskie apjūsmotāji, trāpīgi pateicis rakstnieks Viktors Peļevins: «Чтобы такую духовность чувствовали, бляди, как в сорок пятом под Сталинградом, понял?» (Lai tādu garīgumu justu, maukas, kā četrdesmit piektajā pie Staļingradas, saprati? – krievu val.). Tiem, kas vēlas aizrādīt, ka kauja pie Staļingradas nenotika četrdesmit piektajā, jāpasaka, ka rakstnieks ar šo apzināti pielaisto kļūdu raksturo krievu «garīguma» būtību – nevērību pret realitāti un paviršību.
Šobrīd latviešiem identitātes līmenī jāizšķiras – ar kuru civilizāciju iet kopā? It kā šī izšķiršanās jau notikusi pirms desmit gadiem, kad 2004. gadā Latvija iestājās gan NATO, gan ES, tomēr, kā norāda sociologs Arnis Kaktiņš, Latvijā vēl daudziem saglabājusies ilūzija, ka tieši Eiropa ir galvenais drauds mūsu suverenitātei, bet Krievija, kā izteicies cienījamais komponists Imants Kalniņš, ir «mūsu māsa». Var arī tā domāt, taču vienlaikus jāapzinās, ka tā ir diezgan nevaldāma, agresīva māsa un iedomājas, ka tai pieder tas, kas mums šķiet pieder mums pašiem. Šīs pretenzijas «māsa» Krievija vairs neslēpj, un Putins to liek saprast visai pasaulei. Ja kāds vēl nesaprot, tad «īpaši neattapīgiem» Kiseļovs to atgādina vēlreiz.
Šobrīd Putins savu pasaules redzējumu ir skaidri deklarējis un ikvienam latviešu patriotam vairs nav izvēles. Mīlestība pret Latviju un vēlme dzīvot savā valstī nav savietojama ar apbrīnu par «stipro» Putinu un to, kā viņš visiem sadod «pa purnu». Spriedelējumi, kur lielāki riebekļi – Rietumos vai Austrumos, ir nevietā, jo nav jautājums – tu par Putinu vai Merkeli un Obamu? Jautājums ir – tu par Latviju vai Krieviju?