Eiroparlamenta (EP) vēlēšanas kopumā apliecināja, ka palielinājusies eiroskepse, taču ne tik daudz, lai notiktu kāds būtisks pagrieziens ES virzībā. Lai arī līdz šim vadošā Eiropas Tautas partiju grupa, kā arī otra lielākā frakcija, sociāldemokrāti, ieguvuši mazāk mandātu nekā iepriekšējās vēlēšanās, kopumā «nopietnās» partijas saglabājušas stabilu vairākumu.
Eiroskeptiķi gan pašā ES, gan ārpus tās (galvenokārt Krievijā) var sajūsmināties par franču un britu nacionālistu panākumiem vēlēšanās, taču šie panākumi iezīmē tikai tendenci, bet ne fundamentālu kursa maiņu. Eiropa drusku pakustināja galvu pa labi un pa kreisi, bet turpina soļot ierastajā virzienā. Par to liecina arī mūsu pašu eiroparlamentāriešu izteikumi par vēlēšanu rezultātiem. Taču tas nenozīmē, ka viss paliks pa vecam.
Cik veca ir pasaule, tik sena ir atziņa – viss plūst, viss mainās. Dažādu radikālo partiju (pirmām kārtām franču un britu nacionālistu) panākumi norāda uz būtisku politiskās modes tendenču maiņu. ES pieaug bažas par Eiropas (kā kontinenta un civilizācijas) turpmāko politisko konkurētspēju. Parādās neskaidra apjausma, ka Eiropa – civilizācijas šūpulis pārskatāmā nākotnē varētu zaudēt savu vadošo vietu pasaules politikā un tikt atbīdīta globālajā perifērijā. Šīm bažām ir zināms pamats, jo ES politiskā ietekme (nerunāsim par militāro) ir būtiski mazāka nekā ASV, lai gan pēc iedzīvotāju skaita un kopējā ekonomiskā potenciāla ES ir pārāka. Taču ES ir daudz vājāka politiskā griba, izlēmība un gatavība uzņemties atbildību.
Rietumeiropa, kas ir ES strukturālais kodols, pēc Otrā pasaules kara savu aizsardzību pret PSRS gandrīz pilnībā uzticēja ASV un šajā «mazākā brāļa» statusā nodzīvoja vairāk nekā 40 gadus, līdz sabruka PSRS. Arī tagad tā turpina dzīvot ar šo patiesībā ļoti komfortablo filozofiju. Diemžēl šī filozofija, kas praksē izpaužas kā vēlme visus sarežģītos jautājumus nerisinātus paslaucīt pagultē, Eiropā rada arvien lielāku iekšējā apdraudējuma izjūtu. Tieši ar neapzinātu briesmu izjūtu izskaidrojama dažādu radikālo spēku ietekmes palielināšanās.
ES sabiedriskā doma pieprasa enerģiskāku rīcību un atteikšanos no iepriekšējās «pelēcību diktatūras», uz kuru izšķirošos brīžos grūti paļauties. Iepriekšējā sasaukuma EP, lai iegūtu augstu amatu, bija jādemonstrē pēc iespējas neizteiksmīgāks sasniegumu saraksts. Eiropadomes priekšsēdētāja Hermaņa van Rompeja galvenais trumpis bija tas, ka viņš savā dzimtajā Beļģijā varot ieiet lielveikalā un neviens viņu nepazīstot. Tik neievērojams esot. Tas skaitījās liels pluss. EK priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu jaunībā bijis aktīvs maoists, bet tagad pārvērties par «kompromisu ģēniju». Arī par ārpolitiku atbildīgās augstās pārstāves Ketrinas Eštones galvenā priekšrocība bija viņas pilnīgs pieredzes un zināšanu trūkums ārpolitikas lietās.
Cilvēki vēlas stabilitāti, tāpēc iepriekšējos ES līderus izvēlējās pēc principa – jo pelēkāks, jo labāk. Vismaz nekādu putru nesavārīs. Taču situācija kontinentā kļūst arvien nestabilāka. Draud jauni imigrācijas viļņi un rasu konflikti. Putina Krievijas uzvedība kļūst arvien grūtāk prognozējama, un arī eirozonas ekonomiskā krīze nebūt nav sekmīgi atrisināta. Noturēt kuģa stūri mierīgā ūdenī var jebkurš. Pat tāds politiķis, kuru veikalā neviens nepazīst. Taču nākotnes ES līderi var saskarties ar sarežģītākiem uzdevumiem. Jūra var sabangoties jebkurā brīdī, un tad uz kapteiņa tiltiņa vajadzētu būt cilvēkam, kuram ir dūša uzņemties atbildību. Vai tāds ES vadībā atradīsies? Vai arī šo funkciju nāksies uzņemties kādam no nacionālajiem līderiem, kā to līdz šim darīja Vācijas kanclere Angela Merkele?
Vācijā radikāļi nekādus panākumus neguva un vēlēšanās uzvarēja Merkeles kristīgie demokrāti. Savukārt Francijā uzvaru svinēja enerģiskās un uz radikālu rīcību gatavās Marinas Lepenas sekotāji, bet neizteiksmīgā sociālista Fransuā Olanda piekritēji cieta smagu sakāvi. Līderus neievēlē, līderi paši uzņemas atbildību vadīt tautas, valstis un civilizācijas. To, vai nākamo Eiropas līderi mēs sagaidīsim no EP vai nacionālo līmeņu politiķu vidus, rādīs laiks.