Kazahstānā un Baltkrievijā (Ukrainā pats par sevi saprotams) valsts vara aicina (dod skaidru rīkojumu) 9. maija svinībās neizmantot tā dēvētās Georga lentītes. Abās šajās valstīs 9. maijs ir lieli un svarīgi svētki, un agrāk šīs lentītes bija būtisks šo svētku atribūts. Taču Ukrainā krievu diversanti un vietējie bandīti šo atribūtu ir apgānījuši. Tāpēc pat tādiem nomināliem Putina draugiem kā Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko un Kazahstānas prezidentam Nursultanam Nazarbajevam nav vēlēšanās 9. maija svinībās redzēt gar acīm rēgojamies melni oranžās krāsas. Tāpēc, ka šobrīd šīs krāsas simbolizē svešas varas agresivitāti un vēlmi pakļaut.
Arī Rīgā, Pārdaugavā pie attiecīgā pieminekļa, 9. maijā notiks tradicionālās svinības. Līdz šim šajā dienā nav trūcis melni oranžo lentīšu. Kā būs šogad? Pagaidām nav gadījies dzirdēt, ka Latvijas ietekmīgākais krievu politiķis Nils Ušakovs aicinātu svinību dalībniekus atturēties no Georga lentīšu izmantošanas svinību laikā. Pat vairāk. Ušakovs izvēlējies konfrontācijas taktiku, aicinot valdības pārstāvjus piedalīties šajās svinībās. Formāli Ušakovam nav ko pārmest. Viss it kā ir kārtībā. Latvijā ir liela cilvēku kopiena, kuriem 9. maijs ir vieni no lielākajiem gada svētkiem, un valdības pārstāvjiem nebūtu pareizi šo lielo cilvēku kopienu ignorēt. Taču katra lieta ir jāskatās kontekstā. Ja tas netiek darīts, tad būtiski mainās lietas faktiskā jēga.
Ja Ušakovs un viņa vadītais politiskais spēks pirms tam būtu skaidri pozicionējies Ukrainas vai vismaz Krimas jautājumā; denonsējis savas partijas sadarbības līgumu ar Putina Vienoto Krieviju; aicinājis svētku dalībniekus neizmantot Ukrainā diskreditētās Georga lentītes, tad varētu noticēt, ka Ušakova aicinājums valdības pārstāvim uzrunāt cilvēkus 9. maijā pie Pārdaugavas pieminekļa ir labas gribas žests. Tagad tas vairāk izskatās kā politisks izlēciens, lai kacinātu savu un ne tikai savu elektorātu.
Var saprast Ušakovu, ka viņš šādi reaģē uz valdības vadītājas Laimdotas Straujumas aicinājumu pašvaldību vadītājiem nepiedalīties 9. maija pasākumos. Ušakovs vienmēr ir uzsvēris, ka 9. maiju uzskata par svētu dienu un šim datumam veltītajos pasākumos piedalīsies. Neredzu nekādu iemeslu, kāpēc viņam nebūtu tiesības šajā dienā būt kopā ar citiem svinību dalībniekiem. Taču kāpēc bija nepieciešams šis puiciskais atbildes gājiens, ja jau iepriekš skaidri zināms, ka neviens no valdības tādā pasākumā, kuru rotās minētās lentītes, neparādīsies? Tas būtu pilnīgi neiedomājami – Lukašenko un Nazarbajevs nevēlas piedalīties pasākumos, kur redzamas šīs okupantu lentītes, bet Latvijas valdības pārstāvji tām stāv blakus. Tātad Ušakova aicinājums ir vien bravūrīgs mēģinājums sevi parādīt kā baigi kruto džeku pirms gaidāmajām vēlēšanām. Bravūra Ušakovam jau reiz dārgi maksāja, un toreiz visa Latvija, neatkarīgi no mājās lietotās valodas, Nilam juta līdzi un novēlēja pēc iespējas ātrāku izveseļošanos. Gudri cilvēki no šādiem pārbaudījumiem izdara secinājumus.
Līdzšinējā Ušakova politiskā darbība ir atsegusi viņa galveno defektu – nespēju turēties pretī panākumu reibonim. Tiklīdz lielāki panākumi, tā pāva aste izplešas tik milzīga, ka nevar vairs saskatīt realitāti. Tā tas bija ar sniega brīvbiļetēm, kuras viņš izsludināja ar personisku ierakstu tviterī, tā arī pērn pēc pašvaldību vēlēšanām, kad viņš neapdomīgi uzsāka savu diferencēto transporta biļešu cenu epopeju. Arī tagad viņš nolēmis iet bravūras ceļu. Taču tas ir ceļš uz nekurieni, jo vienīgais variants ievest savu partiju valdībā ir iet samierināšanās ceļu. Pat tad, ja šajā ceļā jāzaudē šovinistiskāk noskaņotie vēlētāji. Protams, ir vēl cits ceļš. Kurināt valstī savstarpējo saspīlējumu un uzmesties par lielāko Putina draugu un viņa zaļo cilvēciņu gaidītāju. Grūti noticēt, ka Ušakovs sapņo par tādu politiskās karjeras virsotni. Laiks pozicionēties, Nil!